It kā Tu ko zinātu @ 09.05.2025 08:47Un tas ko uzrakstīju, arī bieži nenostrādā, ja dzīvē neredz mērķi un sevi nevelk aiz matiem ārā. Man arī ģimenē ir atkarībnieks. Cīņa no tuvinieku puses, vides maiņas un kas tik vēl ne, cilvēks negrib un meklē katru izdevību turpinājumam. Katrs gadījums citādāks, tas ir nenormāli smagi, izmisums, bezpalīdzība. Ar galvu sienā var skriet esot blakus, vedot visur aiz rokas, mīlot, runājot, parādot citas iespējas, nodtošinot ar motivējošām lietām…nulle rezultāta un padošanās. Punkts. Šo visu sapratīs tikai tie, kuriem ir bijusi cīņa, kuriem blakus ir bijis atkarībnieks, pārējais ir plika diršana. Un prieks par katru cīņu ar pozitīvu iznākumu.
Arī man ģimenē ir atkarībnieks. Mana vīra dēls. Jauns, gudrs, izskatīgs vīrietis, kuram tika nodrošināta iespēja sevi attīstīt un mācīties, bet izvēlējās zāli. Bija gan mīlēts, gan lolots bērnībā, gan vēlāk. Pirkti moči, mašīnas, nomaksāti sataisītie parādi. Vecāki izšķīrās, kad puisim bija jau pāri 20. No sirds centos, lai puisis justos labi arī tēva jaunajā ģimenē. Bet,...Iedzīvojās smagā slimībā, pa mata tiesu izspruka no kaulainās. Likās, ka beidzot ir sapratis....šie cilvēki meistarīgi prot radīt iespaidu un runāt to, ko otrs grib dzirdēt. Viss beidzās, kad ļoti nekrietni izturējās pret tēvu, ne pirmo reizi, bet šoreiz tas pārsniedza pat tēva iecietību. Smagi apzināties, ka šī cīņa ir zaudēta. Pārdzīvojumi vecākiem, brālim, sabeigta dzīve un veselība (puisis ir invalīds), bet tāpat turpina iesākto, neattur pat veselības pasliktināšanās. Kaut Kristoferam izdotos🙏🙏🙏.It kā Tu ko zinātu @ 09.05.2025 08:47Un tas ko uzrakstīju, arī bieži nenostrādā, ja dzīvē neredz mērķi un sevi nevelk aiz matiem ārā. Man arī ģimenē ir atkarībnieks. Cīņa no tuvinieku puses, vides maiņas un kas tik vēl ne, cilvēks negrib un meklē katru izdevību turpinājumam. Katrs gadījums citādāks, tas ir nenormāli smagi, izmisums, bezpalīdzība. Ar galvu sienā var skriet esot blakus, vedot visur aiz rokas, mīlot, runājot, parādot citas iespējas, nodtošinot ar motivējošām lietām…nulle rezultāta un padošanās. Punkts. Šo visu sapratīs tikai tie, kuriem ir bijusi cīņa, kuriem blakus ir bijis atkarībnieks, pārējais ir plika diršana. Un prieks par katru cīņu ar pozitīvu iznākumu.
Julies @ 09.05.2025 00:35
Ko nozīmē būt klāt un palīdzēt? Jūs te tā sprediķojat it kā tas ir 5gadnieks! Kā jūs iedomājaties pārmācīt pieaugušu teli, ja VĀRDISKI neklausa?
Ariete @ 09.05.2025 01:24Rīt tam mīzalam live tiktokā, iesim uzdot jautājumus !!!
22:00mrthkjj @ 09.05.2025 11:15
Cikos un vai viņa, Lienes, vai tetovēšanas salona tik tok lapā?
DabaTevivēro @ 09.05.2025 09:51Arī man ģimenē ir atkarībnieks. Mana vīra dēls. Jauns, gudrs, izskatīgs vīrietis, kuram tika nodrošināta iespēja sevi attīstīt un mācīties, bet izvēlējās zāli. Bija gan mīlēts, gan lolots bērnībā, gan vēlāk. Pirkti moči, mašīnas, nomaksāti sataisītie parādi. Vecāki izšķīrās, kad puisim bija jau pāri 20. No sirds centos, lai puisis justos labi arī tēva jaunajā ģimenē. Bet,...Iedzīvojās smagā slimībā, pa mata tiesu izspruka no kaulainās. Likās, ka beidzot ir sapratis....šie cilvēki meistarīgi prot radīt iespaidu un runāt to, ko otrs grib dzirdēt. Viss beidzās, kad ļoti nekrietni izturējās pret tēvu, ne pirmo reizi, bet šoreiz tas pārsniedza pat tēva iecietību. Smagi apzināties, ka šī cīņa ir zaudēta. Pārdzīvojumi vecākiem, brālim, sabeigta dzīve un veselība (puisis ir invalīds), bet tāpat turpina iesākto, neattur pat veselības pasliktināšanās. Kaut Kristoferam izdotos???.
yay @ 09.05.2025 12:48Čukča
Annie @ 09.05.2025 12:55Sieviešu nelaime ir tā, ka nemācās no citu kļūdām. Viņš piekrāpa un pameta pirmo sievu, kura cīnījās ar vēzi. Cik sliktai jābūt sievietei, lai ielaistos tādās attiecībās? Un Dana tieši to arī darīja. Kamēr Ilze Ieviņa cīnījās par savu dzīvību, viņi sniedza intervijas par savu bezgalīgo mīlestību, kurai nekā nav iespējams pretoties. Kad tāds vīrietis pamet pašu ar bērnu uz rokām, tad ir "ai, ai, kā viņš tā varēja?" Un ir daudz sieviešu, kuras tiek pamestas vienas, bet viņas tomēr bērnu audzina pašas, dara visu viņa labā. Bet diemžēl puikam nepaveicās, kā Madaras meitenēm. Briesmīgi, ka tu nevienam neesi vajadzīgs - ne vecākiem, ne vecvecākiem, nekur tad nerod šo aizsardzību un drošības sajūtu.