Ātrā palīdzība

Esmu saukusi sev 2 reizes. Bija daudz jautājumu-bet visi par tēmu. Atbrauca ļoti ātri. Vienīgais, ko paspēju bija somā iemest pasi, naudu, dažas drēbes un higēnas maciņu.
***
Biju apjukumā. Bailēs. Slimīcā viss vilkās ļoti ilgi - 12h kopš atbauca tikai tad tika pieņemts lēmums, ko darīt.
Lai gan ātrās palīdzības brigāde bija super forša, nomierināja un runāja ar mano visu ceļu braucot, lai nekristu panikā. :-D
***
Kad braicu otro reizi, tad viss bija mierīgi un zināju kas un kā. Nebija nekāda baigā stresa. Zināju, ka te man palīdzēs. ;-)

Up

Esmu piedzīvojusi pati panikas lēkmes un bijusi klāt cilvēkam ar tādu. Uzskatu, ka ātro palīdzība tur nav nepieciešama, bet nomierināties saviem spēkiem un pierakstīties pie

Atceries, ka visi nav vienādi. Man ir bijusi panikas lēkme ne no tā ne no šā. Es tad vēl nezināju, kas tas ir. Tā bija šī vasara ( ja nemaldos aprīlis?) Tik ļoti sareiba galva, vēmu un nevarēju paiet. Sirds dauzās, kāju vietā makaroni. Šausmīgi raudāju. Domāju, ka insults ir klāt. Tā bij reize, kad puisis izsauca ātros man, atbrauca kaut ko iešpricēja un aizbrauca. Vēlāk tik teica, ka no stresa radusies VD

Esmu saukusi, bet tikai citiem - vecmāmiņai vai traumētiem bērniem. Man izsauca citi.
Tikai vienu reizi brauca veselu mūžību pie maza bērna, kas bija sagriezis kāju tā, ka kaulu varēja redzēt un ļoti asiņoja, toreiz zvanīju pat vēlreiz, lai brauc ātrāk jo gaidījām vairāk kā 20min. Toreiz arī biju ļoti uztraukusies un nevarēju mierīgi runāt, jo bērns acu priekšā spēcīgi asiņoja.

Esmu saukusi draudzenei, toreiz mācījos vidusskolā. Apbrīnoju to, cik vēsu prātu toreiz saglabāju tajā situācijā, un labi ka tā. Atbrauca diezgan ātri, nosaucu tik precīzu atrašanās vietu cik vien varēja. Mamma ir vairākas reizes saukusi, neesmu dzirdējusi sliktas atsauksmes. Toties no paziņas, kurš strādā ātrajā palīdzībā gan esmu dzirdējusi aprakstus par to, cik liela daļa no izsaukumiem ir cilvēku kaprīze nevis patiešām cilvēka dzīvības glābšana. Nemaz nerunajot par to cik daudz resursu patiesībā tiek iztērēti izsaukumiem priekš visādiem dzērājiem un narkomāniem.

Neesmu saukusi ne sev, ne citiem.
Bet tētis stāstīja, ka šogad sauca ātros, kad izejot pie mājas ieraudzīja uz ceļa guļam cilvēku. Piegāja klāt un centās atmodināt, bet cilvēks vispār nereaģēja un pēc alko nesmirdēja. ĀP atbrauca pēc kādām 30 minūtēm un visu to laiku tas cilvēks mīnusos gulēja uz ielas. Kad atbrauca tad konstatēja, ka tas jau alkoholiķis un vēl nolamāja manu tēvu, ka vajadzēja saukt policiju. (t)

Sev neesmu saukusi.
Saukusi esmu 1x mammai, kad noģība, 1x vecmāmiņai smagas epilepsijas gadījumā un 1x svešam cilvēkam, kurš ātros nesagaidīja un nomira.

Zinu meiteni, kuria sākās panikas lēkme, tikai ne viņa pati, ne klātesošie nezināja, ka tā ir panikas lēkme, pat iedomāties to nevarēja . Pēc simptomiem varēja padomāt, ka viņai ir sirdlēkme. Tikai kad ātrie atbrauca un pārbaudīja, pateica, ka tā esot panikas lēkme un aizveda uz RPNC.
Tā pat zinu gadījumu, kad vīrietim sākās tāda migrēnas lēkme, ka viņš nokrita uz zemes un nevarēja pakustēties. Tā arī palika līdz atbrauca ātrie.
Tas, kas vienam ir viegli un var pagaidīt rītu vai ierāpties taksī, nenozīmē, ka otram būs tik pat viegli.

Jā, visādi var būt, tas tiesa.

saucu cilvēkam uz ielas, londonā. biju šausmīgi dusmīga, jo lika nosaukt konkrētu adresi, kaut vai pateicu, ka stāvu pie vienas metro stacijas pašas ieejas (tur tikai viena ieeja bija),bet man lika aiziet uz veikalu un atrast to postkodu (uk viss pēc postkodiem vadās, ne ielas nosaukuma un numura), bija nakts vidus, kāds veikals, vispār tā saruna ar operatoru bija šausmīgi ilga, ja nemaldos, 6 va 7 minūtes, lika nosaukt manu vārdu uzvārdu, cik man gadi. Bet es saucu citam cilvēkam.
Pateicu,ka šī visa informācija ir tik lieka, jo cilvēks guļ uz ielas un neviens nesaprot, kas ar viņu notiek, operatore tik turpināja prasīt jautājumus, saprotu, ka tas viņas darbs,bet nu cmon. Nekāda mirstamā kaite tam džekam nebija, a bet ja būtu?

cik no wee sapratu, ir normāli, ja ātrā palīdzība iesaka homeopātiju un sinepju plāksterus. nākamais solis būtu bezkontakta ķirurģija.

Esmu piedzīvojusi pati panikas lēkmes un bijusi klāt cilvēkam ar tādu. Uzskatu, ka ātro palīdzība tur nav nepieciešama, bet nomierināties saviem spēkiem un pierakstīties pie psihiatra, lai izraksta šādiem gadījumiem trankvilizatorus. Tad jau arī migrēnas gadījumā būtu jāsauc ātrie, lai iedod zāles, jo pats nevar aiziet pie ārsta pēc receptes.

Zinu meiteni, kuria sākās panikas lēkme, tikai ne viņa pati, ne klātesošie nezināja, ka tā ir panikas lēkme, pat iedomāties to nevarēja . Pēc simptomiem varēja padomāt, ka viņai ir sirdlēkme. Tikai kad ātrie atbrauca un pārbaudīja, pateica, ka tā esot panikas lēkme un aizveda uz RPNC.
Tā pat zinu gadījumu, kad vīrietim sākās tāda migrēnas lēkme, ka viņš nokrita uz zemes un nevarēja pakustēties. Tā arī palika līdz atbrauca ātrie.
Tas, kas vienam ir viegli un var pagaidīt rītu vai ierāpties taksī, nenozīmē, ka otram būs tik pat viegli.

mauwi
Viss ok, es neapgalvoju pretējo, tikai saku, ka tik pat labi to visu var attiecināt, piemēram, uz pārdevēju, kurš ikdienā sastopas ar nepieklājīgiem (pamatoti vai nepamatoti) klientiem, un viņam tas nav jāpacieš tikai tāpēc, ka viņš ir pārdevējs. Nu, vai bankas darbinieks, vai kāds cits.

Dažkārt viņi tā dara speciāli, lai novērstu cilvēkam uzmanību un pārbaudītu lai nesimulē. Jo ja sāks runāt par ko citu tad varbūt tomēr tik ļoti nesāp vai arī nav nemaz tik slikti.

Manā situācijā tas likās savādi, jo nedomāju, ka mana vecuma sieviete pašā vasaras karstumā gribētu braukt uz slimnīcu, nevis, piemēram, uz pludmali. :D Bet, nu, kā bija, tā, galvenais, ka viss labi beidzās.

Ja cilvēki kritiski izvērtētu savu veselības stāvokli un nesauktu ātro palīdzību dēļ dažādiem sīkumiem, varbūt tad arī ātrās palīdzības darbinieku attieksme nebūtu tāda, kāda tā ir. Pirms saukt ātro palīdzību dēļ angīnas (ja vien nesmok nost) vai dēļ panikas lēkmes - nu padomājiet taču, ka ātrā palīdzība šajos gadījumos nekādi nevar palīdzēt. Ir taču informatīvais ģimenes ārstu tālrunis naktī, savukārt pa dienu taču var iet uz ğā akūtajām stundām vai doties pie dežūrārsta.

Vienu reizi ir bijis, un tajā reizē dāmas no brigādes ļoti uzkrītoši pētīja fotogrāfijas, kamēr es mocījos

Dažkārt viņi tā dara speciāli, lai novērstu cilvēkam uzmanību un pārbaudītu lai nesimulē. Jo ja sāks runāt par ko citu tad varbūt tomēr tik ļoti nesāp vai arī nav nemaz tik slikti.

Pirms sauc ātro palīdzību ir jāpadomā vai ātrie tiešām varēs palīdzēt vai būs takša vietā? Man arī bija sasists celis un varēja redzēt ka krājās asinis, sāpēja drausmīgi, knapi paiet varēju, bet izsaucu taksi un braucu uz traumpunktu, jo zināju ka ātrie neko nepalīdzēs. Jo ko tad viņi darīs sūks asinis ārā? Tas pats ar asiņojošu degunu. Tur neko izdarīt nevar, jāgaida kamēr asinsvads kas asiņo aizvelkas ciet, vai angīnas gadījumā, ko tad viņi izdarīs? Iedos kādas brīnumzāles. Šajos gadījumos ātrie ir mašīna kas jūs transportē līdz medicīnas iestādei, un pēc tam varat gaidīt vairākas stundas uzņemšanā, jo jums nav pirmā prioritāte. Vienmēr ir radinieki, draugi utt, kas šādos gadījumos var palīdzēt. Taksi sanāk lētāk izsaukt nekā ātros, jo viens brigādes izsaukums ja nemaldos tad maksā ap 30-40 eiro.

Uz tēmas pieteikumā izklāstītajiem jautājumiem nevaru atbildēt. Taču pievienojos tām, kas uzskata, ka ar saaukstēšanos, angīnu, pirmajām caurejas pazīmēm u.tml. situācijās ātros nebūtu jāsauc. Brīžiem liekas, ka mūsdienās daļa cilvēku vispār ir aizmirsuši, ka eksistē arī tāds ģimenes ārsts vai dežūrārsts, bet pa taisno mauc uz slimnīcu vai sauc ātros. Ģimenes loceklis strādā bērnu slimnīcā, un tur tā ir ikdiena, ka bērnus ar iesnām vai 37 grādu temperatūru, par ko pirmām kārtām būtu jākonsultējas ar ģimenes ārstu, ved uz slimnīcu (t)

Death

Jā mediķi zina cik viņi saņems, bet pirmos dažus gadus ar tādu algu un slodzi var strādat, bet tad sākas izdegšana. Un tas ka mediķis zina kas viņu sagaida ikdienā nenozīmē ka viņš var paciest riebīgu vai netaisnu pacientu uzvedību. Visi pacienti grib lai viņus saprot un apčubina, bet tai pat laikā atrodas tādi, kas negrib saprast to ka mediķim nav jāpacieš viss, tikai dēļ tā ka agrāk tā bija pašaizliedzīga profesija. Tagad ir citi laiki jo medicīnas aprūpe ir pakalpojums un visi var pasūdzēties par visu.

Tad jau arī migrēnas gadījumā būtu jāsauc ātrie, lai iedod zāles, jo pats nevar aiziet pie ārsta pēc receptes.

Tas var izpausties ļoti sāpīgi un smagi. Ja zāļu nav pie rokas, tad jādodas uz uzņemšanu un tas ir tikai normāli.

Un vēl. Tagad plāno (vai jau izdarīja?) samazināt ātro mašīnu skaitu Rīgā un reģionos. Piemēram, Dobelē plāno uz nakti atstāt 1 brigādi. Padomājiet arī, ka kamēr saucat savas angīnas dēļ, kāds cits var nomirt.
Pati personīgi esmu pa nakti saukusi taksi un braukusi uz slimnīcu. Kas vainas tādam variantam?

Manuprāt, ņemot vērā, cik maz saņem ātro darbinieki un cik daudz viņiem ir nepamatotu izsaukumu, kad kādam ir vienkārši "panikas lēkme" vai gribas parunāties par dzīvi, tad uzskatu par necieņu vēl viņus nolikt, ja viss nav 100% kā kādai dāmītei gribas.

Tad attiecināsim to uz visām profesijām, kurās ir kādas grūtības. Galu galā, darbinieki taču zināja, kādi būs viņu pienākumi, ar ko rēķināties un cik saņems.