Tām, kas domā, ko nu vecāki stāstīs saviem bērniem... Iesaku rūpīgi padomāt, kādu mesidžu sūtīt savām atvasēm, jo lieka agresija šai pasaulei neko labu nedod.
Mans brālēns, kurš ir gejs, 17 gadu vecumā praktiski aizbēga no dzimtās mazpilsētas, aizbraucot apmaiņas programmā uz ASV vidusskolu un vēlāk tur arī paliekot uz dzīvi. Es varu tikai iedomāties, kāda dzīve viņu sagaidītu tajā mazajā Latvijas pilsētiņā, ja viņš būtu gribējis tur dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez kaut kādas slapstīšanās un mūžīgās kauna sajūtas. Vai jūs vispār saprotat, ko nozīmē būt mīlošās attiecībās un slēpt to ik uz soļa? Tas, jūsuprāt, ir normāli?
Brālēnam paveicās ar to, ka viņš ir inteliģents cilvēks ar ambīcijām jau kopš bērna kājas, tāpēc viņš varēja pieņemt tik veselīgu lēmumu. Bet no nelabvēlīgas vides nākuši geji un lezbietes šādās situācijās mēdz pievērsties pašdestruktīvai uzvedībai (vēnu graizīšana, alkoholisms, narkomānija), jo nav redzējuši un necer ne uz ko labāku.
Viņa dzimtajā pusē sabiedrība bija ļoti aizspriedumaina un mīlēja klačoties, arī vecākiem patika plēst jokus par "zilajiem" (pat ne ļauni, bet vienkārši tāpat). Tagad viņi dēlu redz labākajā gadījumā reizi divos gados. Bija tā vērts?