klusēšana

Ir bijis, bet laikam ne tik traki kā tev.
Tas ir traki grūti, izmainīt kaut ko vari tikai darot to, kas viņam vis vairāk nepatīk - runājot.
Domāju, ka kaut ko mainīt viņš būs gatavs tikai ja stipri mīl un grib saglabāt attiecības. Vari pateikt, ka tev ir ļoti grūti tā dzīvot, ka tev ir sāpīgi būt nesaprastai un ja nekas nemainīsies, būs neiespējami turpināt. Tad tālāk arī skaties kāda būs atbildes reakcija. Manā gadījumā gan negribēja runāt par grūtām, nopietnām tēmām. Ikdienišķas lietas varbūt kkad laida gar ausīm un neklausījās, bet nebija tā, ka durvis aizcērt sejā.
Visticāmak, arī ja viņš būs gatavs mainīties, tas prasīs ilgu laiku.
Bet, tā kā tu saki, ka viņš nav gatavs runāt arī par ikdienišķām, darba, brīvdienu tēmām, tad tas izklausaš vienkārši pēc lielas necieņas.

Pamet.

Fiksi bēdz. Vasara priekšā- varbūt kādu citu paspēsi dabūt. Laika izšķiešana

re kā man sagadījās...domāju, kur lai parunāju par savu sāpi un re tieši te tā ir. Tas, ko raksti ir ļoti grūti un,ja Tev tas ir svarīgi, tad zini,ka ilgtermiņā attiecībās būs diezgan traki. Mums ir 2 bērni, laulība. Un mēs nevaram normāli parunāt. Kādreiz nelikās tik traki, bet, laikam ejot, saprotu,ka man tas ir tiiiik svarīgi. Apsveru domu par pāru terapiju, lai ir kāds mediators starp mums, kas otram pateiks viņa saprotamā valodā, jo mani nesaprot. Nav gan tik traki, kā Tev, bet siena, kuru uzceļ otrs ir sāpīga. Vai arī, tu stāsti kādu savu sāpi, viedokli un pretī vnk tevi emocionāli noliek pie vietas. Nenodari sev to, ar laiku būs vēl smagāk un neizprotamāk. Gribas jau dzīvot uz viena viļņa ne cīnīties visu laiku par kaut ko. Pati paliksi īgnāka un tā kļūs par Tavu normu.

Pāru terapija varbūt nebūtu slikti, ja vien otram būtu vēlēšanās to apmeklēt… Manā gadījumā atbilde ir tikai viena - ar mani viss ir kārtībā, tu pati esi neriktīga.
Runājusi esmu neskaitāmas reizes, bet interesantākais ir tas, ka runāšana ieved tikai lielākā bedrē, toties tad, kad pati izliekos viņu nedzirdam, pats lien klāt, grib kaut ko pastāstīt. Tikai nesaprotu, kam tādas bērnu spēlītes ir vajadzīgas…

Bet cik ilgi esat kopā? Tas arī svarīgi. un, ja vēlies vēl nākotnē ģimeni dibināt, tad dikti jādomā, vai gribēsi ar ko tādu sadzīvot. Un tiešām, terapija jau tik tad, ja abi piekrīt. Bet,ja otrs uzskata,ka viss normāli, tad nez...nav pa ceļam

Kopā piecus gadus. Esmu jau vairākkārt apsvērusi, ka gribu aiziet, bet laikam trūkst drosmes, ir pieradums. Un, protams, slavenais “bailes palikt vienai” un “varbūt pieļaušu kļūdu”.

Kļūdu tu pieļausi, ja tev nebūs blakus cilvēks, kurš ir TAVS. Tā, līdz mielēm. Var pieņemt šādas tādas otra ģēlas, kuras nav pa prātam, bet runāšana ir diezgan liels pamats visam. Ģimenē, piemēram, nākotnes plāni, brīvdienas, kopīgie darbi. Ja nerunā, tad nekas nekustas uz priekšu. Un nav tā sajūta, ka ir KOPĀ. Ar tagadējo prātu es stipri padomātu tos daudzos gadus atpakaļ, vai saistītu dzīvi ar šādu cilvēku. ir grūti, bet tagad ģimenes dēļ abiem ir jāgrib strādāt un klausīties un saprast. Es netaisos pieņemt, ka otrs manī neieklausīsies...nu cik ilgi...tas sāk grauzt no iekšpuses.

Es laikam precīzāk nepateiktu.
Un jā, man trūkst tās sajūtas, kā ir, kad vari vienkārši pieglausties klāt un izstāstīt, kas nomāc… Kad ir tas vieglums. Esmu pati gājusi uz terapiju, bet saprotu, ka viena šo situāciju nespēju mainīt. Bet laikam tas sāpīgākais jāpieņem, ka to vajag tikai man.

Līdzīgā situācijā neesmu bijusi un, varbūt, tieši tāpēc nesaprotu kā tādā nokļūst...
raksti, ka bail palikt vienai...bet ja jau jūs nesarunājaties- tad kas jūs vieno? Hipotēka? Jums abiem patīk mežonīgi pārgājieni? Svētdienās brauciet makšķerēt lielo līdaku? Kaut kam taču ir jābūt kādēl kopā esiet jau piecus gadus....
Droši vien pat dzīvojiet kopā....
Jo ja kopā nesarunājas, bet kopā dara/piedzīvo tad vēl es saprotu...bet ja nav ne šī, ne tā- tad manuprāt tur taču vispār nav attiecību.
Pēc apraksta šķiet, ka man ar kaimiņiem ir sirsnīgākas un tuvākas attiecības.

Es sāktu ar sarunu un tā arī pateiktu - ka man tas neliekas ok, ka ir jārunā un kāpēc nekomunicē kā pieaudzis cilvēks? Pateiktu, ka šādi dzīvot ir grūti un ja lietas nemainīsies, tad būs grūti turpināt. Ja pēc sarunas tā arī nekas nemainās - tad visu gaišu. Ja cilvēkam attiecības un otrs cilvēks ir svarīgs - tad mēģinās ieklausīties un laboties.

Pirms aptuveni 3 gadiem aizgāju no attiecībām, kas bija vairāk kā istabas biedru attiecības. Bijām kopā gandrīz 10 gadus. Sākumā jau bija viss forši un jauki, likās, ka pret mani izturas mīļi utt, bet skatoties atpakaļ uz aizvadīto laiku, šķiet- ja, viņš nemaz nezināja, kāda es patiesībā esmu. Nedrīkstēju vilkt drēbes, kas patīk(nevis aizliedza, bet ieteica, ka viņam tā vairāk patiktu, ja vilktu šo un to), mans viedoklis neinteresēja, jo ko tad es saprotu, esmu 5 gadus jaunāka. Nekad šajos 10 gados nedzirdēju frāzi “es tevi mīlu”. Aptuveni 5 gadus attiecībās jau uzsāku meklēt dzīvokli, jo vienmēr biju stresā, ka tik nepasaku kko nepareizi, lai neaizskartu. Vinš lēnām palika par alkoholiķi, un teica, ka negrib ar mani brīvajā laikā aktivitātes nekādas. Pavadīju daudz laika vienatnē, kamēr šis spēlēja xbox. Nekrāpu, bet aiziet baidījos, jo domaju, ka nevarēšu uzturēt sevi viena Vācijā. Tomēr vienu dienu neizturēju visu to negatīvismu,bļaušanu, neizrunāšanos nekad un teicu, ka izvākšos. Atbilde bija - labi.

Viņš tevi vienkārši nemīl un šeit nevajag meklēt simtiem attaisnojumu. Cilvēks, kas tevi mīlēs, nekad pret tevi tā neizturēsies. Lai cik smagi, grūti, bailīgi un sāpīgi tas nebūtu, vienkārši izdari-izšķiries. Tici man un to nekad nenožēlosi. Pēc kā tu skumsi? Pēc sūda gabala kas nekad nevar būt vecis? Liecies mierā ar terapijām, sarunām un uzmākšanos, viņš turpinās iet prom un nekad neklausīties. Savāc mantas, atrodi dzīvokli un izšķiries. Protams sākumā tev sāksies rozā briļļu periods- viņš jau nebija tik slikts, viss jau nebija tik traki, varbūt es kaut kāda ne tāda, beigu beigās atradīsies īstais cits un tu sapratīsi cik liels bullshits šitas viss ir un cik ilgi esi sevi čakarējusi.
Tā ir tava dzīve, viena vienīgā, neļauj to čakarēt kaut kādam loham. Runāt nav jēgas, ok varbūt sākumā nobīsies, uz mēnesi būs cits, bet pēc tam atkal būs viss vecais stāsts un tas darīs tev vēl vairāk pāri, jo tev liksies-“tikko taču viss bija labi” un ar to viņš piesien tevi vel vairāk.
Bēdz un neatskaties! Ir vasara, vieglāk pārdzīvosi.

Apsveicu, 5 gadi kaķim zem astes! :((
Jo ilgāk tu to vilksi, jo grūtāk tev būs aiziet.
Un tas čalis, kas tev varētu būt īstais, pa to laiku apprecēs kādu citu, saražos kaudzi bērnu un pārcelsies uz Paragvaju. Tā kā prom zemajā startā!

debestinaa @ 04.07.2026 14:47

Viņš tevi vienkārši nemīl un šeit nevajag meklēt simtiem attaisnojumu. Cilvēks, kas tevi mīlēs, nekad pret tevi tā neizturēsies. Lai cik smagi, grūti, bailīgi un sāpīgi tas nebūtu, vienkārši izdari-izšķiries. Tici man un to nekad nenožēlosi. Pēc kā tu skumsi? Pēc sūda gabala kas nekad nevar būt vecis? Liecies mierā ar terapijām, sarunām un uzmākšanos, viņš turpinās iet prom un nekad neklausīties. Savāc mantas, atrodi dzīvokli un izšķiries. Protams sākumā tev sāksies rozā briļļu periods- viņš jau nebija tik slikts, viss jau nebija tik traki, varbūt es kaut kāda ne tāda, beigu beigās atradīsies īstais cits un tu sapratīsi cik liels bullshits šitas viss ir un cik ilgi esi sevi čakarējusi.
Tā ir tava dzīve, viena vienīgā, neļauj to čakarēt kaut kādam loham. Runāt nav jēgas, ok varbūt sākumā nobīsies, uz mēnesi būs cits, bet pēc tam atkal būs viss vecais stāsts un tas darīs tev vēl vairāk pāri, jo tev liksies-“tikko taču viss bija labi” un ar to viņš piesien tevi vel vairāk.
Bēdz un neatskaties! Ir vasara, vieglāk pārdzīvosi.

problēma ir tā ka nebūs tādi kas mīlēs.
Jau sen neviens nevienu nemīl un netaisās mīlēt.
Kaut kādi prastie lauku puisīši ir jau beigušies jo laukos neviens nedzīvo.

debestinaa @ 04.07.2026 14:47

Viņš tevi vienkārši nemīl un šeit nevajag meklēt simtiem attaisnojumu. Cilvēks, kas tevi mīlēs, nekad pret tevi tā neizturēsies. Lai cik smagi, grūti, bailīgi un sāpīgi tas nebūtu, vienkārši izdari-izšķiries. Tici man un to nekad nenožēlosi. Pēc kā tu skumsi? Pēc sūda gabala kas nekad nevar būt vecis? Liecies mierā ar terapijām, sarunām un uzmākšanos, viņš turpinās iet prom un nekad neklausīties. Savāc mantas, atrodi dzīvokli un izšķiries. Protams sākumā tev sāksies rozā briļļu periods- viņš jau nebija tik slikts, viss jau nebija tik traki, varbūt es kaut kāda ne tāda, beigu beigās atradīsies īstais cits un tu sapratīsi cik liels bullshits šitas viss ir un cik ilgi esi sevi čakarējusi.
Tā ir tava dzīve, viena vienīgā, neļauj to čakarēt kaut kādam loham. Runāt nav jēgas, ok varbūt sākumā nobīsies, uz mēnesi būs cits, bet pēc tam atkal būs viss vecais stāsts un tas darīs tev vēl vairāk pāri, jo tev liksies-“tikko taču viss bija labi” un ar to viņš piesien tevi vel vairāk.
Bēdz un neatskaties! Ir vasara, vieglāk pārdzīvosi.

Precīzi! Tādi viņi ir tie "sūda gabali" 😅😬

Ja Tu zinātu, cik vienai ir forši.
Pirmkārt, jau nav jānodarbojas ar tādu tizleņu radītajām problēmām.