Dīvainības, neizskaidrojamas lietas, mistika.

Es sapnī nesen redzēju kā kaimiņienei auto pārbrauca pāri un aizgāja bojā. Tagad ļoti nepatīkama sajūta viņu satiekot.

Ir bijis sapnis, kas brīdina par tuvinieka aiziešanu. Ļoti precīzi - sapnī , kuru nosapņoju februāra vidū, redzēju viņa mājas pagalmu, kur sabraukuši radi un spriež: "aizgāja savā mīļajā pavasarī". Pamodos tāda - hm, ok. Bet paturēju prātā, jo sirms vecums, veselības problēmas, un gatavošanās viņa aiziešanai bija diezgan likumsakarīga. Pāris mēnešus vēlāk, maija beigās, bija zvans no radiem, ka tas tuvinieks aizgājis. Un bērēs spriedām, ka vismaz pēdējo reizi piedzīvoja savu mīļāko gadalaiku, redzēja ābeļu ziedus. Tad gan pārskrēja pāri kauliem drebulis. Tas bija sen un kopš tā laika arī citi tuvinieki ir aizgājuši, bet tamlīdzīgu sapņu vairs nav bijis.

Es te palasīju druscīt ko te meitenes sarakstījušas, nu man nav tik aizraujoši. Nekādi ekstrasensu cīņu cienīgi stāsti man nav. Bet man ir stāsts par māju.
Kad biju jaunāka dzīvoju divatā kopā ar vecmammu, vecmamma nomira un tajā mājā paliku viena pati dzīvot. Kopš tā laika, kad vecmammas vairs nav, tajā mājā ir aukstuma sajūta. Nezinu kā izskaidrot, bet tu ej cauri mājai vai dzīvo tajā un tev ir tukša sajūta. Tā itkā pati māja būtu tukša un auksta, kaut gan reāli nav ne tukša, ne auksta. Un ne man vienīgajai. Man draudzenes un ģimenes locekļi to pašu teica, ka viņiem ienākot vai dzīvojoties pa to māju tāda dīvaina sajūta. Tāpat arī pēc vecmammas nāves dzirdēju viņas soļus. Es no savas istabas vienmēr varēju dzirdēt, ja viņa piecēlās no savas gultas un gāja uz virtuvi vai vienalga kur. Istabas grīda pāris vietās nedaudz čīkstēja un parasti jau dzīvojot ar cilvēku sāc viņa soļus un gaitu atpazīt. Pēc viņas nāves vairākas reizes dzirdēju tos viņas soļus, ka viņa kaut kur ietu. Pirmās sekundes smadzene vēl nesaprot, jo pazīstama skaņa, bet kad apjēdzu tad vienmēr bail palika. Vienreiz mans tā laika draugs arī dzirdēja kopā ar mani, tad palika man divreiz bailīgāk, jo biju cerējusi, ka man smadzene vienkārši grib to dzirdēt tāpēc fokusus taisa, bet izrādījās, ka nē.

Pacēlšu šo tēmu. Varbūt vēl kadai ir kas stāstāms 🤭

hanney @ 28.03.2023 18:25

Puteklis lēcas priekšā

Vai arī puteklis. Nekad jau nevar tā skaidri zināt.

Lesleey @ 28.03.2023 17:26

It ka jau saka ka tie ir mirušo regi, fantomi, bet nu bieži drīzāk ir licies ka tie ir kaut kādi putekli. Bet pašai savu laik tādi brīnumi ir bildeti diez gan bieži.

Nu es taču zinu, ka, iespējams, tie ir rēgi

Lesleey @ 28.03.2023 17:26

It ka jau saka ka tie ir mirušo regi, fantomi, bet nu bieži drīzāk ir licies ka tie ir kaut kādi putekli. Bet pašai savu laik tādi brīnumi ir bildeti diez gan bieži.

Puteklis lēcas priekšā

Tigeriene @ 21.02.2023 14:22

3. Agrāk, kad vēl intensīvi tika izmantotas kameras (tādas kā attēlā), mammas bildētajās bildēs dažreiz bija redzami balti (blāvāki un tumšāki), caurspīdīgi apaļi plankumi. Lēca nebija netīra un nekas cits īsti arī neliecināja, par ko citu. Kad mamma darba kolēģei par šo pastāstīja, viņa teica, ka viņas bildētajās bildēs arī mēdz kaut ko tādu redzēt.

It ka jau saka ka tie ir mirušo regi, fantomi, bet nu bieži drīzāk ir licies ka tie ir kaut kādi putekli. Bet pašai savu laik tādi brīnumi ir bildeti diez gan bieži.

keegan @ 21.02.2023 16:16

Atceros vienu gadījumu no bērnības. Nezinu cik man bija, kādi 10 gadi varbūt. Vasaras brīvlaiks, biju ciemos pie draudzenes, viņas ģimenei bija divstāvu privātmāja laukos. Atceros, ka ar draudzeni abas divatā pa viņas māju spēlējāmies, dauzijāmies apkārt pa istabām kamēr pieaugušie ārā strādāja. Biju viena pati ieskrējusi draudzenes guļamistabā, kas atradās 2. stāvā un aiztaisīju aiz sevis durvis. Koka durvis ar 2 stikliem. Stikli nebija pilnīgi caurspīdīgi, tādā tumšā, iedzeltenā krāsā, grubuļainu reljefu. Nezinu ko es tajā istabā darīju, bet vienā brīdī pagriezos pret durvīm un redzu caur stikliem, ka draudzene otrpus stāv un kaut ko mēdās, muļķojas. Grūti saprast ko tieši, jo vairāk siluets un formas redzamas. Skatos uz viņu un smejos. Pēkšņi dzirdu, ka draudzene mani skaļi sauc no 1. stāva ''Nāc lejā ēst saldējumu!'' Tajā brīdī vienkārši sastingu, atceros, cik ļoti bail bija. ''Kas ir tas aiz durvīm?'' Burtiski 2 sekundes pēc draudzenes sauciena, siluets it kā aizskrēja pa gaiteni prom un pazuda. Saņēmos attaisīt durvis, nogāju lejā, draudzene sēdēja virtuvē un pilnu muti ēda saldējumu, ko tētis bija atnesis. Neko neteicu.

Kādēļ es šo lasīju naktī… brr. 😳

keegan @ 21.02.2023 16:16

Atceros vienu gadījumu no bērnības. Nezinu cik man bija, kādi 10 gadi varbūt. Vasaras brīvlaiks, biju ciemos pie draudzenes, viņas ģimenei bija divstāvu privātmāja laukos. Atceros, ka ar draudzeni abas divatā pa viņas māju spēlējāmies, dauzijāmies apkārt pa istabām kamēr pieaugušie ārā strādāja. Biju viena pati ieskrējusi draudzenes guļamistabā, kas atradās 2. stāvā un aiztaisīju aiz sevis durvis. Koka durvis ar 2 stikliem. Stikli nebija pilnīgi caurspīdīgi, tādā tumšā, iedzeltenā krāsā, grubuļainu reljefu. Nezinu ko es tajā istabā darīju, bet vienā brīdī pagriezos pret durvīm un redzu caur stikliem, ka draudzene otrpus stāv un kaut ko mēdās, muļķojas. Grūti saprast ko tieši, jo vairāk siluets un formas redzamas. Skatos uz viņu un smejos. Pēkšņi dzirdu, ka draudzene mani skaļi sauc no 1. stāva ''Nāc lejā ēst saldējumu!'' Tajā brīdī vienkārši sastingu, atceros, cik ļoti bail bija. ''Kas ir tas aiz durvīm?'' Burtiski 2 sekundes pēc draudzenes sauciena, siluets it kā aizskrēja pa gaiteni prom un pazuda. Saņēmos attaisīt durvis, nogāju lejā, draudzene sēdēja virtuvē un pilnu muti ēda saldējumu, ko tētis bija atnesis. Neko neteicu.

Bļāāāāāāāā...

Atceros vienu gadījumu no bērnības. Nezinu cik man bija, kādi 10 gadi varbūt. Vasaras brīvlaiks, biju ciemos pie draudzenes, viņas ģimenei bija divstāvu privātmāja laukos. Atceros, ka ar draudzeni abas divatā pa viņas māju spēlējāmies, dauzijāmies apkārt pa istabām kamēr pieaugušie ārā strādāja. Biju viena pati ieskrējusi draudzenes guļamistabā, kas atradās 2. stāvā un aiztaisīju aiz sevis durvis. Koka durvis ar 2 stikliem. Stikli nebija pilnīgi caurspīdīgi, tādā tumšā, iedzeltenā krāsā, grubuļainu reljefu. Nezinu ko es tajā istabā darīju, bet vienā brīdī pagriezos pret durvīm un redzu caur stikliem, ka draudzene otrpus stāv un kaut ko mēdās, muļķojas. Grūti saprast ko tieši, jo vairāk siluets un formas redzamas. Skatos uz viņu un smejos. Pēkšņi dzirdu, ka draudzene mani skaļi sauc no 1. stāva ''Nāc lejā ēst saldējumu!'' Tajā brīdī vienkārši sastingu, atceros, cik ļoti bail bija. ''Kas ir tas aiz durvīm?'' Burtiski 2 sekundes pēc draudzenes sauciena, siluets it kā aizskrēja pa gaiteni prom un pazuda. Saņēmos attaisīt durvis, nogāju lejā, draudzene sēdēja virtuvē un pilnu muti ēda saldējumu, ko tētis bija atnesis. Neko neteicu.

Lorra @ 12.02.2023 16:34

Ir pazudušas mantas dzīvoklī un pēc kāda laika atradušās, vai arī nē. Viens gadījums, kad pazuda 1mx1m izmēra priekšmets. Nu nekur nevarēja atrast un pēc nepilnas nedēļas atradās virtuvē nolikts uz galda. Esam dzīvoklī tikai divi cilvēki un ne es, ne mans partneris to nebijām aiztikuši. Tad ir pazudušas vēl pāris lietas, esmu vairāk pedantisks cilvēks kuram patīk minimālisms mājoklī, tad nu skaidri un gaiši zinu kas man pazūd mājās un nekur nevar citur būt “iegrūsts”. Vienreiz nopirku apģērbu, pat neizpakoju, otrā rītā nekur nav. Ne kumodē, ne skapī, ne miskastē, nekur. Vienkārši nav. Tā arī dažas lietas bez vēsts man pazudušas . Iedomājos varbūt citos gadījumos smadzenes ieslēdzās auto pilotā un vienkārši izmetu, kas zin. Ne vienmēr pārbaudu miskastes. ??‍♀️
Miega paralīzes bijušas divas, vairs nevēlos piedzīvot. Pārejās mistiskās lietas notikušas citiem ģimenes locekļiem, arī ar neizskaidrojamām parādībām.

Man arī. Ik pa laikam. Un es domāju, ka tas ir spoks, kas to dara. Labi, ne jau katrā epizodē viņš ir vainīgs, bet gan jau ik pa laikam viņam patīk šādi pajokoties. Tagad tieši pirms pāris dienām pazuda maizes nazis (garš). Parasti jau tādus lielus priekšmetus var atrast un pamanīt. Bet es vēl līdz šim neesmu atradusi. Vienkārši nav. Nekur. Un ne es, ne arī kāds cits ģimenes loceklis to nazi nekad nepārvietojam citur. Vienmēr noliekam vietā, kur tas vienmēr ir stāvējis un stāv.
Citreiz arī priekšmeti gāžas, bet nu ok - tas vēl tiešām varētu būt (visticamāk ir) līdzsvara zaudējums, lai kā man gribētos ticēt, ka tas ir spoks. 😂 Bet jā. Tomēr kaut kas tajā dzīvoklī ir. Man spokam pat ir vārds! 😂😂😂

EmilijaArm @ 21.02.2023 14:24

Es vispār pati pa dzīvi esmu kaujinieciska skeptiķe, bet manā pieredzē ir notikums, kopš kura ticu tomēr kaut kādai pēcnāves esībai. Kad man bija 15, vienā mūsu tusiņā traģiski gāja bojā klasesbiedrs. Nākamās divas dienas no šoka nespēju ne ieēst, ne pagulēt, ne kaut ko darīt. Vnk saritinājusies gultā eksistēju un raudāju. Miegs nāca ļoti, bet aizmigt nekādi nesanāca jau apmēram 40h. Tad agrā rītā pa aizvērtu logu istabā ielidoja spožs, blāvi dzeltens lodes formas veidojums - ātrs, zibenīgs, ar dzirksteļojošām malām. Tas pašaudījās pa telpu un apstājās man pie labā pleca. Pagriezos uz labo sānu un aizmigu dziļā, ilgā miegā.
Lodveida zibens tas nevarēja būt - bija saulains vasaras rīts. Paliku pie domas, ka tā bija drauga dvēsele. Vēlāk Maikla Ņūtona grāmatā izlasīju līdzīgas pieredzes.
Tagad ar savu skeptiķa prātu domāju, ka varbūt tas bija triks, ko izstrādāja badā un bezmiegā esošas no pārdzīvojuma pārgurušas smadzenes. Un tomēr - arī šeit lasāmie piemēri lielākoties notikuši teenage gados, tad laikam cilvēkam vēl ir tas kanāls ar citām pasaulēm vaļā; pieaugušā vecumā tādi mistiski brīnumi retajam atgadās.

Protams, bēdīgi, ka aizgāja bojā 😔

Alisse @ 20.02.2023 16:51

mūsu ģimenē saka ka ja šādi gadoties jāiededz baznīcas svecītes un jāizlūdz. Pieminēšu ka manējie ir pareizticīgie. Gan mammai, gan māsām baba nākot sapņos ciemos...
es gan neesmu ticīga, bet laikam jau iedegtu, ja nu kas

man mamma ( katoļticīga) ir teikusi, ja mirušais rādās sapnī un pie tam kaut ko lūdz, tātad mirušā dvēsele nevar rast mieru un ir baznīcā jānoliek svece par mirušo un jāaizlūdz. tad jau līdzīgi kā pareizticīgajiem

EmilijaArm @ 21.02.2023 14:24

Es vispār pati pa dzīvi esmu kaujinieciska skeptiķe, bet manā pieredzē ir notikums, kopš kura ticu tomēr kaut kādai pēcnāves esībai. Kad man bija 15, vienā mūsu tusiņā traģiski gāja bojā klasesbiedrs. Nākamās divas dienas no šoka nespēju ne ieēst, ne pagulēt, ne kaut ko darīt. Vnk saritinājusies gultā eksistēju un raudāju. Miegs nāca ļoti, bet aizmigt nekādi nesanāca jau apmēram 40h. Tad agrā rītā pa aizvērtu logu istabā ielidoja spožs, blāvi dzeltens lodes formas veidojums - ātrs, zibenīgs, ar dzirksteļojošām malām. Tas pašaudījās pa telpu un apstājās man pie labā pleca. Pagriezos uz labo sānu un aizmigu dziļā, ilgā miegā.
Lodveida zibens tas nevarēja būt - bija saulains vasaras rīts. Paliku pie domas, ka tā bija drauga dvēsele. Vēlāk Maikla Ņūtona grāmatā izlasīju līdzīgas pieredzes.
Tagad ar savu skeptiķa prātu domāju, ka varbūt tas bija triks, ko izstrādāja badā un bezmiegā esošas no pārdzīvojuma pārgurušas smadzenes. Un tomēr - arī šeit lasāmie piemēri lielākoties notikuši teenage gados, tad laikam cilvēkam vēl ir tas kanāls ar citām pasaulēm vaļā; pieaugušā vecumā tādi mistiski brīnumi retajam atgadās.

Šis tik kruti!

Pirms vairākiem gadiem dzīvoju dzīvoklī, diezgan vecā ēkā. Varbūt ir leiki runāt par telpas aurām, bet man tur bija neomulīgi. Vēlāk dažādas lietas sāka atgadīties, vēljoprojām nezinu, vai paranormālas, vai tomēr varētu atrast izskaidrojumu.
Man bija radio, kam grozot tādu lielu pogu varēja pārslēgt stacijas, fonā skanēja gandrīz visu dienu. Kādas 3 reizes gadījās, ka stacijas sāka pārslēgties pašas no sevis, lēnām gāja uz vienu vai otru pusi, itkā meklējot citu radio. Kādas 2 vai 3 reizes citā istabā krita kāds priekšmets, vienreiz katlinš no plīts, tad vēl bumba no skapja augšas (ar to bumbu, šķiet, tas notika divreiz, bet nu - tā ir bumba, ar paradumu ripot, tākā varbūt tā bija fizika nevis spoki :D )
Vienreiz kaķis kaut ko ļoti intensīvi vēroja koridorā, nenolaida acis kādas 20 minūtes.
Šis liekas ļoti creepy, bet naktī esmu dzirdējusi, ka kāds vaid. Tas gan varētu būt arī no kaimiņu dzīvokļa, likās, ka kāds kaimiņš varbut. Bet tāpat baigi neforši.
Priecājos, ka pārvācos :D :D

Es vispār pati pa dzīvi esmu kaujinieciska skeptiķe, bet manā pieredzē ir notikums, kopš kura ticu tomēr kaut kādai pēcnāves esībai. Kad man bija 15, vienā mūsu tusiņā traģiski gāja bojā klasesbiedrs. Nākamās divas dienas no šoka nespēju ne ieēst, ne pagulēt, ne kaut ko darīt. Vnk saritinājusies gultā eksistēju un raudāju. Miegs nāca ļoti, bet aizmigt nekādi nesanāca jau apmēram 40h. Tad agrā rītā pa aizvērtu logu istabā ielidoja spožs, blāvi dzeltens lodes formas veidojums - ātrs, zibenīgs, ar dzirksteļojošām malām. Tas pašaudījās pa telpu un apstājās man pie labā pleca. Pagriezos uz labo sānu un aizmigu dziļā, ilgā miegā.
Lodveida zibens tas nevarēja būt - bija saulains vasaras rīts. Paliku pie domas, ka tā bija drauga dvēsele. Vēlāk Maikla Ņūtona grāmatā izlasīju līdzīgas pieredzes.
Tagad ar savu skeptiķa prātu domāju, ka varbūt tas bija triks, ko izstrādāja badā un bezmiegā esošas no pārdzīvojuma pārgurušas smadzenes. Un tomēr - arī šeit lasāmie piemēri lielākoties notikuši teenage gados, tad laikam cilvēkam vēl ir tas kanāls ar citām pasaulēm vaļā; pieaugušā vecumā tādi mistiski brīnumi retajam atgadās.

3. Agrāk, kad vēl intensīvi tika izmantotas kameras (tādas kā attēlā), mammas bildētajās bildēs dažreiz bija redzami balti (blāvāki un tumšāki), caurspīdīgi apaļi plankumi. Lēca nebija netīra un nekas cits īsti arī neliecināja, par ko citu. Kad mamma darba kolēģei par šo pastāstīja, viņa teica, ka viņas bildētajās bildēs arī mēdz kaut ko tādu redzēt.

2. Man mājās ir sintezators. Citreiz, kad kādu laiku esmu spēlējusi, bet nost likt arī vēl negribu, uztaisu pauzi un nolieku to malā. Kādu dienu, kad atkal sagribējās paspēlēt, es paņēmu instrumentu un sāku spēlēt, bet kaut kādā brīdī bija jāpaņem pārtraukums. Es nolieku to aiz muguras gultā. Sāku kaut ko citu darīt tur, kaut ko ņemties. Māsa arī istabā tur visu laiku ir. Pēkšņi dzirdu, ka noskan sintezators. Māsa man aiz muguras nebija. Aparāts bija arī izslēgts (svira pavirzīta uz izslēgšanas pozīciju), bet ne no kontakta izņemts. Viņa prasa: "tu dzirdēji?". Es saku, ka jā, bet aparāts ir izslēgts. Viņa prasa: "kā tas iespējams?". Es saku, nu gan jau spoks. Te jāpiebilst, ka kopš sevi atceros, es allaž esmu ticējusi spokiem, neatkarīgi no tā, vai ir bijusi personīga pieredze vai nē. Māsa savukārt netic īsti tādām lietām. Mēs nolemjam to iemūžināt. Es paņemu telefonu un sāku filmēt (tiesa, tajā laikā man vēl bija "kartupelis", ne telefons, bet nu galīgi traki nav. Kaut ko redzēt (un dzirdēt vēl labāk) var.) Man ir 2 video. Pirmais ir tāds garāks, jo spoks taču zināja, ka tiek filmēts un taustiņu nospieda tikai uz beigām. 🙂 Bet nu tāpat tas skaitās - izdevās to ierakstīt. Otrs video ir īsāks, bet arī izdevās notvert mirkli, kā sintezators pats no sevis skan. Piezīme: pirms sākām filmēt, skaņas bija vairāk (biežāk), bet pēc filmēšanas vairs nekā nebija. Tas bija 2014. gadā.

1. Mamma man vienreiz stāstīja, ka bērnībā (kādi 5 gadi laikam) es kārtējo reizi sēžot slimnīcas gultā (esmu slima, slimnīcās viesojos diezgan bieži), pēkšņi esmu rādījusi ar pirkstu uz kājgali. Viņa prasa: "kas tur ir?". Es saku: "rozā cilvēks ar spārniem." Viņa uzreiz saprata, ka eņģelis.
Es neko no tāda gadījuma neatceros. Un ik pa laikam domāju, vai eņģeļi tomēr ir rozā, nevis balti. Vai vispār var būt jebkurā krāsā? Sanāk, ka jā. Un vēl domāju, kas tas bija par eņģeli. Kaut kāds parastais vai mans sargeņģelis? Ļoti iespējams, ka sargeņģelis.