Domāju, ka es nevarētu tā ziedoties. Ja neliktu pansionātā, tad katrā ziņā atrastu kopēju, lai pati varētu dzīvot normālu dzīvi un darīt visu to, ko iepriekš. Ja būtu krāpis, tad gan bez sirdsapziņas pārmetumiem ļautu tuviniekiem parūpēties un pati neiesaistītos, lai gan tādā gadījumā būtu pametusi uzreiz līdzko uzzinātu par krāpšanu. Bet, ja būtu ļoti liela mīlestība un nekādas krāpšanas nebūtu bijis, būtu ļoti grūti, droši vien tomēr turpinātu savu dzīvi, bet arī nebūtu tā, ka atstātu vīru pansionātā un aizmirstu.
Bet vispār, varbūt nedrīkst tā teikt, bet manuprāt saprātīgākais un labākais variants priekš visiem šādos gadījumos būtu eitanāzija. Vismaz es gribētu labāk nomirt nekā dzīvot kā dārzenis.
Šajā sakarā pavisam nesen dzirdēju TV, ka viena sieviete saka par savu bērnu vai, nezinu, citu tuvinieku - "man galvenais bija, lai viņš izdzīvo, vienalga kāds, slims vai kāds, bet dzīvs", varētu būt, ka runa bija par to, lai bērns piedzimst dzīvs. Un viņa visu mūžu esot nodzīvojusi katru dienu kopjot to cilvēku. Nu lūk, šito gan es nespēju saprast. Kā var sevi tā nemīlēt? Tā ir pilnīgi sabojāta dzīve kopējam un arī kopjamais, ja viņš ir dārzenis, kas neko nesaprot, to ne novērtēs, ne arī būs laimīgs par tādu dzīvi. Tad kāda velna pēc ir tā jāupurējas?? Lai citi pažēlotu, kāda tu nabadzīte? Es neticu, ka psihiski vesels cilvēks pats labprātīgi uz to parakstītos. Ok, cita lieta, ja tas noticis kāda negadījuma rezultātā, kā Ūdrīša gadījumā, bet, ja cilvēks labāk vēlas, lai bērns piedzimst kā dārzenis uz mūžu nevis labāk tad nepiedzimst vispār, tad kaut kas tur ar galvu kārtībā nav.