ūdru ģimene

Tāda ir sieviešu daba. Vismaz lielākajā vairumā. Sievietes vienmēr ziedojas kādam. Turklāt domāju, te mīla mijas ar pieradumu. Ir grūti atteikties no kāda, kas reiz bijis tuvs. Tas prasa spēku.
Vai es to darītu? Nē. Es palīdzētu, bet es neziedotu savu dzīvi otram šādi. Jo neviens neziedotu savu dēļ manējās.

Atteiktos, tad liela sabiedrības daļa Ilonu nolietu ar sūdiem.

Situācija tajā ģimenē nudien ir traģiska. Ļoti žēl ka vēl jauna un simpātiska sieviete sevi un dēlu tā norok.
Starp citu, kur palikuši Ūdra vecāki vai vismaz kaut kādi radi, kas kaut minimāli varētu sniegt palīdzību? Diemžēl vairumā gadījumu invalīda aprūpe tiek nogrūsta uz viena cilvēka pleciem, šajā gadījumā sievas.
Runājot par sevi- ja attiecības ir bijušas mīlestības un cieņas pilnas, tad, protams, ka dzīvesbiedru nepamestu, bet tai pat laikā meklētu kādu, kas par naudu varētu palīdzēt kopt un pieskatīt lai nav pilnīgi jāatsakās no savas dzīves.

Viņa ir no tām sievietēm,kas ir gatavas ziedot visu, mīlestības vārdā.
Upura sindroms un vēl sabiedrības attieksme,ko citi teiks,ja es to nedarītu...
Protams tuvu cilvēku nelaimē nevajag pamest,
bet šāda cilvēka aprūpei ir vajadzīgs cits cilvēks,kas specializējas uz šo visu,vai pansionāts.
Viņai ir bērns,kuram vajag laimīgu mammu,nevis nomocītu mammu.

Neziedotos, neuzskatu, ka tas ir pienākums. Lai arī cik ļoti mīlētu otru cilvēku, sevi un savu izaugsmi es mīlu vairāk. Egoistiski, bet fakts. Uzskatu, ka cilvēki nav piesaistīti viens otram, jāprot atlaist uz dzīvot tālāk. Tomēr dzīve ir viena.
Protams, runājot par materiālo atbalstu, tādu nekas neatteiktu un vienmēr palīdzētu iespēju robežās.

Protams, tas ir skarbi... Bet tā ir viņas dzīve un viņas izvēle, ja pašai tā patīk, tad te nevienam nav ko pārmest. Ne jau ar varu Ilonu tur spiež aprūpēt Ūdri!

Ūdris ir dārzenis ne tikai fiziski, bet arī garīgi, un agresīvs dārzenis, Ilona pati vienā intervijā minēja, ka šī apmazgājot Ūdrim ģenitālijas, šis šo saukājot par mauku. Tur nav tā, ka pateicīgs par kopšanu. Tur vēl kopējam iesist var kāda lēkmē, plus rupji apsaukājas.

Tas ir dēļ slimības un smadzeņu bojājumiem. Nedara to viņš speciāli. Pat veci cilvēki kuriem ir demence apsaukājas, sit, zog utt. un nedara to speciāli. Vnk smadzeņu bojājums un viss.
Ja tas būtu mans vīrs kurš nekrāpa, ļoti mīlēju tad nepamestu, bet arī neaprūpēt 24/7. Valsts palīdzība šādiem invalīdiem ir minimāla beigās tik pašam vien sanāk cīnīties. Pansionāti kuri ir valsts vsp nolaisti, trūkst darbinieku un tāpēc nevienam nenovēlu tur atrasties. Un kurš ir spējīgs samaksāt 1000 eiro mēnesī privātajam aprūpes centram, uzturēt sevi un bērnus...

Esmu par šo jautājumu domājusi jau iepriekš, lasot par viņiem. Bet, manuprāt, ir ļoti grūti sniegt viennozīmīgu atbildi, ja pats neesi nonācis tādā situācijā (un, tpu, tpu, tpu, arī nevienam nekad nenovēlu tādā nonākt). Man personīgi grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo nekad dzīvē vēl nevienu cilvēku neesmu tā patiesi, pa īstam mīlējusi, līdz ar to šobrīd man, iespējams, Ilonu grūti saprast, taču, ja es pati zinātu kā tas ir - mīlēt kādu līdz dvēseles dziļumiem - man būtu vieglāk saprast viņas rīcības motīvus.

Pieļauju, ka koptu cilvēku ar šādu stāvokli, jo 1) es tāpat esmu mājas sēne, 2) es nemērķēju tikt līdz kādam vadītāja līmeņa amatam, tā ka diez vai tas kaut kā negatīvi ietekmētu manu izaugsmi - es tāpat nebūtu direktore vai savas nozares speciāliste ar 4k algu mēnesī :)
Bet ja runa būtu par cilvēku, kas mani krāpis, tad gan nē. Tikai tad, ja viņš pirms negadījuma būtu bijis kāds ar zelta sirdi.

Bet vai tad Ilonu viņš krāpa?! Kur tas dzirdēts?

Kaut kādā intervijā viņa teica, ka Ūdra māte nepalīdzot Ūdri kopt ar atrunu, ka “mamma Rolandam bija, kad viņš bija maziņš, tagad rūpējas sieva". Kad to izlasīju, man bija wow brīdis. Nezināju, ka vecāku mīlestībai un rūpēm ir vecuma limits.
Es viņas vietā to nedarītu, īpaši, ja man būtu bērns. Cīnīties un ziedoties var cilvēkam, kuram ir izredzes atveseļoties. Šis nav tas gadījums.

Mēs nekad nezinām otra cilvēka apsvērumus. No sērijas, varbūt rūpes par Ūdrīti ir vienīgais, kas viņu motivē turpināt dzīvot.. es nesaku, ka tā ir, bet otra kurpēs neiekāpsi.
Manuprāt, vienīgais nožēlojamais ir, ka EU (labklājības) valstī šādu cilvēku kopšana ir 99% uz ģimenes pleciem..

Komentāri interesanti pie raksta. Abiem narkotikas, dzeršana bijusi. Un Ūdrītis esot bijis piedzēries, kad negadījums noticis. Nez vai taisnība?

Tikko izlasīju, ka tèmas pieteikumā dzērums jau pieminēts.
Nezinu, grūti atbildēt, jo nezinu (un negribu zināt), kā ir būt tādā situācijā. Bet domāju, ka es tā nedarītu/nevarētu, jo viņai ir bērns, kura dèļ būtu jārīkojās un jādzīvo citādāk.

Mani reāli interesē foruma domas par Ūdru ģimeni, vot jūs tā ziedotos?

NĒ!

Balstoties uz visiem faktiem, noteikti ne!

Domāju, ka Ilonai bail no sabiedrības nosodījuma, tāpēc arī tagad padirš savu un sava dēla dzīvi. Būtu savākusi savas pekeles un braukusi prom uz ārzemēm. Viņai vēl tik daudz labu mirkļu var būt.
Pirms Ilona ‘iekrita’, abi deva pa bundžām un nesmādēja arī citas vielas. Rupjības un dūres gāja pa gaisu pie katras iespējas.
Ūdris..kā jau Ūdris! Pat dēla piedzimšana viņam nelika pārvērtēt dzīves prioritātes un nelaimes dienā nebija tikai zem grādiem. Pusi Mendeļējeva tabulas varēja asinīs atrast.

Piekrītu, ka Ilonai noteikti ir bail arī no sabiedrības nosodījuma.
Tomēr, atbildot uz jautājumu, iespējams, ka jā. Tad jau zūd jēga laulības solījumam "priekos un bēdās", ja kopā ir tikai priekos. Jā, attiecības nav bijušas spožas, krāpšana un viss pārējais, bet mēs neviens nezinām attiecību "aizkulises", to, cik liela ir Ilonas mīlestība.
Jā, dzīve, protams, nav viegla un salda, bet man būtu pārāk lieli sirdsapziņas pārdzīvojumi, skumjas un nožēla gan par zaudētajiem nākotnes plāniem, sapņiem, kas palikuši pagātnē, ja atstātu vīru. Būtu ļoti grūti dzīvot tālāk un būvēt savu dzīvi, zinot, ka pansionātā atrodas vīrs, ar kuru esam bijuši kopā, būvējuši plānus, mīlējuši viens otru. Un noteikti būtu ļoti grūti arī tāpēc, ka zinātu, ka vīrs jūt un zina, ka sieva ir viņu pametusi traģēdijas dēļ.
Bet no otras puses arī žēl savas dzīves, jo saproti, ka iespējas, dzīvojot ar šādu cilvēku ir ierobežotas + bērns aug tādā vidē.
Ļoti sarežģīts un nepatīkams jautājums. Esmu par to domājusi, bet tā arī nenonāca pie atbildes. Un ļoti ceru, ka tas arī paliks iedomās, ne īstajā dzīvē. Nedod Dievs pieņemt tādu lēmumu kādreiz.
Jābūt ļoti lielai mīlestībai, lai ziedotu savu dzīvi otra aprūpei.

https://jauns.lv/raksts/sievietem/281750-ilona-balode-par-dzivi-ar-udriti-no-mums-beg-ka-no-grimstosa-kuga