Bildināšana

Nekad nesapratisu, kapec ir japamet lielisks partneris, tikai tapec, ka negrib preceties. Manuprat, ta noteikti nav galvena skirsanas problema.

Iemesls jau nav kazas, bet ģimenes uzsākšana, bērni.
Problēma ir tajā, ka Latvijā neatzīst attiecības, kas nav laulība. Norvēģijā ir speciāls statuss. Tu vari būt viens, precējies, vai tieši tulkojot "līdzdzīvotājs". Bet Latvijā tādu negrib. Un tad pēc traģēdijām kā maxima, kad plānots bija kaut kad likumīgi apstiprināt attiecības, rodas problēmas.

Man svarīgākas ir citas lietas attiecībās, tikt apprecētai nekad nav bijis mans mērķis

Problēma ir tajā, ka Latvijā neatzīst attiecības, kas nav laulība.

Tā ir katra personīga izvēla - vai dzīvo kopā kā juridiski sveši cilvēki vai nē.
Ja nu galīgi baidās no vārda "laulība" vai "precības" tad abi var noslēgt līgumu par īpašumiem un visu kas ir kopīgs.
Bet kad cilvēki nedara neko un kad pēkšņi ir vajadzība pierādīt savu juridisko saistību, tad vainīga ir valsts ?
Kas liedz sareģistrēties un izšķirties un abi būs pasargāti no visām civlattiecību problēmām.

Nekur nerakstiju ka bērnam nekas netiks :) Gana daudz esmu ieguldījusi šajās attiecībās arī materiāli, lai vēl pēc viņa nāves piemeram viņa alkoholiķis tēvs visu savāktu. Smalki likumus nepārzinu gan, tāpēc varu arī ko samurgot :D pirmie mantinieki ir bērni protams, bet ja es visā esmu ieguldijusi arī savus līdzekļus, īpašumos, biznesā utt. Tad jā loģiski es uzskatu ka to ir jāmanto man un jābūt iespējai arī ar to visu rīkoties, nevis viss kaut kur tiek iesaldēts un tad pēc 15 gadiem kad bērns būs pilngadīgs viņš tiks tam klāt. Itkā jā, aizbildnis jeb bērna māte var rīkoties ar mantojumu bet tikai bērna interesēs, tāpat tikai daļu...nevari piemēram ņemt un visu notērēt nopārdot utt.
Pārāk liels čakars tas viss....un jā protams es varu visu ņemt uz sava vārda..bet atkal, ja nomirstu es, draugs nedabū neko, laigan ir ielicis ļoti daudz kopīgajā īpašumā utt.
Bet vispār man šī nav problēma ja DieKleineHexe to tā uztvēra, man un manam vīrietim domas sakrīt šajā jautājumā. Tikai izteicu savu viedokli.

DieKleineHexe

Taam, kuras breec par slimiibaam un reanimaacijaam, nu ja jau jums tik svariigi appreceeties un ja jau vins ar visaam 4 pret preceeshanos, nu tad, lai vins arii puust tajaa reanimaacijaa, ja tur nokljuust, jums par to galva jaalauza?

Varbūt viņas par sevi domā, ka tur gulēs un neviens nenāks :D
Es gan īsti nezinu, par laimi nav tādas pieredzes - vai tad tur to laulības apliecību pieprasa uzrādīt pie reanimācijas? Kā, piemēram, māsa var savu radniecību pierādīt?

Autore taču ir slavenā avenīšu trolle.

Cik es esmu dzirdējis, tad daudzi nesteidzas ar kāzām jo valda uzskata ka tie kas agri apprecas-agri izšķirās. Nevar jau noliegt ka vairākumā gadījumu tā arī notiek. Lai gan manuprāt 5 gadi arī ir pietiekams laiks, lai saprastu vai vēlies vismaz mēģināt nodzīvot ar šo sievieti visu mūžu un izveidot ģimene vai nē. Bet nav jau uzreiz pēc gada kopā būšanas jāprecas protams.

Arī es tiku bildināta pēc 6 gadu kopā būšanas....vai jūtos par to sliktāk? Nē, jo zinu, ka puisim visa šī kāzu lieta ir ļoti nopietna un, ka bildinājums nāk ar skaidru prātu un pārliecību, nevis ar rozā brillēm. Un vairāk jau ir tā doma, ka tomēr attiecības jānokārto būtu oficiāli. Un tās, kuras saka, ka bez kāzām arī var būt laimīgs un arī ir ģimene, jā, jums taisnība. Taču valsts priekšā tu tam cilvēkam skaities- nekas. Kamēr tu laimīgi dzīvo savās attiecībās, idillē, tikmēr viss ir labi, taču dzīvē gadās visādi.
Arī mana ome ar vectēvu nodzīvoja 48 gadus kopā, neapprecējās un opis nomira. Kad ome aizgāja prasīt pašvaldībai naudu bērēm, vectēva pensijas. Viņai pateica (citēju) "Jūs viņam neesat nekas". Un tur nepalīdzēja ne kopīgo bērnu dzimšanas apliecības, nekas. Tā arī to naudiņu bērēm visi skribināja, kā varēja. Un es šaubos, ka kaut kādos gadījumos, kuri pat nav nāve, kāda meitene gribētu dzirdēt, ka viņa savam dzīvesbiedram ir nekas. Principā, attiecības jau nemainās, tu turpini dzīvot kā dzīvoji. Bet pasaules priekšā jūs vairs neesat viens otram nekas :)

Neuzskatu ,ka bildinajums ir kas obligāts,lai divi cilvēki skaitītos kā ģimene. Protams jā ir skaisti, bildinājums,kāzas ,bet ja cilvēki mīl viens otru viņi būs kopā ar vai bez visām tam kāzu padarīšanām. Kāzas manuprāt mūsdienās vairāk tiek uzskatītas un rīkotas,ne jau mīlestības dēļ,bet gan izrādīšanās pēc un tādēļ,ka redz citām tā ir .
Es esmu kopā ar draugu 7 gadus, precējušies neesam,bet kopīgs bērniņš ir, kopīgi plānojam turpmāko dzīvi un man svarīgi ir lai es justu ka esmu svarīga viņam un mīl mani,ar citiem darbiem ne ar bildinājumu vai kāzām. Var bildināt ,tad apprecēt,bet ja pēc tam nekas nav un tad neredzu jēgu kāzām.

Man arī līdz šim nelikās tik ļoti svarīgi sagaidīt bildinājumu vai apprecēties. Bet šobrīd kad esmu precējusies, viennozīmīgi varu teikt, ka tā ir īpaša sajūta un noteikti būt sievai un vīram dod lielāku ģimeniskāku sajūtu. Tās nav tikai formalitātes vai dokumentu nokārtošana, ja abu starpā tiešām valda mīlestība. Tā kā es nesteigtos ar vārdiem, ka bildinājums un kāzas nav svarīgi ;-) Noteikti ir vērts padomāt par šo..

Kāzas manuprāt mūsdienās vairāk tiek uzskatītas un rīkotas,ne jau mīlestības dēļ,bet gan izrādīšanās pēc un tādēļ,ka redz citām tā ir .

Manuprāt, galīgi nē, tieši mūsdienās skaitās ''kruti'' bez tām iztikt.
Apzināti bērnu ar draugu neplānotu, no juridiskā viedokļa nebūtu pasargāta, tāpat arī citos jautājumos. Lai gan arī domāju, ka kāzas, vīra un sievas statuss veido jau ko citu, attīstību, sajūtas un daudz ko citu īpašu, tāpēc savā ziņā saprotu meitenes, kuras nevēlas gaidīt nezin cik gadus, vai tad brašulis sasparosies vai arī nē. Protams, ka mīlestība pastāv arī drauga un draudzenes statusā, taču tad pietrūktu tā virzība un attīstība uz priekšu. Formalitāšu sakārtošana tikai šķistu loģisks solis uz priekšu, arī emocionāli. Cik tas ''termiņš'' gaidīšanai, kamēr lūzt vadzis, katrai jau savs.

nu normālā variantā nevajag vīrietim 5 gadus, lai saprastu, ka grib precēt sievieti, ar ko ir kopā

manam nevajadzēja pat 2 gadus.:-D Bildināja, plānojām bērnu, apprecējāmies, un nu jau 3,5 gadi kā precēti, 5,5 kā kopā, 2 bērni.
Otrs iz dzīves piemērs- bijām kopā 3,5 gadus, prasīju kā puisis redz mūsu kopīgo nākotni, uz ko viņš nespēja atbildēt, tad nu vienā dienā sakravāju mantas un prom biju, jā, bijām jauni, bet, ja ir kopā, tad jau ir kāds mērķis, kāpēc tā ir.
Un vēl, es nesaprotu tās, kuras labprāt sēž mājās, uzkopj un gatavo, turklāt tām kurām nav bērnu, es laikam izbeigtos un izdegtu tādās attiecībās, tas manuprāt, ir mega skumji, ja nespēj sevi realizēt, nav mērķu, u.t.t., labi, kursi, ir kursi, bet nu tāpat. Mani pat bērni nespēj noturēt mājās, gribas cilvēkos, nepatīk sēdēt mājās un truli, mehāniski kaut ko darīt.
Iespējams neesi vīrietim interesanta. :-D

Var bildināt ,tad apprecēt,bet ja pēc tam nekas nav un tad neredzu jēgu kāzām.

Kāda jēga ir rīkot dzimšanas dienas vai citas jubilejas ? Arī nav nekādas jēgas.
Ir cilvēki kam kāzas ir skaists svinīgs pasākums ar daudz viesiem uz 2 dienām.
Kāpēc cilvēki nevarētu tās svinēt, manuprāt tas viens no jaukākajiem pasākumiem cilvēka dzīvē.
Neviens negaida nelaimes, bet laulība dod savu juridisko drošību, ja kaut kas notiek.

Ir cilvēki kam kāzas ir skaists svinīgs pasākums ar daudz viesiem uz 2 dienām.

es neredzu jēgu lielam pompam, jo tā nav garantija, ka laulība izdosies. Ja tiešām grib precēties, tad apprecēsies, neiztērējot n-tos tūkstošus, krutam tusam.
manuprāt, svarīga ir tā būtība, ka grib būt kopā uz visu mūžu. Tā ir saistība starp diviem, nevis vēl 100 cilvēkiem.

es neredzu jēgu lielam pompam, jo tā nav garantija, ka laulība izdosies. Ja tiešām grib precēties, tad apprecēsies, neiztērējot n-tos tūkstošus, krutam tusam.
manuprāt, svarīga ir tā būtība, ka grib būt kopā uz visu mūžu. Tā ir saistība starp diviem, nevis vēl 100 cilvēkiem.

Nekas negarantē ilgu laulības mūžu, ne laulība 2 vai 100 cilvēkiem.
Mēs gribējām pasākumu sev un jaukas svinības ap 100 viesiem. Vienreiz mūžā jau to var atļauties.
Pēc tam ir laba piemiņa ko parādīt bērniem, skaistas bildes un video.

Esmu dzirdējusi, ka precētie saka, ka ar šī brīža prātu vairs nerīkotu lielas kāzas, bet gan apprecētos bez viesiem, toties aizbrauktu ceļojumā. Un esmu dzirdējusi arī pretēji - tie, kuriem bija mazas kāzas, nožēlo, ka netaisīja lielākas. Cilvēkam nekad nav labi. :D... Es esmu par to, lai būtu svētki - lai dzīves lielie notikumi tiktu nosvinēti, tāpēc nenožēloju, ka man bija kāzas. Nauda nāk un iet, atmiņas paliek. :)

Pēc tam ir laba piemiņa ko parādīt bērniem, skaistas bildes un video.

Skaistas bildes un video var uzņemt arī bez 100 viesiem. :-D

Es ar nebildinatu meiteni kura pati uz to uzprasas.. bildinasanai jabut tiaki un vienigi viriesa pienemtam lemumam un kam negaiditam ... nevsi vot sieviete prasa un tad kautkads zini tremins gandrizvai jasniedz.. tas gan ir mulkigi. taka dzibve pec kada plana

Skaistas bildes un video var uzņemt arī bez 100 viesiem.

Jā var. Ir gan bildes, gan daudzi video, bet kāzas ir kāzas.
Kāzu tradīcijas, laulības process, svinības - tas nav vienkāršs radu un paziņu saiets vai svinības.
Skaists pasākums kura centrā ir jaunas ģimenes dibināšana. Daudz jauku tradīciju un pasākumu, kurus parastā pasākumā neviens īsti neveic.
Nekas nav piespiests, mums patika visu organizēt un saplānot. Nemaksāja lēti, bet nenožēlojam neko. Nauda nāk un iet, un mēs ļoti nožēlotu ja kāzas būtu formālas un bez svinībām.

Esmu dzirdējusi, ka precētie saka, ka ar šī brīža prātu vairs nerīkotu lielas kāzas, bet gan apprecētos bez viesiem, toties aizbrauktu ceļojumā.

Parasti jau naudu sadāvina kāzās, pāri ko zinu, pēc kāzām arī brauc ceļojumā par to naudu kas sadāvināta...protams ja taisi lielas kāzas 15 cilvēkiem tad neko daudz neatmaksājas taisīt tās lielās kāzas :D bet ap 50 un vairāk cilvēku ir tīri ok.