Slimošana

Es nejautātu, jo godīgi sakot, mani tas neinteresē, tāpat nevēlos, lai kolēģi prasa kāda man ir veselība. Starp kolēģiem patīk distancētas attiecības, nevis čupošanās.

jo zinu, kada ir sabiedribas attieksme pret sadiem jautajumiem un turklat uzskatu to par privatu lietu.

Tā diemžēl ir, tādēļ daudzi cilvēki neiet ārstēt depresijas un tamlīdzīgas psihiskas saslimšanas. :-(

Domāju, ka ir normāli uzdot neitrālus jautājumus, piemēram, "vai kas nopietns?", taču nav jauki jautāt, pie kāda ārsta tad cilvēks ir plānojis doties, un ar ko tieši slims, jo, manuprāt, vispār ir nepieklājīgi jautāt jebkuram cilvēkam personīgus jautājumus. Es tādus nejautāju.
Es nejūtos ērti atbildēt uz tādiem jautājumiem, un šādi jautājumu man liek justies ne pārāk komfortabli. Ja tāds tiek uzdots, un es atbildu izvairīgi, tad nu labi, pieņemu, ka cilvēki ir visādi, bet nereti ir gadījies tā, ka otrs cilvēks tiešām sagaida, ka es stāstīšu vairāk un uzstājīgi uzdod papildus jautājumus..
Vienu reizi šim cilvēkam arī pateicu visu sīki un smalki, ka iešu pie ginekologa, jo vajag noņemt analīzes no maksts gļotādas kam tur jau toreiz, un cilvēks tik ļoti samulsa, ka cerams, vairāk nevienam neprašņā par veselības stāvokli. :D

petunijayyy, ā, nu labi. Ir tādi sirsnīgie cilvēki, kas grib ieteikt kaut ko, kā uzmundrināt, ka lai veseļojas, kādu vecvecāku padomu izplatīt tālāk, kas zina. :D

Duja, tu parprati. Pirmkart, es neteicu, ka man ta biezi gadas. Otrkart, es, ja saku, tad saku vienkarsi- eju pie arsta - bez nekadiem paskaidrojumiem. Un tad, kad sakas jautajumi - pie kada arsta? kas kais? - tas skiet lieki. Bet man ta nav gadijies biezi.

Neliekas arī, ka ir tik daudz cilvēku, kuri līstu un ziņkārīgi līdz mielēm visu gribētu noskaidrot. Nu ja redzi, ka iesnas, ok, bet ne jau, ka atbild ''iešu pie zobārsta'', pārjautātu, vai tiešām, kāda zobārsta, kāda vaina zobam, vai vairākiem, vai tomēr ar galvas lietām ka tik kaut kas nav, to jau paši uztveram no tā, kur ir tās lielākās problēmas un lietas sev un skatās ar savām aizdomām un rādās, ka atkal man slēpti vai atklāti grib uz to norādīt. Cita runa, ja zina, kas tam cilvēkam ir, bet katru reizi vēl un vēl pārprasīs, lai pārliecinātos, bet who knows, ja nu slikta atmiņa un pieklājība liek apjautāties un gribas kā labsirdīgi atbildēt, bet nesanāk. :D

Piemeram, tikko izlasiju rakstu, kur vienam labi zinamam latvietim ir vezis, un raksta bija teiks, ka par to vinam tik daudz jautajusi, ka vins izlemis atbildet, tapat ta atbilde bija izvairiga.

Viņa gadījumā slēpšana bija tik nemākulīga un muļķīga, ka tikai provocēja dzelteno žurnaļugu ziņkāri. Tas tak katram, kas uz viņu paskatās, ir skaidrs, ka viņš ir slims, nevis imidžu pamainījis.(t)

Ir temas, par kuram ar pazinam/formali pazistamiem cilvekiem neruna, piemeram, religija, politika, uzskatu, ka ari veselibas jautajumi un vel virkne. Piemeram, es neiesu tagad runat ar kolegiem par politiku, jo nezinu vinu uzskatus un uzskatu sadursmes nevelos, bet neticu, ka preteji uzskati var palikt gaisa karajamies. Protams, ja kolegi ir draugi, tas ir cits jautajums, bet to es jau teicu pasa sakuma, ka par draugiem tagad nerunaju.

Dažreiz jautājumi (cik nu lieki tas neliktos) tiek uzdoti bez īpaša mērķa, pieklājības pēc, nevis aiz ziņkārības.

+1, protams, cita lieta, ja redz, ka cilvēks negrib runāt par to, bet turpina uzbāzties ar jautājumiem, kas, kur, kā. Pati parasti lietoju kaut ko no sērijas:"cerams, ka drīz izvesļosies/jutīsies labāk", jo tas ļauj otram neko nepaskaidrot, ja nevēlas, bet, tajā pašā laikā, nav gluži noignorēšana, ja nu tomēr vēlas parunāt.

Man arī šķiet, ka lielā daļā gadījumu ne jautājumi ir sensitīvi, bet mūsu uztvere un izdoma par to, ko otrs ar to gribēja, iebakstīt man dvēselē vai vēl ko, ir daudz sensitīvāka.

Nedomāju, kāds speciāli ar tādu nodomu, kā paši saprotam, laužas mūsu veselības jautājumos.

Pirms vairakiem gadiem bija tada lieta. Es to slepu, bet tagad tadu problemu nav, rokas tiras, bet nekad nekur skola vai darba neesmu gajusi ar saukli - man ir depresija, tiesi preteji, ka jau teicu, vardu psihiatrs aizstaju ar zobarstu, jo zinu, kada ir sabiedribas attieksme pret sadiem jautajumiem un turklat uzskatu to par privatu lietu. Ex kolege, kas man to pajautaja, to darija ne aiz labsirdibas. Nebijam pat labas kolegu attiecibas, lai jautatu tik sensitivus jautajumus.
Piemeram, tikko izlasiju rakstu, kur vienam labi zinamam latvietim ir vezis, un raksta bija teiks, ka par to vinam tik daudz jautajusi, ka vins izlemis atbildet, tapat ta atbilde bija izvairiga.
Nu nav visiem jabazas citu veselibas jautajumos.

Jūs darāt sev pāri, graizāties? Pareizi sapratu? :-O
No malas jau visi nezina, ka ejat pie psihiatra un ir tāda veida problēmas, tad ko tur cepties, ka apvaicājas kāds aiz labsirdības. (t)

Atcerējos vienu senu notikumu, kad man bija nopietni slikti ar depresiju un man uz rokas bija rētas, kurus centos, protams, noslēpt, bet vienreiz viena kolēģe (un nejau patīkamākā, ar kuru man būtu labs kontakts) atļāvās pajautāt, kas tas tāds?

O, jā, man šitais jautājums tiek uzdots samērā bieži. Mana ierastā atbilde ir vai nu "aj, nekas īpašs" vai arī "man mājās ir kaķis".
Ja man jautā par fizisku saslimšanu, tad vairumā gadījumu man nav problēmu atbildēt, kas noticis, bet, ja jautā par manām emocionālajām problēmām, kā likums vienmēr noslēdzos un atvairu visus jautājumus. Kāpēc jālien citu cilvēku problēmās, ja ir acīmredzami, ka es nejūtos komfortabli, kad man ko tādu jautā? (t)

ir normāli vismaz aptuveni pateikt, kas kaiš, lai zinātu, cik ilga šī slimošana varētu būt.

Tad labāk pajautāt, cik ilgi plāno nebūt vai kaut kā tā. Kāda jēga minēt slimošanas ilgumu no kaitēm? Zinu 2 gadījumus, kad parasta saaukstēšanās un parasta caureja ievilkās uz darba nespēju vairāku mēnešu garumā.

Mūsu kolektīvā skaitās pieklājīgi interesēties, kā cilvēks jūtas

Un kāds no tā labums slimniekam? Vai tas kaut kā ietekmēs slimības gaitu? gan jau, ka nē.
Man liekas, ka, ja grib, pasaka uzreiz, ka, piemēram- salauzu kāju un ņemu slimības lapu. Ja vienkārši saka, ka lapa, tas nozīmē, ka negrib papildus jautājumus.
Kopumā skaidrs, pietiks, ja atbildēšu "veseļojies". Bet sarunai virzoties nevēlamā gultnē, jāmēģina teikt īsi un konkrēti, ka nevēlos apspriest ne savas, ne trešās personas veselību.

Ja man kāds cilvēks, kurš nav mans tuvinieks uzdot šādu jautājumu, es bieži atbildu "Pat neceri, tik ātri es nenosprāgšu!".

Savukārt, ja kāds man uz nevainīgu jautājumu šādi atbildētu, tad es padomātu, ka viņam nav visi mājās. Dažreiz jautājumi (cik nu lieki tas neliktos) tiek uzdoti bez īpaša mērķa, pieklājības pēc, nevis aiz ziņkārības. Un ja pirmajā gadījumā cilvēks formāli ietur pieklājību, tad šāda veida atbilde signalizē par klaju agresivitāti un nesavaldību

Ja puslīdz svešs cilvēks - tad diez vai mani interesētu viņa kaite. Ja pazīstams un tuvs - tad noteikti painteresētos, cik nopietna ir slimība un vai varu kā palīdzēt. Pašai vienalga vai kāds izprašņā mani vai nē.

+++
Ja negribu runāt, tad arī atbildēšu, ka nevēlos par to runāt, bet paldies, ka apvaicājies.. Bet nu..daudzas/daudzi tik jutīgas/jutīgi, ka pat šķebina. Par veselību jautāt - slikts tonis, pajautāt par to, vai plāno bērnus vai nē - atkal līšana svešās darīšanās.. Ziniet, bieži vien tā ir tikai nevainīga apjautāšanās, nevajag izpūst no mušas ziloni un iedomāties, ka tagad citam cilvēkam nav labākās nodarbes, kā līst jūsu dzīvē. Galu galā, daudz kas atkarīgs no tā, KĀ tiek pajautāts un vai jautājumi seko, ja cilvēks atbild negribīgi. Es nelienu svešās darīšanās un formāls jautājums kā juties man tāds arī paliek. Viss. Ja cilvēks gribēs stāstīt detaļās - ok, nē.. pasaule neapstāsies

Man darbā ir bijis tā, ka pasaku, ka iešu prom ātrāk, jo ārsta vizīte un man pajautā kāda ārsta, vai viss labi? Nākas melot, ka zobārsts, es taču neteikšu, ka viss ok, tikai kārtējā vizīte pie psihiatra pēc zālēm. :D :D nez kā tad mani uztvertu kolēģi. Atcerējos vienu senu notikumu, kad man bija nopietni slikti ar depresiju un man uz rokas bija rētas, kurus centos, protams, noslēpt, bet vienreiz viena kolēģe (un nejau patīkamākā, ar kuru man būtu labs kontakts) atļāvās pajautāt, kas tas tāds? Pateicu - kaķēnu paņēmu. man liekas, ka nepieklājīgi uzdot šādus jautājumus, ja tiešām uz tevi attiecas tieši, ietekmē tavu darbu, tad - veseļojies! vai kas nopietns? Slimības lapa uz ilgu laiku? Vai kaut kā tml. Ja neattiecas tieši uz tevi, nejautā. Tāpat es negribētu atbildēt, ja tas būtu ginekologs vai kāds cits tml ārsts, tā kā sanāktu melot. Protams, te runa par paziņu, kolēģu attiecībām, ar draugiem nedaudz cita runa.

Es kolēģiem nekad nejautāju ar ko slimo. Tikai tuviniekiem.
1. Man šķiet, ka tas ir pārāk personīgi. Pašai arī nepatīk atbildēt uz šo jautājumu.
2. Mani tas neinteresē. Man pietiek ar to, ka man pasaka, ka slims un nebūs. Viss. Ja gribēs pats padalīsies.

vai kaut kas nopietns?

Šis varētu būt labs risinājums situācijas, kad redzi, ka otrs gaida, ka pajautāsi ko vairāk.

Vienmēr apjautājos vai viss kārtībā. Es īsti nesaprotu, kāds tam sakars ar nepieklājību, tad jau sanāk, ka komunicējot vispār jautājumus nedrīkst uzdod, jo var gadīties aizskart personīgo telpu.. ak šī mentalitāte.
Ja man kāds pajautātu kaut ko pārāk personisku, es vienkārši nesniegtu konkrētu atbildi, bet neredzu jēgu apvainoties. Tie cilvēki, kas jautā, noteikti grib saprast vai nav kaut kas nopietns, nevis dzirdēt ginekologa kabineta detalas.