Principā es atbalstu ideju,ka bērni ar īpašām vajadzībām mācītos vienā skolā ar "parastiem" bērniem, jo tas palīdzētu jau kopš bērnības atvērt acis, ka pasaulē ir visādi cilvēki, ka mums jābūt atvērtiem un draudzīgiem ne tikai pret sev līdzīgajiem, bet arī pret citiem; tas varētu bērnus jau no agras bērnības mācīt palīdzēt citiem, kuriem palīdzība ir nepieciešama utt.,utjp. BET šīs pārmaiņas nevar notikt ne dienas, ne mēneša, ne gada laikā. Nepieciešami ne tikai likuma grozījumi, bet pašos pamatos citādāka pedagogu sagatavošana tiem, kuri mācītu šādās skolās. Protams, īpašie un neīpašie bērni nevarētu mācīties vienā klasē, bet mācīšanās vienā skolā noteikti uzliktu daudz iespējamos riskus, tāpat kā plusus. Un jā, manuprāt, liela daļa bērnu tik maz zina par citiem bērniem ar īpašām vajadzībām, ka tas jau robežojas ar kaut kādu fantāzijas burbuli, ka visiem viss ir labi un "tie tur pārēji" ir kaut kas tāls un nereāls, par ko nav jādomā vai jāzina nekas.
Par vakarskolām viedokļa nav, jo neesmu ar to nekad saskārusies.