23.aprīlis | SARUNAS

This moment, ja nu vēl domā uz kuru filmu aiziet, iesaku Svingeri. Smējos un pēkšņi tāds - ko, viss? :-D
O.. izskatās, ka mēness tādā fāze, ka draudzenes par plekstēm kļūst un vairs negrib to, ko iepriekš kārojās - piektdienu/sestdienu vakari Vecrīgā. Varbūt vienkārši tā nobāzējušās, ka Vecrīga šķiet kaut kas nu tik nenopietns.. a man pietrūkst patrakošana.

Varbūt vienkārši tā nobāzējušās, ka Vecrīga šķiet kaut kas nu tik nenopietns

es laikam esmu tāda tipa draudzene. Man laabāk patīk savādāka tipa atpūta.

par draudzenēm tā ir, ka ar laiku viņas vnk izkūp :D Man ar bija tādas vairākas labas druškas, bet palikusi tikai 1, ar kuru sazinos arī tā retāk, nekā tas bija periodā, kad abām nebija bērnu :D Bet nu vismaz kkāds kontakts tiek uzturēts. Par vienu gan man mazliet dusma reizēm - aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu un viss, kontakts pārtrūcis kā ar nazi, ja sākumā vēl aktīvi interesējos par to, kā viņai iet utt, tad nu jau nezinu par viņu pilnīgi neko :D jo es nejutu no viņas nekādu interesi par mani un sarunas vienmēr uzsāku tikai es, kad pārtraucu to darīt, lai pavērotu to, vai viņa arī pati no sevis ar mani gribēs papļāpāt, tad jā, gaidu vēl šodien. Un cik reizis nav soc tīklos iečekojusies, ka ir manā galā, bet ne reizi nav padota nekāda ziņa par to, ka gribētu saskrieties.. ehhh... nu neko. kā ir, tā ir.
šodien kā dārzenis guļu gultā un nevaru attiet no iepriekšējā vakara :D dusma uz sevi, ka izniekoju tik smuku dienu, sēžot vnk istabā. Bet nu es nevarēju :D

Vecrīga arī nav man, un arī nav vēl prieks trīs no četrām manām ''druškām''.
Viena gan skrien katru weekendu kad ir Latvijā - pat nedēļas vidū nesās uz Vecrīgu.
Jau gadus 11 man šķiet ..
Šobrīd dzīvo kopā ar jauno džeku - ārzemnieku .
Turpina ik nedēļas weekenda maratonu pa klubiem, pabiem utml.. un studentu ballītēm.
Mjā.. tāda stulba sajūta - pamestības sajūta..ka esi viena, bez draugiem.
Un ka nav ar ko parunāt, paklačoties, iedzert vīnu / kafiju apriest aktualitātes .

Labi, jānoskatās beidzot filma, kuru jau reizes 3 noteikti esmu sākusi skatīties, bet tā arī nenoskatījos.

Draudzenes. :)
Ir, ar kurām mēnešiem ilgi, pat gadiem nav nekāda kontakta, bet tad, kad sanāk sazināties vai satikties, tad ir tā, it kā nekādi mēneši nav pagājuši. Ir arī tādas, ar kurām nekā kopēja vairs nav, bet par to, godīgi sakot, nemaz neskumstu - katrai sava dzīve. :)

Šī diena man ir nesusi pārsteigumus.
Izskatās, ka tas, ka no jūnija esmu palikusi bez darba, ir nācis tikai par labu, jo jau no jūnija izskatās, ka nāksies pārvākties vismaz daļēji jau prom no LV, nevis no septembra, kā tas bija plānots. Uhh, šonakt laikam negulēšu. :-)

Wallee, nu redzi, teicām taču, ka viss notiek uz labu!

Profesore, jā, viss kaut kā dīvaini pats no sevis nokārtojas, pat grūti noticēt. :-)

Es arī šodien ar draudzeni sakasījos. Prasīju ieteikt man labu ārstu - speciālistu, tā vietā, lai iemestu pāris uzvārdus, viņa man sāka stāstīt, ka man nekas nekaiš un "nafig" man ārstu. Piebildīšu, ka viņa pati ir ārste, tikai nespecializējas problēmā, kura ir man. Nav tā, ka es jautāju: eu, paklau, man tur tas un šitas, uzstādi diagnozi, izraksti zāles!!! Vienkārši pajautāju, kuru speciālistu viņa iesaka. Mhm. Man nekas nekaišot. Tikai sāp tā, ka naktī pagulēt nevaru. Vienreiz jau viņa man uzstādīja diagnozi "nekas nekaiš, beidz izdomāt", pēc tam dabūju mēnesi dzert antibiotikas (man bija slimība, no kuras cilvēki vispār mirst). Uzmeta lūpu, pateica, lai eju pie kā gribu. Aiziešu arī.

Kā viņa var izspriest, ka Tev nekas nekaiš, ja Tu naktīs pat pagulēt nevari? :D

Jo vizuāli ir redzējusi to problēmu un viņai tas nešķita nekas īpašs. Manuprāt, jebkas, kas man traucē dzīvot, ir jānovērš. Galvenais, ka viņa pati izgrūž n-tos simtus par problēmām, kas dzīvot netraucē, bet ir vizuālas. Un nemitīgi cepas par to. Manis pēc lai izgrūž kaut miljonus, bet, ja man ir diskomforts, kā var pateikt, ka ai, gan jau pāries pats no sevis??