Apvainojumi

Foxgirl, kā to pamatoja?:-/

Viņai bija dzimšanas diena... Gāju ciemos un vienas istabas durvis bija aizslēgtas, kad atvēra, tur bija pārsteigums viņai, velosipēds.

Kopš sevi atceros man ir bijusi bumbiera veida figūra. Kādā 7-8 klasē, kad aprises sāk tā kārtīgāk veidoties dažas labas dāmītes mani sāka saukt par bumbieri. āāā, kā es to vārdu necietu. Pagājuši tik daudz gadi, bet tikai nesen esmu sākusi pieņemt to, ka vecie apvainojumi ir jāaizmirst.

Pamatskolā gāju korī. Mums bija diez gan liels 5-8 klašu koris. Varētu būt, ka tas bija 6. klasē. Aizgāju uz kori mazliet apslimusi. kakls tāds niķīgs bija. Dziedājām un pēkšņi mūzikas skolotāja beidza spēlēt klavieres un sāka nākt uz to pusi, kur es biju. Viņa teica, ka kāds no mums šķībi dzied. Lika mūsu pusei dziedāt atsevišķi. Un tad pa vienam. Beigās visa kora priekšā pateica, ka tā šķībā balss esot man. Kopš tā laika kori vairs neapmeklēju un mūzika kļuva par manu nīstāko priekšmetu. Arī ārpus savas istabas vai mašīnas kopš tā laika dziedājusi neesmu.

Ah, atceros kad vel bija kādi 15.Gadi =)
Radinieks, paprasīja vai nāvei esmu parādā ?!
Nu, sakarā ar to ka ļoti tieva (t);-)

Man skolā puiši par lūpām lielām nesmuki runāja.
Bet nez man nebija aizvainojuma. Vnk.tagad atceros faktu. Jo te pa tām krūtīm uzrakstiji.
Bet tagad visi gan vīrieši gan sievietes saka cik smukas, tādad pufīgas lūpas.

Mamma mūždien mani kritizē par svaru, jo viņai manā vecumā bija 32/34 izmērs (t) Figūras mums absolūti nav vienādas, viņa ir izteikts bumbieris, es smilšu pulkstenis, viņai krūtis ir pavisam mazas, man milzīgas, es nekādīgi 32 izmērā neielīstu pat tad, ja izņemtu pāris ribas. Bet tik un tā tas viņai netraucē man bakstīt, ka man neder viņas kāzu kleita. Jau no bērnības apsaukājas, kaut gan es vispār nekāds speķa rausis neesmu bijusi. Neeenormāli riebjas, it sevišķi tādēļ, ka man ir vienalga, cik viņa sver un kāds viņai izmērs, viņa tik un tā ir mana mamma un es viņu mīlu jebkādā izmērā. Bērnībā es nesapratu kādēļ viņa tā dara, jo man likās, ka savi bērni ir jāmīl tādi kā ir. Sekas bija tādas, ka pusaudžu gados vienkārši neēdu, it sevišķi viņas klātbūtnē, kaut gan biju pilnīgi normāla.

nja.. palasiju, protams, man ir tas pats kas vairākumam traumu, bet aizdomājos par to, ka svarīgi jau ir šīs traumas neturpināt uz saviem bērniem, līdzcilvēkiem.. bieži vien gadās, ka traumas porvocē rīkoties vienlīdz pretīgi pret ctiem.. tā šī ķēdīte nekad neaprausies..

Visādas lietas ir teiktas... Tas jau laikam katram. Bet skaidrs ir tas, kā kādam varbūt tas bija to pateikt tik viegli kā nošķaudīties, pat neapjaušot, ka otrs to uz mūžu atcerēsies. Šī diskusija ļoti liek padomāt un aizdomāties par lietām, ko mēs sakam citiem...

Njā, skatos, ka mammas dažām ir diez gan skarbas sievietes. Es no savas mammas tikai atceros kritiku par nekārtību.:-D Un es vienmēr atbildēju, ka būs man savs dzīvoklis, kur viss būs pa manam, būs kārtība-tā arī ir.

Šo gan nevarētu attiecināt uz aizvainojumiem, bet tā ir lieta, kura man šausmīgi traucē. Mamma vienmēr ir teikusi, ka īsto draudzenju nav, cilvēkiem nevar uzticēties, ka nevienai labāk neko nestāstīt, ka tad, kad nodibino savu gjimeni, draudzes vispār vajag izsvītrot no dzīves. Nav tā, ka gribās izsvītrot draudzenes, mammai nepiekrītu vinjas kategoriskumā, bet es tiešam neuzticos cilvēkiem! Vienmēr gaidu kaut kādu s***u, tikko iepazītus sākumā izpētu, pirms pienjemt lēmumu-būs vai nebūs. Man ir laba intuīcija un ātri sajūtu "savu" un "ne savu" cilvēku, bet esmu līdzīgi kategoriskā kā mamma, pat kaut kādus sīkus trūkumus cilvēkos man grūti pienjemt, vieglāk neuzturēt kontaktus.

Ir bijuši daudzējāda ziņā nepatīkami apvainojumi, sāpīgāk ir klausīties par to, ko tu nevari sevī mainīt.:-/ Vissāpīgākais ir pārmestais par to, ka es līdzinos tēvam (neesmu karotājas tips kā vēlētos mamma), otrais ir tas, ka man pārmet to, ka es neesmu tāda, kādu mani vēlētos redzēt - laimīgā mājsaimniece, profesijas x pārstāve.

Manī visu laiku ir bijis ieprogrammēts (pateicoties mammai) tas, ka es neko neesmu pelnījusi, tas, ka tādu kā mani neviens nekad neprecēs un nemīlēs...

Rezultāts šim ieprogrammētajam ir bēdīgs - es tik tiešām uzskatu, ka neesmu neko pelnījusi un man nekā nebūs.:(

Aaaii, jā , atceros (arī tagad šad tad dzirdu) par savu svaru. Kad biju padsmitniece, visu laiku dzirdēju replikas no vecmammas - ārprāts, cik tu tieva! Tevi taču varētu caur žogu izvilkt! Tu ievēro diētu? Tu taču neesi anoreksiķe, vai ne? Tevi vajag pabarot! Aaaa, nu tā kaitināja. Kā tas mani ir ietekmējis?! Izvairos no vecmammas. Esmu tik bieži raudājusi par to. Bieži pētu sevi spogulī, prasu draugam ,vai tiešām ir tik traki. Jā, es zinu,ka esmu tieva, zinu,ka man ir tievas kājas, bet tāda nu es esmu. Man tiešām ļoti garšo ēst, ēdu normāli, visu laiku man kust mute (kā mamma saka) ,bet nekas nenāk labumā.
Nu tik grūti dzirdēt visādas replikas par lietām, ko nevar tik viegli mainīt. :/ Pati nevienu neesmu aizskārusi, tiešām nevienu, tāpēc nesaprotu tos žults pilnos cilvēkus ,kas citus dzen izmisumā ar saviem izteikumiem.

Šad, tad par krūšu neesamību tika iesmiets. :D Es, kā riktīgs kareivis, uz mutes nekad nekritu un uzbraucējam nodevu pretī.
Vēl šad tad nākas noklausīties -"Vai kādas Tev dzīslainas rokas!", tad uzdodu pretjautājumu "Nopietni?! Ak, dievs, ak, dievs, ko lai es tagad daru? :-O:'-("

Solo_Tu pārnestā nozīmē domāji? Ka nabaga bērns. :-/

Apvainojumu ir bijuši tik daudz no tuviniekiem, no skolasbiedriem, no apkārtējiem. Vissāpīgāk laikam iedūrušies omammas vārdi. "Tu nekas neesi, tu esi aklās zarnas atlieka, ko dakteri aizmirsa izgriezt. Es jau teicu tavai mammai, lai taisa abortu, bet viņa mani neklausīja. Tā iet, ka vecākus neklausa. Kurš tad tevi šitādu gribēs, varēsi līdz kapa malai dzīvot viena kā kaimiņiene Ņina!" PSRS laikos, ja skuķis vemj un skuķim sāp vēders, tad vispirms izoperē apendicītu un tad tik paskatās, ka skuķis izrādās stāvoklī un tā ir toksikoze ar dzemdes tonusu. Tāpēc arī esmu apendicīta atlieka. :-D

Man ir tievas kājas un ilgi mocījos ar kompleksiem šajā sakarā, jo klasesbiedrene reiz pateica - izskatās, ka potītēs lūzīšu.

oi...šis mani vajāja līdz 20gadiem noteikti, tāpēc bikses ir mans mīļākais apģērba gabals un vienmēr nopētu citu meiteņu ideālās kājas, kādu man nav :-D ja man nebūtu šī darba, kas ir tagad, es laikam nekad nebūtu piespiedusi sevi valkāt svārkus (t)

Un jā...mamma arī bieži ir teikusi "Nu kur Tu man tāda neaptēsta esi gadījusies!?" un vienmēr kritizējusi, lai arī ko es darītu vai nedarītu, nekas nav bijis labi... tagad diemžēl man ir maniere to visu izlikt uz draugu, kurš arī dara centīgi un es vienmēr piesienos... :-/ ļoti cenšos atmest to netikumu!

Lasu..un gandrīz līdz pinkšķim (t)

Man paveicies - ne sākumskolā, ne vēlāk - ne klasesbiedru starpā, ne kā citādi - tādu aizskārumi nav bijuši. BET pāris gadus atpakaļ draudzenes mamma pateica "Tu tādu nekad nedabūsi" - salīdzinot mani ar savu meitu, es biju brīva, viņa iepazinusies ar diezgan turīgu vīrieti. Un, kaut kā, no tā laika frāze galvā iesēdusies un ik pa laikam atgādina, ka -ko tad es, kas tad mīlēs, utt. - Un pāris neveiksmīgas attiecības, kas beigušās, to visu vēl paspilgtina. (s)

tām mammām, kas kladzina piezīmes par bērnu izskatu, vajadzētu apjēgt, ka tas ir viņas pašas bērns, līdz ar to arī viss smukums vai nesmukums no viņas pašas atkarīgs. tie tak ir akmeņi pašam savā dārziņā...

tu esi aklās zarnas atlieka, ko dakteri aizmirsa izgriezt.

jēziņ, kā zeme vēl tādus nes...

Draugs pēc šķiršanās pateica,ka esmu sūdīga seksā, man protams vajadzēja pašapliecināties dažos gadījuma sakaros :-D tagad kad esmu kopā jau 2 gadus ar jauno draugu, bijušais paziņoja,ka no entajām draudzenēm (uz pirkstiem nav iespējams saskaitī) ,kas viņam bijušas tomēr esmu pati labākā...:-D:-D:-D:-D

jēziņ, kā zeme vēl tādus nes...

Nezāles neiznīkst...

Man laikam arī vairāk kā trauma ir frizieris.
Dzīvoju laukos un bija viena friziere tikai, tāda Padomju laika. Un cik reizes tiku gājusi, itkā aplīdzināt tikai matu galus, bet rezultātā no frizētavas bija jāiet zēngalvinā un jāvēlk kapucis galvā. Un tā katru reizi... Līdz kaut kā sāku iet pie frizieres pilsētā un tad tikai sāku audzēt garus matus, jau vairākus gadus eju pie viņas un esmu apmierināta, jo izejot no frizētavas tagad kapucis nav jāvelk galvā,pat nevar pateikt ka mati būtu griezti. Bet nu friziere pārcēlusies dzīvot uz citurieni,reti brauc, bet es izmantoju tās reizes, jo ticiet man sēsties citā krēslā pie frizieres ir bail. Ka kārtējo reizi nebūs matu uz galvas. :-D:-O