Izgāju brutālam n-to gadu apcelšanas posmam skolā, tagad daudz problēmu ar pašvērtējumu, bet nu jau ir stipri mazāk. (nebūs īsti konkrētas lietas)
4. klasē populārās meitenes izdomāja manu labāko draudzeni ar mani sanaidot, sakot viņai, ka, ja draudzēsies ar mani, viņas nākotne būs sūds.
5. klasē bija jauniņā, kas vēl pirmo mēnesi kavēja un modē iestājās, ja man pieskarās, padot tālāk, ķip, kā kaut kas netīrs būtu, jānoslauka.
6. klasē iespiedies atmiņā atnākt uz ģērbtuvi nolikt jaku un tikt sagaidītai ar dziesmiņu "paņem nazi un nodur mani, lai man uz Tevi nav jāskatās, Tavi mati ir utu pilni un tavas kājas ir spalvainas", nu, melodija kā Ajax reklāmā :D
Pa vidu pa kādai labi domātai replikai no tēva, piem., sportā, ka tievajām meitenēm nepietiek spēka, bet man ir masa, tāpēc man izdosies labāk utml., ko vīrietis var neiedomāties, ka tas apceltam tīnim var būt aizskaroši. Vispār grūta komunikācija ar tēvu vēl šobaltdien, gandrīz viss, ko pasaku, tiek pajautāts/nolikts tā, ka beigās jūtos slikti un vainīga utt. Pēc izvākšanās arī dzīves kvalitāte uzlabojusies.
Kaut kad bērnībā vēl biju nosūtīta uz laukiem pie omes un tur arī viņa savām darbiniecēm mani kārtīgi nodirsa, sēdēju aiz sienas uz kāpnēm, klausījos un šņukstēju. Ome arī nepatīk :D
Lai arī biju normāla auguma, līdz 9. klasei paspēju uzbaroties līdz 75kg/1.69m. Bonusā vēl Ginta Budes modeļu skolā mamma pieteica, lai kaut ko vairāk iemācītos par stāju utml. Biju 3. resnākā grupā, apspīlēti bodiji.....
ap 11. klasi iedzīvojos nelielās ēšanas problēmās. Ja godīgi, joprojām ēdu mini porcijas, kādreiz izlaižu ēdienreizes.
Ap to laiku bija posms, ka biju tik tālu novesta, ka neļāvu sev (pati arī nemaksāju) sev taksi uz 10Ls izmaksāt, jo likās, ka es taču neesmu tādas naudas vērta.
Pirmos 2 gadus augstskolā bija ok, otrajos 2 nomainījās kurss un sākumā izvēlējos nepareizo kompāniju, ar kuru komunicēt un dažas lekcijas pavadīju tualetē raudot, bet pēc kāda pus gada atradu ar ko lekcijās/starpbrīžos papļāpāt.
Vienmēr bail kļūdīties, pateikt ko ne tā, bet jauniegūtais darbs ļoti palīdz - daudz veidu kā kļūdīties un tas arī veiksmīgi izdodas, kolēģiem arī, tad rodas sajūta, ka tas tomēr ir cilvēcīgi un tā ir jābūt, neviens nepārmet kā skolā. Beidzot esmu nonākusi pie saviem 60kg un krūtis no skaista B ir palikušas par pliekanu A, tur es svaidos starp "operācija, jākrāj nauda, gribu veco izmēru" un "trofeja par sasniegumiem, ja džekam ar to problēmas, pats vainīgs! :D".
Kājas joprojām resns 40. izmers, zods pēc šuvēm arī nevienādas formas, zobi vienmēr bijuši dzelteni, dīvainas ausis, sakodiena dēļ dubultzods, apaļīga seja :D Daļa teikta, daļa izdomāta novešanas dēļ un spogulis tak man ir.
Bet kaut kā strādāju ar to, ko vajadzētu labot, to, kas nepatīk un nav iespējams, cenšos aizmirst, piem., zobus spogulī neskatos, nedomāju un pat biju piemirsusi. Sliktās īpašības apzinos un kad kādu nosaucu, man saka, "nenoliec sevi", a tā ir mana īpašība, piem., bremzīgums (ā, jā, 4. klasē uz lapiņām bija jāsaraksta kaut kas par visiem no klasesbiedriem un man, izrādās, 3-4 piezīmes bija, ka esmu lēna - lapiņu atradu pirms pāris gadiem, galīgi biju aizmirsusi :D) un tās īpašības vienkārši ir manas un viss. Neredzu neko sliktu tajā.
Mētājos no "harmonjā ar sevi" līdz "viss ir slikti, kāpēc es vēl vispār kaut ko mēģinu" un atpakaļ :D
Kāpēc sanāca gari? - jo es neatceros vārdus, bet to, kā cilvēks licis man jusies. Padalīties, varbūt kādu iedvesmot, ka dzīvē paliek labāk..? Esmu satikusi apcēlējus, sajūta, ka viņi pat neatcerās vai pilnīgi vienalga, ko un cik ļoti pāri darījuši; naidu neturu.
Pēdējā laikā cilvēki man ir izteikuši, ka mēdzu būt asa izteikumos/iedzelt. Tagad nevaru saprast, tā ir pēdējā laikā vai pēdējos gados.. Vismaz tam parasti seko līdzi arī teikums, ka darbos tas vairāk kā atspējoties. Nedusmojos par pamatotu kritiku, arī smagu, noriju, paturu prātā, lai labotos, un pasaku cilvēkam paldies. Visa dzīve viens nebeidzams darbs ar sevi, bet vismaz iznākums lēnām sāk patikt :)
Ehh, pilnīgs offtopiks 3jos naktī sanāca :D
17203
