emocionāla atkarība?

 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
Labvakar. Kā cīnīties pret emocionālo atkarību no cilvēka? Šķiet ka dzīvoju pilnīgā apmātībā un vairs nezinu kā rīkoties tālāk.
STāsts ir par manu bijušo draugu..,.. Ja sākumā šķita, ka pāries, nāks citi vīrieši, citi cilvēki,mainīsies vide utt., tad tagad saprotu, ka nekas vispār nemainās, kļūst tikai sliktāk.
Šis gads ir pagājis viņa zīmē, kaut kā ceļi mūs saveda kopā, mēs daudz ko izrunājām par vecajiem laikiem un uz mirkli jau bija laimes sajūta, kad viss atkal izčabēja. Es atzīstu, ka šajā situācijā lielu lomu spēlē mans rakstura vājums, kurš mistiskā kārtā, izpaužas tikai uz šō vīrieti. Ja pret citiem es varu kļūt auksta kā akmens, kļūt egoistiska un domāt par sevi, tad ar viņu ir savādāk - kļūstu tik maiga, ka pašai riebj.
Galvenā problēma tajā visā laikam ir tā, ka man nenormāli vajag to sajūtu, ka esmu viņam vajadzīga.

Varat mani saukt par stulbeni, to jau esmu simtām reižu dzirdējusi no draudzenēm. Un nedarbojas uz mani arī tas - neatbildi, izdzēs no visurienes ārā un pārējās lietas. Manī ir kaut kas iekšā tāds, kas attiecībā uz šo vīrieti gan ceļ debesīs, gan iedzen apātijā. Dienās, kad man negribas neko - guļu, skatos griestos un birdinu asaras. Esmu apdomājusi iešanu uz baznīcu, varbūt nolikt svecīti, tas varētu palīdzēt? Man tik ļoti vajag pārraut to emocionālo saiti ar viņu, lai es beidzu mocīties jo nekad vēl neesmu jutusies tik nogurusi no visa kā pašlaik. Man iepriekš likās ka tā emocionālā saite pārtrūks tad, kad man būs zināmas dažas lietas no pagātnes saistībā ar mūsu attiecībām. Visu izrunājām, izstāstījām un atzināmies bet man no tā nekā. Un tā saite nepazūd arī līdz ar to, kā beidzam komunicēt. Tāpat mani kaut kas velk, kaut kas grūž pie tā vīrieša. Ja es būtu vīrietis, es domātu, ka esmu pieburta jo laimi citās attiecībās arī nespēju gūt, bet nu tas ir absolūts stulbums, vismaz šajā gadījumā.
01.10.2015 02:05 |
 
Reitings 517
Reģ: 28.03.2015
Es pareizi sapratu, Tu jau 10 gadus esi atkarīga no šī vīrieša?
Tas, manuprāt, ir pārāk ilgi, lai turpinātu kā līdz šim, vienkārši pašai saviem spēkiem censties tik no tās atkarības vaļā.
Ja es būtu Tavā vietā, darītu, kā ieteica Neons. Bāztos viņam ar sevi virsū un tad jau vai nu pati apdzedzinātos agrāk vai vēlāk tā, ka ne doma par viņu vairs prātā nenāktu vai arī viņam apniktu un padzītu no savas dzīves.
Vai arī apmeklētu psihologu/psihoterapeitu, varbūt speciālists ar neatkarīgu viedokli spētu palīdzēt.

Zinu, ko nozīmē būt atkarīgai no vīrieša. Es no šīs atkarības netiku vaļā, tā arī nolēmu, ka man viņš ir tik ļoti vajadzīgs, ka esmu gatava būt kopā un, iespējams, ļaut sevi atkal sāpināt pat pēc tam, kad ir licies, ka vēl tālāk, pāri nodarot un sāpinot, viņam nav kur iet...Nu, tad jau redzēs līdz kam mani šis lēmums, to visu turpināt atkal no jauna, novedīs. Patiesībā, kā Tu rakstīji, izklausās slimi. Man arī šo par sevi rakstot, tā gribas teikt.:-D Nožēlojami.

Bet Tev gan es novēlu tikt no domām par viņu vaļā. :-)
01.10.2015 15:39 |
 
Reitings 28141
Reģ: 11.02.2015
Jā, man tādas pieredzes nav, bet, ja būtu kāda lieta vai cilvēks, kas tik ļoti čakarē manu prātu, nedomājot ietu pie psihologa. Lai saliek pa plauktiņiem nevaldāmās domas!
01.10.2015 15:40 |
 
Reitings 538
Reģ: 02.02.2015
Jā, laikam jau tas lūzuma punkts ir tas, kad vairs pati sevi nepazīsti un atnāk doma, ka viss - vairs šitā ņuņņājoties nevar dzīvot. Arī man tā bija. Kad sapratu, ka visas šīs apmātības dēļ vairs pati sevi nepazīstu, viss mainījās. Neilgi pēc šīs atziņas vienā jaukā dienā pamodos ar apziņu, ka viss ir beidzot beidzies un pie šī vīrieša vairs nekādas piesaistes nav.
01.10.2015 15:41 |
 
Reitings 538
Reģ: 02.02.2015
Ir šis vīrietis mani sabradājis un uznāk tās melnās dienas, kad tiešām ir pretīgi pašai no sevis. Bet ne ilgtermiņā


Tad acīmredzot īstais punkts vēl nav sasniegts un vēl vari pamocīties sirdssāpēs. Jo reiz pienāks diena, kad sapratīsi i rītā, i vakarā, ka viss - tā es dzīvot nevaru.
01.10.2015 15:43 |
 
Reitings 5632
Reģ: 17.07.2014
Tik ilgi gan es nemocījos, bet bija kāds pusotrs gads pēc šķiršanās, kad staigāju kā nevesela, raudāju kā aptrakusi un nespēju savākties ne ārpus mājas, ne mājās, ne vispār... līdz brīdim, kad sapratu, ka tā es nojūgšos un, ka tas viss ir bezjēdzīgi, jo kopā būt nevaram un arī nevajag... Saliku sevi pa plauktiņiem, atguvu savu patieso es, nevis turpināju būt tā meitene, par kādu es biju kļuvusi kopā būšanas laikā... (t) tad kaut kādā brīdī apjēdzu, ka esmu tikusi vaļā no tā visa... un tad viņš uzpeldēja ar savu manis tik sen gaidīto "es gribu būt ar tevi kopā, nevaru bez tevis dzīvot, tu man esi dārga, pamēģināsim?", uz kuru es mierīgi varēju pateikt "nu jau daudz par vēlu, paldies, man tas vairs nav vajadzīgs" :-)
Iesaku aiziet pie psihologa, ja pati netiec ar sevi galā, tomēr 10 gadi ir daudz ;)
01.10.2015 15:47 |
 
Reitings 7827
Reģ: 17.05.2012
Ir šis vīrietis mani sabradājis un uznāk tās melnās dienas, kad tiešām ir pretīgi pašai no sevis. Bet ne ilgtermiņā

Ir cilvēki kam patīk būt mūžīgo cietēju lomā. Savādāk dzīvot viņi nevar. Sliecos uz to, ka tu esi tieši šis variants.
01.10.2015 15:51 |
 
Reitings 45
Reģ: 11.09.2015
KRISTA*, vari droši man uzrakstīt, esmu gājusi cauri 1:1 tam, ko raksti.
01.10.2015 16:07 |
 
Reitings 45
Reģ: 11.09.2015
Ophelia +++
01.10.2015 16:11 |
 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
Es pareizi sapratu, Tu jau 10 gadus esi atkarīga no šī vīrieša?

10 gadi ir viss laika posms kopš iepazīšanās līdz šai dienai. Uzreiz attiecības neveidojās, bet tā sajūta kad viņu pirmoreiz satiku, uzreiz sapratu, ka s*di ir (atvainojos par izteicienu). Domāju pāries, mēģināju distancēties, bet kaut kas ar varu vilka. Tad veidojās attiecības un tas stāsts tā arī risinās.

Tad acīmredzot īstais punkts vēl nav sasniegts un vēl vari pamocīties sirdssāpēs. Jo reiz pienāks diena, kad sapratīsi i rītā, i vakarā, ka viss - tā es dzīvot nevaru.

Es nevaru izstāstīt to, ko jūtu un negribu arī čīkstēt, jo pati vien esmu vainīga. Es mokos gan rītā, gan vakarā, bet tās emocijas, kas ir saistītas ar šo vīrieti, es nevaru atlaist. Es pati apzinos kāds viņš ir, es zinu visas viņa sliktās īpašības un saprotu, ka ar tādu cilvēku es diezin vai spētu veidot normālu nākotni, bet tas labais kas bijis, aizēno visu. Lai cik daudz būtu sliktā, labais uzvar.

Ir cilvēki kam patīk būt mūžīgo cietēju lomā. Savādāk dzīvot viņi nevar.

Man nepatīk. Tāpēc es šeit rakstu, jo esmu nogurusi no tā. Es gribu dzīvot savādāk, bet es netieku no tā vaļā. Nu tā ir kā atkarība, es nezinu kā savādāk to definēt.

Neon, drīkst tev uzrakstīt privāti?
01.10.2015 16:18 |
 
Reitings 13628
Reģ: 29.01.2009
Nu, ja nevari, tad turpini izniekot savu laiku. Skaties tikai, lai neattopies pēc gadiem, ka šīs apmātības dēļ esi zaudējusi iespēju būt laimigai, mīlēt un tikt mīlētai. Bet vienmēr jau var nopirkt kaķi :D
01.10.2015 17:02 |
 
Reitings 11996
Reģ: 15.03.2013
Vari droši man atrakstīt! ;-)
01.10.2015 17:33 |
 
Reitings 84
Reģ: 23.12.2014
Šķiet, ka šo visu lasu kā par sevi. Bet man tie ir trīs gadi, un vel joprojām netieku pāri. Varbūt es arī kādai paru uzrakstīt pm?
01.10.2015 19:14 |
 
Reitings 680
Reģ: 16.07.2013
Biedē tas, ka tik daudzas atzīstas, ka ir to piedzīvojušas!
Ļoooti ceru, ka tas, ka neesmu neko tādu piedzīvojusi nenozīmē, ka man tas nākotnē kaut kad vēl gadīsies :D

Man liekas, ka meitene ir uz nervu sabrukuma robežas..
Man ir draudzene kura pacieš gan sišanu, gan krāpšanu, gan pazemošanu un mešanu ārā no mājas un tāpat saka, ka mīl. Esmu sapratusi, ka es varu viņu tikai atbalstīt grūtā brīdī, jo palīdzēt nevaru.

Es iesaku tev izlasīt grāmatu "Sievietes kas mīl par daudz". Es arī esmu "mīlējusi par daudz", bet romantizētā veidā nespēju nevienu tā apjūsmot. Nu neviens nav TIK foršs! Neesmu tādus satikusi (paldies Dievam laikam)!

Vispār es iesaku iet terapijā un pat aprunāties ar psihiatru. Ne tāpēc lai dzertu zāles uzreiz, bet lai pārliecinātos vai nav par traku tomēr.

Es ļoti ceru, ka neaizvainoju tevi, tikai izsaku savu viedokli.
01.10.2015 19:15 |
 
Reitings 680
Reģ: 16.07.2013
Nu man mierinājums bezcera gadījumā būtu doma, ka tad kad man būs 50 un 60 gadi gan jau, ka es tā netrakošu mīlas dēļ :D jo jo vecāks cilvēks paliek, jo retāk ir visas šīs trakās mīlestības. Piekrītat? Īsāk sakot ja ne agrāk, tad vēlāk tas pāries! :D
01.10.2015 19:18 |
 
Reitings 2094
Reģ: 12.09.2012
Jūs te par emociju atkarību ,a ko par fizisko atkarību un tad nezināt ko grib ?

Es pašlaik pieķeros pie tā ka ienīstu un ienīstu ,meklēju mierinājumu pa fizisko un sexsā.
01.10.2015 19:37 |
 
Reitings 2094
Reģ: 12.09.2012
Ar prātu saprotu ka mīlestība nav priekš manis , nemīlēt nevienu un baudīt sex ,ņemties ar vīru pa gultu līdz pedējam (l)(l)(l).


Kādu sākt mĪLēt pa īstam tad tik jacieš , tad labāk nevienu nemīlēt ,lai sirds ir cieta , cieta ,un neviens nespēj sāpināt manas domas tas labākais un pareizākais .

Apsveru variantus kā sev pāri darīt , nomest svaru.

Es gribu vienā vīrietī visu , bet tas nav iespējams .
01.10.2015 19:48 |
 
Reitings 2094
Reģ: 12.09.2012
sexsā aizmirsties ir loti labi(l)(l)(l) , sexsuālo enerģīju sajust , forši . (l)
01.10.2015 19:49 |
 
Reitings 7682
Reģ: 31.01.2013
10 gadi, nee, te vairs nav jegas ko ieteikt. Tu esi iesligusi sevis zelosana, tev jaiet pie kada no psiho dakteriem.
01.10.2015 19:53 |
 
Reitings 7682
Reģ: 31.01.2013
Ari man uznak periodi kad domaju par pagatni un kadu tas dalu, un paiet dienas kamer ateju. Varbut tiesam, ka Neons saka, tu parak lielu nozimi esi pieskirusi atminam?! Man ir bijis, ka man pat sanak paraudat un ta kartigi, jo saproti, ka laiku atpakal neatgriest, tas ir iss izmisums. Bet lai tadel es pamestu virieti ar kuru man ikdiena ir labi?!

Tiesam, piesaki konsultaciju pie psihologa. Cik ilgi vel doma njemties?! Dziive ir nezeligi iisa.
01.10.2015 19:59 |
 
Reitings 43
Reģ: 01.10.2015
10 gadi ir viss laika posms, kopš pirmās dienas, kad šo vīrieti satiku. 10 gadus šādā stāvoklī neesmu, varbūt nedaudz pārspīlēju. Varētu būt kādi 6 vai 7 gadi, kad spēcīgi izjūtu emocionālu atkarību no šī cilvēka.

Sišanu nepiedzīvoju, nekas tāds nav bijis. Vairāk jau emocionāli pārdzīvojumi, jo vīrietis neseko līdzi saviem vārdiem un darbiem. Uzrodas, pazūd, apber ar mīļiem vārdiem utt. Es pati saprotu, ka iespējams nepieciešama kāda speciālista palīdzība, bet nespēju sevi pārliecināt, ka ir tik traki lai ko tādu darītu, jo šķiet ka ārsts jau neņemsies ar lauztām sirdīm. Tāpat ir bailes uzticēties. Iet kādam un to stāstīt, bet apzinos ka jāsaņemas.
01.10.2015 20:01 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits