peleberta, ja ne mums , atbildi pavisam, pavisam godīgi pati sev uz jautājumu, vai tavs draugs tev ir teicis, ka mīl tevi? ir tev atzinies mīlestībā?
Šobrīd izskatās, ka tu esi izdomājusi mīlestību no viņa puses, jo saki, ko gribi, ar darbiem un vārdiem viņš to neizrāda, vismaz no tava stāstītā nē.
Un, jā, protams, ir arī beznosacījumu mīlestība, tikai vai tiešām tā dēļ ir vērts ciest? Un likt ciest savam bērnam? ļoti, ļoti piekrītu Atpūtniecei - arī es esmu dzirdējusi no daudziem bērniem, ka viņi labāk gribētu, lai vecāki šķiras un ir laimīgi katrs par sevi, nevis cieš tikai bērna dēļ, kurš tāpat nejūtas laimīgs.
bet vispār - izskatās, ka mēs velti dzesinām mutes, un viss ir kā pret sienu, autore nemaz neaizdomājas un neanalizē, ko viņai saka, tikai spītīgi turas pie sava. Citās problēmdiskusijās var just, ka diskusiju autores domā līdzi, meklē cēloņus, atbildes - šeit ir drīzāk uzbraucieni pret visām, kuru viedoļi atšķiras no tā, ko gribēja dzirdēt autore.
Protams, var pateikt, ka jā, tavs draugs tevi dievina, mums pat skauž, ka mēs tādu mīlestību nekad neesam piedzīvojušas un izjutušas, bet tas būtu melots. Taču, izskatās, ka tieši to tev vajag. Atkārtošos vēlreiz - bezjēdzīga disksuija.
Taču silti iesaku pajautāt sava bērna tēvam - "vai tu mani mīli?". Un ja nu gadījumā viņš atbild, ka jā, izstāstīt, ka jūties sāpināta, kad viņš tev saka tos vārdus, par kuriem mums žēlojies. Bet ja viņš atbild, ka nemīl, saņemies sava bērna un sevis dēļ un sameklē sev mīlošāku dzīvesdraugu. Tu izklausies vēl ļoti jauna, tev visa dzīve vēl priekšā - vai tiešām vērts to tērēt ar neīsto cilvēku?