bailes neappreceties

ar to gribēju teikt, ka nav ko iespringt uz vecumu, galvenais, atrast īsto, un tad kaut vai pusmūžā spert šo soli, bet apprecēties laimīgi!!!

Manuprāt te sēž diezgan jaunas meitenes, kurām loģiski šobrīd negribās ne precēties, ne radīt bērnus, tāpēc arī raksta, ka tas nav svarīgi. Bet kad ir vairāki gadi attiecībās un vecums pamazām virzās uz skaitli 30 (:D), tad tās domas nedaudz mainās, gan par bērniem, gan par precēšanos.... Un jā, ir arī tādi vīrieši, kuri sievieti "apstrādā" ar savu "negribu precēties, kam tas vajadzīgs!?", visticamāk viņš vēl nav saticis īsto vai vnk negrib uzņemties tādu atbildību!
Bet nu saprotams, ka vispirms jāsatiek īsto cilvēku, tad var domāt par precībām, nevis otrādāk.

Jaapiekriit tam,ko te mineeja ieprieksh,ka jaasatiek savs iistais,un tad gribeesies kaazas un buut par sievu. Man neveins nekad nepieraadiis to,ka muuzhiigaas draudzenes statuss ir liidzveertiigs sievas statusam. Tas jau moderni tagad spiiteeties kaut kaadiem veciem uzskatiem it kaa. :) Nerunaaju par agro vecumu gan,manupraat,steigties nav nekur. :)

un cik gan nav vīriešu, kas bildina jo ''tā pieņemts'', jo neviena cita viņu negrib, jo vajag nodrošināties nākotnei. vai arī tiešām no tīras sirds, bet tad pēc gada jūtas izčib. nu un, ka reiz viņš tevi gribēja un bildināja? jā, toreiz viņš domāja, ka viss tā ļoti nopietni un patiesi, bet redz ka kļūdījās, naivs un stulbs bija.

Piedod, bet patiesība ir tāda, ka tie vīrieši, kas patiešām zin, ka grib to īsto sievieti sev pie sāniem-->uzreiz arī prec!!! Bet tie, kas pēc kkādiem gadiņiem Tev saderināšanās gredzenu nopirkuši---> tikai pačakarēt Tev smadzeni, un aizvērtu muti, lai negaudotu visu laiku par to..

tie vīrieši, kas patiešām zin, ka grib to īsto sievieti sev pie sāniem-->uzreiz arī prec!!!

Tieshi taa. Viirieshiem,manupraat,viss ir vienkaarshi. Vinji,ja veelas atrast iisto,tad ar taam,kuras tadas nav nebuus nopietnaas attieciibaas aiz neko dariit. Tikai padraziis un viss,bet savu laiku lieki neteerees. Tas sievietes jau gadiem seezh pie viena vecha un cer,ka nu beidzot vinsh bildinaas,lai gan jaunskungs nemaz to negrasaas dariit. Veel vairaak zheel man vispaar ir to sievieshu,kuras paklaujas vecha iegribai nepreceeties,lai gan pashas to ljoti veelas.

Brazilm, te ļoti daudzām ir virs 25 nav vairs jauni skuķi. Un autorei jau 30 it gadi, loģiski ka uztraucas.

Vai, šī diskusija taču jau kādu laiku atpakaļ bija, un tur es laikam biju viena no nedaudzajām, kas uzskatīja, ka laulībai ir vērtība, tagad skatos, ka precēties gribošās ir savairojušās. Prieks, ka tā. Un jā, smieklīgi, ka tās, kas toreiz diskusijā tik ļoti noliedza precēšanos, tagad pašas precās. Neatkārtošos, piekritīšu jau te izskanējušajam, ka nezinu nevienu sievieti, kas nevēlētos apprecēties, satikusi savu īsto un vienīgo. Un tagad, kad esmu sievas statusā, varu pateikt, ka nav tā , ka nekas nemainās, mainās arī sajūtas, ne tikai zīmogs pasē.

Bet tie, kas pēc kkādiem gadiņiem Tev saderināšanās gredzenu nopirkuši---> tikai pačakarēt Tev smadzeni, un aizvērtu muti, lai negaudotu visu laiku par to..

Tā nu gan nav .... !
Piemēram, mans nu jau vīrs mani bildināja pēc kaut kur gada kopā būšanas , bet faktiski aprecējāmies pēc 9 gadu kopdzīves ... kapēc tik ilgi ? a , kur steigties ? laulība un bērni , manā skatījumā, ir kopdzīves augstākā pilotāža, nakamais kopā formēt pensiju ... :D Mēs zinājām, ka aprecēsimies, bet negribējām steigties. Vot slikti ir ja dzīvo ar veci kopā 10 gadus a šis kā nerunā par kāzām tā nerunā ....

Mana radiniece apprecējās 35 gados. Man liekas, ka meitenēm, liekas biedējošs pats vārds vecmeita.

Cilvēku lielākā problēma ir sevis pielīdzināšana citiem. Sieviete skatās uz citu sievieti un domā
"Skat, cik viņai kuplas lūpas, manas it kā normālas, bet viņai mazdruzciņ biezākas un izskatās labāk, MAN ARĪ VAJAG!"


"Re, kaimiņienēm vīri, stabila dzīve, bērni, man tikai vīrietis ar ko staigāt uz randiņiem, MAN ARĪ VAJAG VĪRU!"

Bet varbūt 3 no 5 precētajām kaimiņienēm ir nelaimīgas savā laulībā un Tu to nezini? :) Nu vienkārši... ja Tev nav tas īstais, nav. Ja būs, tad arī būsi laimīga un viss notiks! :)

Es neuzskatu, ka precības ir kaut kas ļoti obligāts. Tikai tādēļ vien, ka plauktā nemētājas laulības apliecība neviens vēl nav pāragri aizsoļojis viņsaulē.

Taču, es uzskatu, ka ja pāris vēlas bērnus, kopīgus īpašumus, kuros abi iegulda līdzekļus, kopīgus krājkontus un tā tālāk ir pareizi reģistrēt laulību.
Pie šādiem apstākļiem tas ir tāpat kā ar nodokļu nemaksāšanu. Ja Tu saņem algu, Tu maksā sociālās iemaksas, lai Tev būtu kāds drošības spilvens neparedzētos apstākļos (piemēram, bezdarbnieku pabalsts, ja firma pēkšņi bankrotē). Tā ir daļa Tavas algas, kura nav maza. Tu vari nemaksāt nodokļus un saņemt teorēiski vairāk. Bet brīdī, kad kaut kas pēkšņi atgadīsies Tu saņemsi mazāk kā citi. Caur šādu punktu lūkojoties, kāzas ir tikai un vienīgi drošības garants. Personīgi man, es nesaku, ka visiem.
Pacelt cepuri un aiziet? Skan forši, bet papīru kārtošana laulības šķiršanas gadījumā noteikti būs vieglāka, nekā tiesāšanās par to, ka Tev kaut kas pienākas no faktiski - svešinieka.

+++

manuprāt precēies nevēlas un par to skaļi klaigā tikai tās, kuras neviens neprec. diemžēl.

Par klaigasanu neko nezinu. Neviena apkart man un es par to neklaigaju, cik vien, ja kads pajauta. Un kapec ir tik gruti pienemt, saprast,ka ir sievietes,kuras vnk nevelas preceties ? Neveles,ne tapec,ka nesauc, bet negrib,nepieskir tam dzive tik svarigu lomu. Ar ko nevelesanas preceties ir sliktaka pat skriesanu pie altara un skirsanas pec gada ?

Es jau esmu rakstījusi, ka nebiju no tām, kas kopš bērnības par balto kleitu vien sapņo. Nebiju arī nekāda kāzu pretiniece gan, man vienkārši bija citas lietas, ko domāt. Apprecējos nevis precēšanās pēc, bet tāpēc, ka gribēju būt tieši tā cilvēka sieva, ģimene un tāpēc, ka viņam tas bija ļoti svarīgi, turklāt man patīk, ka mums ir viens uzvārds.

Komentāri kā vienmēr par to pašu - es esmu vecāka un viedāka, tādēļ mans viedoklis par laulības obligātu vajadzību ir pareizs, bet tās kas man nepiekrīt vienkārši ir jaunas, stulbas, neglītas, un neviens vīrietis jūs tāpat negrib!

Cik gan stulbas ir dažas sievietes... Vīriešiem vismaz ir kaut kāda solidaritāte savā starpā, bet sievietēm nekā. Pie pirmās izdevības nosauks visas par neglītenēm, kuras vīrieši tikai ''padrāž'', jo redz atļāvāmies kādas viedoklim nepiekrist.

Pie pirmās izdevības nosauks visas par neglītenēm, kuras vīrieši tikai ''padrāž'', jo redz atļāvāmies kādas viedoklim nepiekrist.

Kā arī pamanīsies nodēvēt par piegulētājām tās, kuras nav oficiāli laulātas. :D

Nav vēlmes precēties-nav problēmu :D

Nav vīriešu- nav problēmu :D Tad ir tikai viena problēma: dabūt vīrieti! :D

Nē nu, ir bail, jā!! Man no daudz kā ir bail.:D Ja nebūtu tas sabiedrības spiediens (lasīt Kubietes komentāru par nožēlojamajām vecmeitām) čiliņš būtu lielāks:D No otras puses, tādi viedokļi neļauj atstlābt un atļauties šajā dzīvē būt pilnīgam egoistam-varbūt tas arī nav slikti!:D
Vispār šajā sakarā tiešām ļoti simpatizē Rietumu relaksētā attieksme šajā jautājumā-vēsi taisi karjeru, ap 35-40 sāc domāt par bērniem(ja ir vēlme!) un viss ok! Un, pat ja vēlme tā arī neuzrodas, palielam visiem ir pofig, kā tu dzīvo savu dzīvi.
Bet nu šeit jau ir cits stāsts-mēs esam maziņi (visiem par visiem ir daļa un interese, kā tad savādāk!:D), plus padomju vērtības un domāšana par sevi vēl atgādina..
Bet tā, no kā man visvairāk ir bail, ir nabadzība! Bet tā jau ir cita tēma)


p.s. šķiet, ka jaunā lietotāja Nihonto ir kāda no vecajām, tikai nevar saprast kura! Bet baigi labā!!!;)

Man nevajag kāzas,pietiktu ar pašu bildinājumu.Tā apziņa,ka būtu gatavs precēt,ar to vien man arī pietiek.Kāzas negribu,nē vispār pašu tusiņu,dāvana sun izēšanos es gribētu :D Bet sarakstīšanos-nē.Mani biedē doma par uzvārda maiņu.Es sevi indetificēju ar šo vārdu un uzvārdu,es nespētu sevi identificēt kā piemēram L.Bērziņu(uzvārds izdomāts),tā vienkārši neesmu es.