Vai esat novestas līdz asarām darba vietā?

Jā, esmu, iemesls - šķiršanās ar puisi vai kaut kas tamlīdzīgs, kas tajā brīdī ļoti, ļoti sāpēja. Protams, asaras centos valdīt, kaut lija bez apstājas, viena sieviete pajautāja, vai tiešām viss kārtībā un var kā palīdzēt, pēc tam ienāca bariņš jaunu puišu un centās man uzlabit garastāvokli, tas tiešām bija tik ļoti jauki :) (l)

Pieredze rāda, jo vairāk ignorēsi visas netīrās runas, neiesaistīsies, darīsi savu darbu, kā jādara, tad viss būs kārtībā. Un ja kolēģis vēl nespēj rimties un vērpj visādas intrigas utt., pateiktu vadībai. Ja vadība ir bezspēcīga, viss atā, varu atrast labāku darbu. Bet no labiem darbiniekiem nekad negrib atvadīties.

O jā, vienmēr patīkami, ka citi cenšas uzlabot garastāvokli ar visādām muļķībām. ;)

Un par klientiem vispār nav jēgas uztraukties. :D Ar laiku izstrādājas tāds - whatever. :D

Bet par tādām klientu būšanām es nesatraucos, daudzus uzbraucienus esmu dzirdējusi, bet tiešām neņemu galā. Bet tas iespējams tādēļ, ka mans darbs nav atbildīgs tiešā izpratnē. Ja strādātu atbildīgu amatu, tad gan jau situācija būtu savādāka.

Tā kā pagaidām esmu strādājusi tikai par viesmīli, jo vēljoprojām mācos, tad pa visām 3 sezonām, katrā darbā raudiens ir uznācis. Kura vaina tā bija-īsti nevarēšu atbilet.

Droši vien dēļ tā, ka daudz kas bija sakrājies.

Pirmajā darbā, dēļ reāli stulbām omēm, kuras māk tikai pārmest-un tā pa dienu dažas omes, tad čalis, kurš uz&irsa par to, ka ūens redz nav pietiekami auksts un pasūtīja mani 3 mājas tālāk.

Otrajā darbā-nu galīgi man nesaskanēja ar bārmeni. Nu gadās tā, ka diviem cilvēkiem nesaskan, bet tomēr kkā var atrast kopīgu valodu, tad man bija tas gadījums, kad vispār tā kā no divām dažādām planētām. Tad krājās, krājās un viss.

Un tgd darbā arī ir bijis :D Pilnīgi noteikti pavāru dēļ. Patrāpijās galdiņš 11 cilvēki, sāku nest visiem ēdienu un izrādījās ka divas porcijas trūkst-OKEY GADĀS, pateicu, ka mazliet būš juzgaida, cilveki bija saprotoši.
Aizgāju pie pavāriem pateikt par šo , tad tiem man sāka skaitīt , cik daudz un ko viņi uzstaisīja un ķip viņuprāt viss bija pareizi izdarīs un teica, ka vēl neko pa brīvu netaisīs utt. bet nu tie pavāri bija ta sastresojušies, tā kā tiem būtu mēnešreizes :D

Bet nu jā.. Reti kad viens cilvēks vai klients var novest līdz pelītēm, pārsvarā tie ir kādi vairāki un tieši tajās dienās, kad nu...neiet!

P.S. tādos gadījumos ļoti līz kādi 50ml stiprā dzēriena..ja ne vairāk (īsti nelietoju, bet šādos gadījumos vajag)

Un par klientiem vispār nav jēgas uztraukties. Ar laiku izstrādājas tāds - whatever.

+++ Jo tādi vienkārši ir cilvēki, ļoti daudziem patīk kašķēties vai izgāzt dusmas uz citiem.

Skolotāji ar šādām problēmām saskaras jau ļoti bieži, pat pārāk.

Pastrādājiet ātrajās ēstuvēs. :D
Visi virtuvē, kā pušjukuši iet, cilvēki nelaipni, bļauj virsū, ja burgeris nepareizi ietīts vai nav mērce iespiesta, uz to, kas pie kases stāv, bet vainīgi jau tie, kas virtuvē. Aizej ar to burgeru uz virtuvi, tevi pasūta, lai cep pati, kad daudzi pasūtījumi jānodod. :D Naudu ko izdot nekad nav, jo visi nāk ar lielajām bankontēm, jāskrien pie maiņas vadītājas mainīt, tā vēl brauc virsū, ka neprasi cilvēkiem sīknaudu, bet nu neviens jau nekad nedod. Grīdu paslaucīt arī nereāli, tu tur stumies ar savu grīdas lupatu un spaini, tev uzbrēc bariņš jauniešu, lai nebrauc virsū. Tas darbs ir fiziski smags, bet emocionāli daudz, daudz, daudz reizes smagāks.

Jo tādi vienkārši ir cilvēki, ļoti daudziem patīk kašķēties vai izgāzt dusmas uz citiem.

Jaa ir tadi, kuri principa pec ta dara..

Vienreiz, kad man bija 19 un es strādāju kādā restorānā par bārmeni. Līdz asarām noveda klients. Tagad jau liekas smieklīgi, bet toreiz teksts, ka man, dzimušai un augušai rīdziniecei, nākšoties atgriezties savā lauku sētā govis ganīt, jo mans pagatavotais daikirī esot slaucējām dodams, aizvainoja līdz sirds dziļumiem. Nu, neko, palīdu zem bāra letes, samīļoju alus mucu un kolas sīrupu, izšņaucu degunu salvetē un cēlos strādāt tālāk. :D

Un vienmēr visi bļauj, ko tik ilgi apkalpošana, lai gan tu sasvīdis tur centies pēc iespējas ātrāk. Cilvēki vienkārši ir tik nesaprotoši, to es sapratu, strādājot tajā darbā.

Antoinette, es ari esmu stradajusi atras edinasanas iestade.. Man vismaz kaa kasierim bija jauzklausa viss, kas nav paticis apmekletajam.. Un tad vienalga vai ta ir tava vaina vai pavaara vai pasha apmekletaja..

Kādos 14 gados strādāju kopā ar vienu puisis, kurš vispār neko nedarīja un visas bābas tur ar viņu tik ņēmās un koķetēja riņķī, kamēr es rūpīgi centos pildīt savus darba pienākumus.
Pinkšķis parāva brīdī, kad centos darīt, manuprāt, pašsaprotamu lietu un viena veca ragana atnāca uzbļaut, ka nevajag darīt to, ko neviens nav prasījis (kaut gan praktiski nekad neviens neteica kas tieši jādara, jo pašam bija jāatrod/jāredz darbs). Tad man parāva pinkšķis par to, ka kāds var nedarīt neko, bet es cenšos strādāt tā, lai no manis būtu kāds labums un tomēr kāds pamanās tik neforši uzbraukt.
Vēl jo projām to sievišķi nesveicinu un skatos pāri kā tukšai vietai. :D

Bet kaa var atlauties kko tadu pateikt?? Nu kaut vai par to pashu kokteili.. Nu tas tiesam ir aizvainojosi.. Reali tev jajutas ka kkadam pakalpinjam un nedod Dievs kadam kaut kas nepatiks un vins pajautas kapec tu vispar piedzimi! Tada tagad ir ta apkalpojoshaa sfeera? Es esmu karalis un tu neesi nekas?

Gluži saraudinājis gan neviens nav. Bet tā interesanti - nu jau savā kādreizējā darbavietā mums bija viens tāds pilnīgi dulls sadarbības partneris no Lietuvas, kurš pie mazākajiem sīkumiem ārdījās kā traks, mēdza mētāties neargument;et;am, aizvainojošām frāzēm, bet, cik atceros, man allažiņ par viņu smiekls nāca. Pat tagad, atceroties viņa izgājienus, pie sevis iesmējos:) Nekad pat nebija ienācis prātā apvainoties vai raudāt, bet tajā pašā laikā kādas citas kolēģes pilnīgi nevietā un nepamatoti izteikta replika gan dažkārt spēja ne nu gluži saraudināt, bet "uztaisīt šķērmu dūšu" visai dienai gan. Ja ar cilvēku diendienā strādā plecu pie pleca, kurš tevi ļoti labi zina un varbūt pat pie sevis apzinās, ka apvaino vai mētājas ar vārdiem nevietā, tas aizskar daudz vairāk nekā cilvēks, ar kuru ir it kā tev ir darba attiecības, bet tomēr samērā attālinātas, un viņa smagās mēnešreizes uztver vienaldzīgi un ar rezignētu smīnu - nu ko tas kašķupods te atkal plosās;)

Njā to vien daru kā raudu LOL :D

Liidz asaraam neesmu novesta, bet liidz suliigiem lamuvaardiem gan.

Kādreiz strādāju lielajā rimi, biju kasiere. Tad nu mieriigi daru saviu darbu (biju no tiem kuri, aatri un labi straadaa, katru dienu centos paarsist ieprieksheejaas dienas, cilveeku, rekordus, nu apkalpt vairaak nekaa citi koleegji :D ) Tad nu tā strādāju, lidz pie manas kases pienāca sieviete, ar meitu un dēlu ap gadiem 40, un sāka mani pazemot. Sapratu, ka laikam viņai diez ko neiet, un nav uz ko dusmas izlikt, tāpēc centos neklūt pārāk emocionāla. Protams māmulitei paligā steidzās meitiņa, tai ari acim redzot vajadzēja izlādēties. (Es pēc dabas esmu tāda, ka tiklidz kāds pacel balsi es sāku runāt mierigā, balsi, jo vairāk bljauj jo es mierigāka palieku. ) Dēls vienigais, viņas kušināja. Nonāca tik tālu, ka esmu neglita, dumja zoss, kas vairāk par laukiem neko nav redzējusi, un vienkārši esmu atspērusies uz pilsētu. Tad mani nervi neizturēja, un es viņai beidzot atbildēju. Uztaisiju superdrūmu seju un tā skarbi skatoties acis teicu: Es vismaz zinu kā govis izskatās.
Kad viņa aizgāja, tad gan maķenit asariņas pabira, no tā ka nervi uzvilkti, bet uz to klientu isti izlādēties nedrikst, toties pēc tam tas sievišķis tikai pie manis iepirkās :D

uj domāts sievietei ap 40 gadiem :D