Vai esat novestas līdz asarām darba vietā?

Jā, 1x. Biju gadu nostrādājusi pilnu darba laiku + pilna laika studijas maģistros bez brīvdienām un kādā no kārtējiem darba rītiem vienkārši likās, ka sabrukšu.

Ne gluži raudājusi, bet asaras bijušas acīs, kad uzzināju, ka aiz muguras runā sliktas lietas par mani, vēl pie tam tikai 2 dienas pēc tam, kad biju sākusi strādāt, ir bijušas vēl pāris reizes, kad esmu galīgi izbesījusies, bet parasti neviens to neredz un ātri pāriet viss :)

jaaaa,1x.bet tagad to atceroties,man nāk smiekli :D strādāju narvesena(mans pirmais darbs),bija kāda 3sha diena tikai,un biju viena pati,tad man tur viss juka un bruka,un ienāca viens dūšīgs vecis,kip saka ka viņam vajag 9 cigarešu paciņas,es okey,tūlīt eju pakaļ,tad viņš pasaka,meitenīt,nesiet visu bloku,es nu okei,situ jau kasē ieksa,un tad viņš sāk aurot,es tev teicu 9 pacinjas,te strādā kaut kādi daunji utt,un galvenais,ka bija agrs,kad bija vēl garum gara rinda,un man sākās pinna,bet vīrietis,kas stāvēja aiz vinja,metās mani aizstāvēt.un viņš pats vēl tāds pretīgs.Fuuuu.

Mana pirmā darba vieta uz mēnesi kā skolēnam. Grūts darbs, tizla forma, karstums, smieklīga samaksa, nepatīkami kolēģi, garām palaists vesels vasaras mēnesis.. Vienā dienā, kad "priekšniece" ko skarbāk pateica, aizgāju ģērbtuvē noraudāties :D Bija emocijas sakāpušās un sakrājusies bēda.. Bet nu nekas.. Tad arī sapratu, ka centīšos maksimāli daudz mācīties, lai vēlreiz tur nekad vairs nebūtu jāstrādā :D :)

1x jo tikko biju sākusi un nekad mūža nebiju rukājusi 12h uz kājām, man sāpēja viss, tā, ka paiet nevarēja un vēl bija jāstrādā dienas un man bija grūti + jauniņā un vēl stress, jau 1 dienā gribēju prom, bet pēc laika pieradu.
Vairāk neesmu raudaajusi, jo ar vadību attiecības ir neitrālas.
Pircēju negācijas ignorēju, nopietni. Ja nokaitina ļoti, nekautrējos atbildēt no visas savas sirsniņas. pircejs izdomajis savas dusmas izgāzt uz mani, gāzīšu pretī un tiešām vienalga tas, ka klientam jābūt 1. vietā. es sevi kā pārdeveju nelieku 1.vietā. Bet es neļaušu,lai pret mani izturās kā pret kaut kādu sūdu. es arī esmu cilvēks.
un istenibā es vnk pēc dabas esmu tads cilvēks, ka netēreju savu laiku muļķībam.
bieži man pircejs sak uzdod debilus jautajumus, es vnk klusēju..kluseju un daru savu darbiņu. laižu gar ausi, un pašai vieglāk ta

Gadu strādāju vienā zolīdā valsts iestādē, kur katru dienu bija jāuzmin kāda vadībai oma. Pārsvarā, protams, slikta. KATRU dienu spēra durvis, kliedza, apsaukājās un par muļķiem darbiniekus saukāja. Tad kad es viņas kabinetā piedzīvoju nervu sabrukumu, par to uzzināja personāla daļa. Es aizgāju no turienes, bet ir daži kolēģi, kas turpina tur tādā garā mocīties.
Ā, nākamajā darbā grāmatvede, kas uzskatīja sevi par visgudrāko, foršāko un stilīgāko, mani par zagli un dokumentu viltotāju nosauca. ļoti raudāju.
Aizgāju pie vadības, izstāstīju, ka viņa tā, atbilde: "Nu Ināriņa jau mums tāda ir, ko tu daudz ņem galvā! "Nuuuuu....nezinu, vai bez iemesla var cilvēku tā pavainot. Pēc 5 min noliku atlūgumu. Iestāde pusgadu bija bez projektu vadītāja, jo Ināriņai neviens nepatika.

Pirmajā darba vietā, kad sapratu, ka vadītājas vietniecei ir antipātijas pret mani. Kā pēc tam izrādījās - šādi terorizē visus jauniņos, tipisks garastāvokļa cilvēks, kam 80% gadījumu bija slikts garastāvoklis. Tad nu nobirdināju asaras. Vēl asaras acīs bija tad, kad pēdējā darba vietā vadītāja paziņoja, ka meitene, kuru aizstāju dekrēta laikā, nāk atpakaļ. Man bija superīgas kolēģes, ļoti negribējās iet prom.

Jaa,vienreiz esmu. Man bija briesmiga priekshniece,diemzheel.

Esmu kadas divas reizes laikam...
Bija loti loti daudz darama, un viss uz maniem pleciem, viena bridi menedzerim prasiju palidzibu, vins teica ka jaiet kaut kas cits darit, un atstaja mani vienu ar visiem klientiem, tad redzeju, ka vins mierigi sez recepcija un runajam ar kolegiem, tad sadusmojos, parstaju ar vinu runat, valdot asaras turpinaju rauties, un tad kad vins beidzot atnaca man paliga, es ar asaram acis uz vinu paskatijos un izgaju ara paraudat :D lai pats tiek gala :D
Otra reize lidziga, bija loti daudz darama, ar tadam stresa situacijam tieku gala, ja nav kas tads, kas uzvelk vel vairak, soreiz steigaa pielavu kluudu, par ko man tika aizradits no prieksnieciibas, protams, apraudajos, bet tad prieksnieciba atnesa man teju un bija loti saprotosi :)

Piecu gadu laikā pāris reizes ir sanākušas.Pirmo reizi raudāju,jo man bija skarbs klients,tad vel nemācēju tikt galā ar šādiem klientiem.Esmu raudājusi,jo esmu applaucējusi roku,jo nozaga mobilo un pāris reizes vienkārši,jo pilna sirds...Gadās,apzinos,ka esmu tikai cilvēks.Tomēr āda ir uzaudzēta un savu vājumu nevienam nerādu,cenšos nolīst kaut kur malā,lai neviens neredzētu...

Viss lielākās maukas ir pēc 30 gadiem Karas kaklā visiem

man dažreiz liekas, kad paeju garām kādai over 30 gadiem(līdz 40 gadiem) , ka šī man leks virsū un izvaros

Jūsu mātēm cik gadi?

+10000 ervins

man dažreiz liekas, kad paeju garām kādai over 30 gadiem(līdz 40 gadiem) , ka šī man leks virsū un izvaros

pi*elīgas, bet vecas, neder man tādas

Viss lielākās maukas ir pēc 30 gadiem :D Karas kaklā visiem :D

vadības un atsevišķu kolēģu attieksme drausmīga, atalgojums nekāds.neeju prom,jo tās kapeikas arī ir vajadzīgas.

Njā ja strādā sieviešu kolektīvā tiešām var apraudāties :D Vienas maukas apkārt un dirsējas :D Savus vīrus krāpj un vēl atļaujas dirst cik gan vīri viņām slikti :D LOL Lai gan neviena nešķirās, jo faktiski visu maksā vīri un tā nopelnītā naudiņa paliek priekš sievietes...

daži "foršie" pamatskolnieki stundā sāka teikt,ka viņi grib atpakaļ veco skolotāju

LOL tā arī jums skolotājām vajag :D Manā bijušajā skolā tādas skolotājas, kā tevi visu stundu saukātu un apmētātu ar papīriem un sakošļātām papīra bumbiņām :D

Pašas esat vainīgas, jo jūs jau tos foršos (bagātnieku) bērneļus lutinat un neuzdrošinaties neko darīt :D

Strādāju savā darba vietā kopš pagājušā gada sākuma. var teikt,ka darbs kaulus nelauž, pat ļoti foršs darbs, bet.. apraudāties gribas katru mīļu dienu(arī savās brīvdienās-man maiņu darbs). vadības un atsevišķu kolēģu attieksme drausmīga, atalgojums nekāds.neeju prom,jo tās kapeikas arī ir vajadzīgas.

ervin, ja nav noslēpums, cik tad gaterī strādājot stundā saņem?

Ir gan noslēpums, ja atklāšu sagribēsi nākt strādāt uz gateri :D A mums te normāli cilvēki strādā, nevis tupas kosmo babas :D

Manuprāt, tā biezā āda vai nu ir, vai nu nav.
Es, piemēram, sevi nevaru iedomāties raudot darbā, bet arī esmu no tām, kuras var sulīgi nolamāties.
Mani ir novedis priekšnieks līdz gandrīz asarām vienreiz, es nezinu, vai tas skaitās - kad es ļoti, ļoti sadusmojos un uzvelkos, mana seja paliek sarkana kā tomāts un liekas, ka tūlīt pa visām malām tvaiks nāks ārā un asaras arī grib sprāgt ārā. :D Toreiz es ar tādu sarkanu seju viņam atcirtu un gāju ārā nomierināties. Kopš tā laika attiecības ar viņu ir ok, protams, dažreiz viņš par kaut ko aizrāda, bet tas jau ir normāli. Kad viņš pamana, ka man atkal seja sāk palikt sarkana un parādas tāā grimase (vēl divas reizes pēc tam ir gandrīz novedis), tad uzreiz seko - nomierinies, es taču vienkārši saku, vai kas tamlīdzīgs.
Man arī ir bijuši daudzi nepatīkami klienti, bet novest līdz asarām noteikti viņi nevar. Sliktākajā gadījumā sabojāt man garastāvokli uz 5 min., bet tas arī retajam sanāk. Es vienkārši saprotu, ka cilvēks ir uz sevi par kaut ko neapmierināts, ne jau mani. Mani viņš tikko satika. :D
Ā, un jā, es nepaciestu, ja vadība pret mani slikti izturētos. Latvijā ir daudz darbavietas, nav jāstrādā vietā, kur Tevi un Tavu darbu neciena.

Jā, esmu raudājusi darbā. Vienam partneru uzņēmumam bija traki riebīga pārstāve - viņa sevi uzskatīja par visgudrāko pasaulē un nekautrējās skaļi diskutēt par to, cik ļoti viņai riebjas stulbi cilvēki un tādi esot visapkārt. Ar mani viņa ielākoties runāja ļoti pavēlošā tonī. Es biju jau pie tā pieradusi, bet vienu reizi viņa tā riktīgi man uzbrauca, ka es vairs neizturēju. Izraudājos un priekšniekam iedevu atlūgumu. Tā arī pateicu - es nestrādāšu ar cilvēkiem, kuri neciena citus cilvēkus.
Lai arī sākumā tā nelikās, tas bija labākais, ko es savas karjeras labā varēju izdarīt. Kopš aiziešanas no tā darba ir gājis visādi, bet beidzot esmu nonākusi vietā, kur man ir sajūta - jā, tas ir mans sirds darbs :)

Jā,esmu saraudājusies vienu reizi.
Tas bija trešais mēnesis skolā un daži "foršie" pamatskolnieki stundā sāka teikt,ka viņi grib atpakaļ veco skolotāju,jo tur varējaa nedarīt neko utml. Un tad tik visu stundu "mēs gribam veco skolotāju,cik viņa bija forša utt" Tā kā pirmos mēnešus es ļoti centos,tad tas man bija kā sāls brūcēs...īsti nezināju,ko viņiem atbildēt.. bija palikušas 5min. un es viņus palaidu.
Ja jūs zinātu,kā es izbimbājos...nevarēju rast sev vietu.
Vispār esmu ļoti emocionāla un ir grūti dažreiz savaldīties.
Vēljoprojām nezinu,ko atbildētu,ja atkal viņi sāktu čīkstēt...lai arī kā,bet tas sāp. Kā uzaudzēt biezo ādu?