Pēc vairāk kā 3 gadus ilgām attiecībām ir sanācis izšķirties. Jutos laimīga, bet ne līdz galam piepildīta, bija sajūta, ka paliekot kopā, palaidīšu dzīvē garām citas lietas. Viņš man bija ne tikai otrā pusīte, bet arī labākais draugs. Vai ir vērts palikt draugos, ja viņš saka, ka to vēlas? Vai nesanāks sāpināt viņu vēl vairāk? Jo zinu, cik viņam bija smagi.
Neesmu draugos ne ar vienu no saviem bijušajiem, nekontaktējos ar viņiem un neinteresējos, kas tagad notiek viņu dzīvēs. Tas ir abpusēji. Bijām kopā - bija forši, izšķīrāmies - tad arī dzīvojam tālāk katrs savu dzīvi.
Es nedomāju, ka palikt "draugos" ar bijušo ir pareizi un ka tam ir kāda pievienotā vērtība.....
Zinu vairākus piemērus paziņu lokā, kad tas tiešām izdodas. Un tādā labā nozīmē pat nedaudz apskaužu, ka tā māk un viss ir forši! Jo pati tā nemācētu ne pa kam.
Bet uzskatu, ka tas ir iespējams tikai tad, ja šķiršanās ir bijis abu kopīgs, mierīgs lēmums (it īpaši, ja pirms attiecībām viņi arī ir bijuši draugi).
Labāk nevajag. Viņš vel neatradīs nevienu un, ja būsi atradusi sv kādu, greizsirdības scēnas taisīs kā traks. Vot to saku pēc pieredzes, kad pati izšķīros no drauga ar ko biju 3 gadus kopā. Tā bija kļūda. Nezinu, varbūt tev savādāk būs, bet nu varu tikai pateikt, kā bija man.
Domāju, ka kāda no pusēm arī paliekot "draugos" šā vai tā gribēs ko vairāk un būs sāpīgi, ja uzsāks citas attiecības. Diemžēl, tā ir lielākajā daļā gadījumu, nerunāju par visiem!
Paldies par jūsu viedokļiem, būs par ko padomāt.
Katru dienu prātā iemetas doma, ka izdarīju nepareizo izvēli, ka nevajadzēja aiziet prom. Bet tad atkal šī doma pāriet. Un tā visu laiku.
Nevēlos arī viņam dot veltas cerības, ja pati nezinu par 100%.
Katru dienu prātā iemetas doma, ka izdarīju nepareizo izvēli, ka nevajadzēja aiziet prom. Bet tad atkal šī doma pāriet. Un tā visu laiku.
Nevēlos arī viņam dot veltas cerības, ja pati nezinu par 100%.
Nu, šis jau ir pavisam cits jautājums.. Nevis "palikt vai nepalikt draugos pēc šķiršanās" bet gan "vai es pieņēmu pareizo lēmumu, viņu pametot".
Jap, viens no maniem labākajiem draugiem ir bijušais, ar ko kopā bijām kādu pusgadu. Pāris mēnešus pēc šķiršanās nekomunicējām, bet pēc tam kaut kā sarunas baigi viegli aizgāja, un tas foršais prikols, ka var runāt par piilllnīgi jebko. Kāpjot jaunās attiecībās konsultējāmies viens ar otru, pazīstam viens otra otrās pusītes un es viņu redzu ne kā bijušo, bet kā tādu senu gejdraudziņu ;D
Un ir vairāki līdzīgi piemēri draugu lokā. Viss atkarīgs no tā, kā iesaistītie skatās uz šīm attiecībām "pamēģinājām brūtēties - nesanāca - būsim draugi" vai arī "tas nelietis/tā neliete salauza manu sirdi!"
Domāju, ka tas ir iespējams pēc kāda ilgāka laika.
Man, piemēram, nav nekādu emociju attiecībā uz bijušajiem, lai kādas jūtas pirms tam bijušas - mierīgi varētu aiziet uz kafūzi un pļāpāt. Bet tur ir jāpaiet kādam ilgākam laikam, vairāk kā gadam noteikti.
Pēc laika- jā.
Man pašai tā ir. Nu ne ar visiem, bet ar dažiem ir labas attiecības un nebūs tā, ka mes nevaram aiziet patusēt bez pārmetumiem, greizsirdības.
Citreiz kopā vērtējam meitenes, bet es neskatos uz viņiem kā bijušajiem.
Viņiem ir citas meitenes, viss mierīgi.
Es nekad nepiekrītu kam tādam, nu nejau uzreiz sveši cilvēki, ja satiek-pasveicinās, bet tā nekas vairāk. Tas ir smagi, iespējams, viņš cer, ka ar šīs draudzības palīdzību atkal izveidosies kas nopietns.
Pieredze rāda, ka šāda draugos palikšana kavē abas puses virzīties tālāk nu jau atsevišķajās dzīvēs. Vieglāk pārdzīvot to visu ir neredzoties un nekontaktējot, kaut arī vēlme to darīt reizēm ir ļoti liela - it īpaši sākumā.
Draudzība abu starpā ir iespējama tikai pēc ilgāka laika, kad jau abi ir to pārdzīvojuši un neviena no pusēm neuzskata otru par potenciālo partneri.
ja nav bijusi mīlestība,tad var gan. Ja tiešām mīlestība,tad pēc daudziem gadiem.. Kaut gan, arī peēc daudziem gadiem, kad abiem attiecibas jaunas, varbūt jau precējušies,tad labāk netikties, jūtu uzplūdē visu ko var sastradāt ;)
Ar savu pēdējo puisi biju kopā neilgu laiku, pēc tam,kad izšķīrāmies, nedēļu apmēram,centos viņu ignorēt un nerunāt, tomēr viņš sāka meklēt kontaktu un runāties.Sanāk mums tikties dienā vairākas reizes, neizbēgami.Nu,tagad ir tā, ka esam kā labākie čomi,varam stundu nosēdēt un norunāt,kad sanāk ballēties kopā,paliekam viens pie otra pa nakti.Pati nezinu,ko darīt,jo esmu ļoti saķērusies viņā,ko viņš domā, man nav ne jausmas.
19
