Draudzība pēc šķiršanās?

man nav liels bijušo skaits :D bija līdzīgi kā mistalee, ka viss beidzās īsti nesākoties, jo vairs abi nebijām vienā valstī. Tomēr biju ļoti pieķērusies viņam un negribēju pieņemt to, ka nekas nebūs. Bijām draugi - sarakstes, skype. Vienmēr bija ķīmija tā teikt, bet attāluma dēļ saucām sevi par draugiem. Nu jā, tad viņam uzradās draudzene (viņš patiesībā man nereizi nepieminēja un visi divdomīgie teikumi joprojām bija). Man ar to čakaru pietika. Pātraucu visu. Pēc mēnešiem gan bija pa messedžam, tā virspusīgi. Tagad neesam runājuši un vispār ir abusējs ignors. Man apnika mēģināt radīt patiesu draudzību, kur tā īsti nav + online tas ir daudz grūtāk.
Tomēr jūtos ka esam kā old buddies :D Ja kādreiz satikšu, protams, runātu. Būtu forši. Man nav nekāda naida, ceru vinam viss labi.

Kāpēc gan ne. Mani vecāki pēc škiršanās palika ļoti labi draugi. Pati arī esmu iemācijusies uzturēt draudzīgas un labas attiecības ar bijušajiem ,jo cilvēki jau viņi ir forši ,kā draugi arī labi, kāpēc gan ne.

Ar bijuso izskiroties palikam itka draugi. Bet es to velejos tikai tapec, ka vismaz tada veida vins paliktu mana dzive. Bet tad vins atklati saka satikties ar citu meichu, visi kompanija kopa laiku pavadijam, man bija smagi kaut to neizradiju. Visa musu draudziba pacabeja kad kada no tusiniem, biju aizgajusi nostak no visiem, neatceros kapec, atnaca vins, saka mani milot un sakam skupstities. Protams, pirmaja bridi laime, pecak sajutos pretigi. Ar to dienu visa draudziba pajuka.

Uzskatu, ka sava veida draudziba var sanakt tikai pec laika, ne uzreiz.

Es nepiekristu, ja nav, tad nav.

Es pēc šķiršanās sākotnēji daudz komunicēju ar bijušo, bet tas vairāk bija tāds adaptācijas periods. Arī man viņš bija labākais draugs, bet tagad kad neesam kopā, tā komunikācija vairs nav tāda - ik pa laikam uzpeld pa kādai frāzei, kas liek saprast, ka nekādas draudzības nevar būt. Ja no manas puses draudzība būtu OK, tad var just, ka viņš cenšas atsvešināties.

Tas gan nebija īsti mans bijušais, viss beidzās vēl īsti nesākoties, es šad tad mēdzu parunāties. Viņš man prasa padomus par meitenēm, es dažreiz pastāstu par savām attiecībām. It kā jau viss forši, bet no viņa vienmēr nāk tādi divdomīgi mājieni saistībā uz mani. Tas man sāka traucēt, tāpēc jau vairākus mēnešus neesmu par viņu neko vairs dzirdējusi, jo viņu uzskatu tikai par draugu, bet viņš jūtami gribētu kaut ko vairāk...
Ar bijušo nekādus kontaktus neuzturu, pat "čau" viens otram nesakām. Īstenībā nedaudz tizli jau ir, kad satiekamies, ir tāds baigais skatiens, bet abi klusējam :D Pasveicināt es viņu varētu, bet, lai mēs būtu draugi - nē!

Annie, toreiz pie vainas bija attālums. Bet nu ar prātu saprotu, ka droši vien tagad ar šo cilvēku negribētu būt kopā. Laikam jau dzīvoju tikai skaistajās atmiņās par skaisto jaunību:D

mellene88, kāpēc bija jāškiras, ja reiz tāda dzirkstele?

Nu nez vai var palikt kā labākie draugi. Kā jau te meitenes minēja, ka varbūt kādai no pusēm gribēsies ko vairāk, un nekad jau nevar zināt, ko tas otrs jūt. Es ar savu bijušo ikdienā kontaktus neuzturu, jo katram tagad citas otrās pusītes, bet, ja sanāk tusiņos satikties un padejot, tad gan abiem ir smagi, jo pēc 8gadiem dzirkstele acīs ir tā pati, bet zini, ka neko vairāk par deju nedrīkst...

ērzelis - izšķiries līdz galam vai esat friends with benefits. :D

Ar savu pēdējo puisi biju kopā neilgu laiku, pēc tam,kad izšķīrāmies, nedēļu apmēram,centos viņu ignorēt un nerunāt, tomēr viņš sāka meklēt kontaktu un runāties.Sanāk mums tikties dienā vairākas reizes, neizbēgami.Nu,tagad ir tā, ka esam kā labākie čomi,varam stundu nosēdēt un norunāt,kad sanāk ballēties kopā,paliekam viens pie otra pa nakti.Pati nezinu,ko darīt,jo esmu ļoti saķērusies viņā,ko viņš domā, man nav ne jausmas.

ja nav bijusi mīlestība,tad var gan. Ja tiešām mīlestība,tad pēc daudziem gadiem.. Kaut gan, arī peēc daudziem gadiem, kad abiem attiecibas jaunas, varbūt jau precējušies,tad labāk netikties, jūtu uzplūdē visu ko var sastradāt ;)

Pieredze rāda, ka šāda draugos palikšana kavē abas puses virzīties tālāk nu jau atsevišķajās dzīvēs. Vieglāk pārdzīvot to visu ir neredzoties un nekontaktējot, kaut arī vēlme to darīt reizēm ir ļoti liela - it īpaši sākumā.
Draudzība abu starpā ir iespējama tikai pēc ilgāka laika, kad jau abi ir to pārdzīvojuši un neviena no pusēm neuzskata otru par potenciālo partneri.

Es nekad nepiekrītu kam tādam, nu nejau uzreiz sveši cilvēki, ja satiek-pasveicinās, bet tā nekas vairāk. Tas ir smagi, iespējams, viņš cer, ka ar šīs draudzības palīdzību atkal izveidosies kas nopietns.

Man nekas nesanāca, it kā šķiršanās bija abpusējs lēmums, tomēr beigās no draudzības sanāca tas, ka nesveicinam viens otru un pat nerunājam. :-)

Vecas pazinas iespejams. Draugi nee, vislabakie jau tomer nebus. Tikai veco retu uzplesana vien ir.

Protams, ari atkarigs kapec skiraas, ja krapj to es nepiedotu!

Pēc mīlestības draudzības nav vienam no jums vēl joprojām palika jūtas.

Pēc laika- jā.
Man pašai tā ir. Nu ne ar visiem, bet ar dažiem ir labas attiecības un nebūs tā, ka mes nevaram aiziet patusēt bez pārmetumiem, greizsirdības.
Citreiz kopā vērtējam meitenes, bet es neskatos uz viņiem kā bijušajiem.
Viņiem ir citas meitenes, viss mierīgi.

Domāju, ka tas ir iespējams pēc kāda ilgāka laika.
Man, piemēram, nav nekādu emociju attiecībā uz bijušajiem, lai kādas jūtas pirms tam bijušas - mierīgi varētu aiziet uz kafūzi un pļāpāt. Bet tur ir jāpaiet kādam ilgākam laikam, vairāk kā gadam noteikti.

Jap, viens no maniem labākajiem draugiem ir bijušais, ar ko kopā bijām kādu pusgadu. Pāris mēnešus pēc šķiršanās nekomunicējām, bet pēc tam kaut kā sarunas baigi viegli aizgāja, un tas foršais prikols, ka var runāt par piilllnīgi jebko. Kāpjot jaunās attiecībās konsultējāmies viens ar otru, pazīstam viens otra otrās pusītes un es viņu redzu ne kā bijušo, bet kā tādu senu gejdraudziņu ;D
Un ir vairāki līdzīgi piemēri draugu lokā. Viss atkarīgs no tā, kā iesaistītie skatās uz šīm attiecībām "pamēģinājām brūtēties - nesanāca - būsim draugi" vai arī "tas nelietis/tā neliete salauza manu sirdi!"