R., bija tādas attiecības, uz beigām ejot daudz plēsāmies, bijām noguruši no tā, vienu brīdi man bija doma, ka jūtas ir pagaisušas, bet izšķirties bija grūti, pieradums, pieķeršanās, iespējams pat atkarība no tā cilvēka (ne-materiāla), tad bija pēdējais strīds, pēc kura no viņa bija ignors, un, kad es sāku runāt ar viņu, saņēmu atbildi, ka viņam patīk cita. Tad arī nāca gaismā, ka visu laiku es tiku krāpta, man meloja, bija entās sarakstes ar citām, un tamlīdzīgi ''pārsteigumi''. Tajā brīdī, kad es to visu uzzināju, milzīgs jūtu kokteilis uzgāja gaisā, bet, protams, tās nebija nekādas pozitīvās jūtas. Tā sajūta, kad tu apzinies, ka visu laiku tevi krāpa, ka tu biji tikai tāds nenozīmīgs laika kavēklis, rada milzīgu aizvainojumu, un tad šķiroties bija neiespējami smaidīt, lai gan mīlestība tajās attiecībās jau bija pagaisusi.
Sarakstīju nedaudz murgainu palagu, ar to visu es gribēju pateikt, ka acīmredzot nemāku šķiroties saglabāt pašcieņu, un aiziet ar lepni paceltu galvu un smaidu uz lūpām. :D
1431
