Man ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem. Tas prieks un pārsteigums sejās liek man pašai sajusties labāk. Gan ar naudu no bankomāta esmu skrējusi pakaļ īpašniekam, gan pašām kartēm, gan veikalā atstātajām precēm, bet tie visi sīkumi šķiet. Nu nevar tak to ignorēt! Pāris dienas atpakaļ veikalā viens vecs onkulis gribēja arbūza pusi pirkt, pateicu, ka nebūs laba, bojājumu pēdas parādīju, neņēma, bet paldies arī nepateica, nekas.
Izbirušas naudas palīdzu salasīt. Piemēram, veikalā tantei priekšā no maciņa visu laiku ripoja ārā tad latiņš, tad 50 santīmi un tā visu laiku, bet viņa nepamana. Nu 1x paceļu, iedodu to naudu, paskatījās gan kā uz tādu ļaunu cilvēku līdz saprata, ka labu daru, tad atkal izbira nauda, atkal paceļu atdodu, šī jau - paldies, paldies, un atkal bira ārā, loģiski, ka pacēlu un iedevu atkal. Tad gan sāka šķist smieklīgi jau.
Palīdzu, ja redzu mātes ar ratiem vai vecus cilvēkus ar daudz mantām, smagām somām, tad sabiedriskajā iecelt/izcelt nepieciešamo, palaist apsēsties. Nu nezinu, man tas viss šķiet normāli - palīdzēt.