Nu ar laiku gan jau varētu pierast!
Viena paziņa stāstīja, ka viņa ir ļoti laimīga, ka viņas vīram tāds darbs. Jā, dažus mēnešus ir prom, tad atkal dažus mēnešus kopā. Bet viņš ļoti labi pelna un viņa burtiski peldās tajā naudā, pati nestrādā, audzina bērnus, apmeklē visādas izklaides vietas ar draudzenēm, staigā pa saloniem, iepērkas, izklaidējas ar bērniem, mācās visādos kuros, vecāki piedalās bērnu audzināšanā u.t.t. Viņa stāstīja, ka viņiem neesot rutīnas, jo kattreiz papsēj sailgoties viens pēc otra un nepaspēj apnikt viens no otram. Kad vīrs atgriežas no reisa - viņiem esot teju kārtējais medusmēnesis. Viņa paļaujas, ka vīrs nelaiž pa kreisi. Kā tur viss patiesībā - neviens jau nezinās.
Viss jau atkarīgs arī no sievietes, kas paliek un gaida. Ja viņa tupi sēž mājās, un tik to vien dara kā skumst, radinieku blakus nav, ar draugiem nekomunicē - tad tāds vīrietis viņai nederēs, jo viņa visu laiku jutisies vientuļa. Bet ja abu pušu vecāki aktīvi iesaistās attiecībās (draudzīgā ziņā, palīdzot un uzmundrinot), ir vēl radinieki, ar kuriem tiek uzturēts labs kontakts un visādas tikšanās, daudz draugu, daudz interešu, hobiju, bērni, mājdzīvnieki, kopīgs īpašums un daudz naudas (īsāk sakot, dzīve ļoti sabiedriska un aktīva) - tad ir iespējams uzturēt tādas attiecības ļoti labā līmenī.
Viss atkarīgs no dzīves uztveres un tā, kādas attiecības ir nepieciešamas.
Personīgi man ir nepieciešams, lai vīrietis ir mājās katru dienu (ar retiem izņēmumiem, tādiem kā komandējumi, bet ne jau mēnešiem ilgi). Man nederētu attiecības ar tālbraucējiem, jūrniekiem un visādiem ceļotājiem. Es pie tādām attiecībām pārāk atsvešinātos no cilvēka un pazaudētu interesi un jūtas. Bet atkal kādai citai tādas attiecības tieši palīdz uzturēt to svaigumu un kaisli...
1
