Spilgtākie sieviešu tēli latviešu (un varbūt ne tikai) literatūrā

12. klases domraksts?

Elza no "Agrās rūsas".

Laura (R. Ezera "Aka") - palika prātā kā pašaizliedzīgas un ļoti spēcīgas sievietes tēls, kas spēj sadzīvot gan ar morālo, gan fizisko smagumu. Šis no maniem nosauktajiem ir vienīgais tēls, no kura es vēlētos kaut ko iemācīties.
Aija (J. Jaunsudrabiņš "Aija") - tieši pēdējā daļā (vai pēdējās divās, vairs tik labi neatceros dalījumu) patika, cik spilgti autors parādīja Aijas slinkumu un spēju cilvēkus izmantot un novest līdz pašnāvībai - tā arī ir sava veida māksla.
Skārleta (M. Mitčela "Vējiem līdzi") - manuprāt, tāds cilvēcīgs tēls - parāda īstu, dzīvu cilvēku gan ar kaudzi negatīvām, gan ar ļoti pozitīvām rakstura iezīmēm. Bieži autori izceļ tieši kaut ko vienu, padarot tēlu vai nu pozitīvu vai negatīvu, bet Skārletā ir abi, un, manuprāt, viņai piemīt arī harisma. Visspilgtāk man vienmēr paliks tas viņas teiciens, ka rīt būs atkal jauna diena.

Alfrēds Dziļums "Saplēstā krūze" - tāda tipiska stiprā latviešu sieviete - galvenā varone Nate nav pārāk traģisks tēls, bet tomēr pietiekami sarežģīts. :)

Vēl ārzemju literatūrā laba grāmata par sievietēm ir Dž. Fiča "Baltie oleandri" - vārdi man jau aizmirsušies, toties daudzo spilgto sieviešu tēlojums joprojām ir prātā. Sākot ar galveno varoni meitu un viņas slimīgo pieķeršanos mātei, un ļoti, ļoti sarežģītiem piedzīvojumiem turpmākajā dzīvē bez mātes, gan pašu māti varētu aprakstīt, kurai neapšaubāmi ir psihiskas problēmas, gan dažādas sievietes, kas grāmatā parādās uz mirkli (bija viena tā saucamā pamāte pašnāvniece, otra ārprātīgi greizsirdīga utt.)

Nē, vidusskola jau sen pabeigta :)

Paldies meitenes :)