Mans viens draugs atrakstīja no rīta īsziņu: „Dieva piepildītu Tev šo dzīvi!”, šķita mazliet smieklīgi, bet aizrakstīju: „Paldies!”. Pa dienu sastopot vēl dažus sava paziņas, sapratu, ka šai īsziņai es nebiju vienīgais adresāts, bet es vienīgais esmu atbildējis.
Mans draugs jau ilgāku laiku bija iesaistījies „Jaunajā paaudzē”. Kāpēc? Nezinu. Vienmēr esmu aprāvis savu domu, kad tā tuvojos mana drauga dzīves apcerei. Kāpēc bojāt garastāvokli, es taču nevaru viņam neko palīdzēt. Ja varētu tad varbūt būtu vērts iedziļināties, bet nevaru. Nu, nevaru un nevarēju. Kāda man daļa par to, ka visa viņa ģimene gāja bojā autoavārijā? Viņam laimējās, ka vismaz viņš izdzīvoja. Kāda man daļa par to, ka viņš kļuva par pilngadīgu bāreni un bija spiests pamest skolu, lai nopelnītu sev iztiku. Kāda man daļa, ka viņš nespēja pārdzīvot sava tēva, mātes un māsas nāvi, ka viņš tajā vainoja sevi ar visabsurdākajiem apgalvojumiem.
Tur bija kaut kāds garš stāsts par to, ka viņš ar savu tēvu sanīdies pirms brauciena. Sakasījies par to, ka nevar doties uz kaut kādu ballīti vai kaut kam nedeva naudu. Māte neesot viņu aizstāvējusi.. Nu, godīgi sakot priekš 18 gadīga puiša, likās bērnišķīgi. Tāpēc arī neatceros.
Viņam droši vien vajadzēja speciālistu palīdzību. Varbūt psihologa vai kaut kā tamlīdzīga. Es taču neesmu psihologs! Viņš sāka aizmirsties, aizņēmās naudu (arī no manis kādus 15ls), sāka dzert, azartspēles. Tajā laikā es viņu tiešām reti satiku.
Bet tad, vienu dienu, redzu šamo braši soļojam man pretī.
-Sveiks! Kā sokas?
-Sveiks, paldies Dievam ļoti labi!
-nu ja, nu ja..
-Ja tu zinātu, kā Dievs ir izmainījis manu dzīvi..
(Šajā mirklī saruna palika mazliet mulsinoša, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā)
Mans draugs man turpināja stāstīt, ka ticis vaļā no alkohola vairs nav spēlējis „vienročus”. Viņš no tās elles ir ārā un tagad ir sākusies viņa jaunā dzīve kopā ar Kristu.
tieši tas, kas jaunam cilvēkam ir vajadzīgs – stabilitāte, pamats zem kājām. Kas par to, ka neērti ar viņu runāt, jo viņa sejā smaids ir it kā iebetonēts, roku kustības pārāk eksaltētas un mulsinošas. Līdzīgā kārtīgs sētas čalis "bļ**" lieto ik pēc dažiem vārdiem, mans draugs šo "bļ*" aizvietoja ar "Kristu" vai "Dievu". Bet, ja viņam tā ir labi, kāda man tur daļa?
Īsziņu bijām saņēmuši mēs visi. Es vienīgais atbildēju. Šķiet it kā man vienīgajam viņš būtu rūpējis, bet man tiešām bija vienalga, vienkārši pieklājīgi atbildēju. Ne jau man vajadzēja to viņa "dieva svētību" vai kaut ko.
Un tagad sanāk tā, ka esmu pēdējais, kurš ar viņu runājis pirms nāves. Nu, tā taču bija tikai īsziņa, vai ne?
Šī, protams, ir mana versija par to, kā varēja būt.
Kāpēc viņš to izdarīja?
___
no drauga dienasgrāmatas ieraksta
4261
