Sabiedrības egoismam, neiecietībai, vienaldzībai, neiejūtībai nav robežu. Brīnos gan par komentāriem ziņās, gan te- forumā. Neviens pašnāvību nedara tāpat vien aiz garlaicības. Vienmēr ir kāds smags, briesmīgs notikums, tad dvēseles mokas un ja cilvēkam nesniedz palīdzību speciālists vai apkārtējā sabiedrība, cilvēkam var rasties suicidālas domas. Ja arī tad apkārtējie ignorē līdzcilvēka ciešanas, ja visi apkārtējie ir tik aizņemti paši ar sevi, ka neatliek laika sarunai ar kādu, kam tas ir vitāli nepieciešams, tad vantīs vai kur citur tiek veikta pašnāvība, jo cilvēks ir absolūtā izmisumā. Pašnāvība nekad nenotiek pēkšņi, cilvēks cieš, sauc palīgā, bet ja sabiedrība viņu nesadzird, cilvēks šķiras no dzīves. Un tam nav nekāda sakara ar vāju raksturu- tieši pretēji- vājie tik runā par pašnāvību, bet nav drosmes to izdarīt. Tie, kas ir stipri, bet salūzt smaga pārdzīvojuma priekšā, meklē kontaktu ar citiem, bet par pašnāvību nerunā. Ja kontaktu neatrod, tad rodas tādi gadījumi kā šis.
Šajā konkrētajā gadījumā portālā draugiem.lv ir uzrakstīts viņa dzīvesstāsts (to rakstījis kāds viņa draugs, ko man pēc tā ieraksta grūti nosaukt par draugu, ja reiz tik neiejūtīgi raksta, bet laikam viņš ir tikai vienaldzīgās sabiedrības spogulis)- puisis pirms diviem gadiem itkā esot cietis autoavārijā, bojā gāja viņa vecāki un māsa. Izdzīvoja tikai viņš. Var jau, protams, gudri d*rst, ka tāpēc jau nav jātaisa pašnāvība, bet godīgi sakot, šaubos vai kāda no jums spētu kaut ko tik briesmīgu pārdzīvot un vispār izturēt tos divus gadus.
Tā ir visas sabiedrības atbildība, ka cilvēki dara pašnāvības. Vai jūs vienmēr apjautājaties saviem līdzcilvēkiem, kā viņi jūtas un vai atvēlat laiku sarunai, ja cilvēkam ir smagi?