Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

signe, 04.03.2013 09:23

mans rožaini skaistais, vieglais & bezgala elegantais telefons glabā tik daudz čaukstošu, vizuļojošu & pēc meža zemenītēm smaržojošu sievišķīgu noslēpumu ... nē, pagaidām ne gluži. izjūtamas nopietnas problēmas formas jautājumā, bet apstiprinoši varu māt ar galvu, ja vērtējam saturu!
jaunas, aizņemtas un labi organizētas sievietes raksturojošā dienas plānu & gada mērķu sadaļa šoreiz laikam nav mūsu uzmanību saistoša, kamēr brīnišķīgais it kā nevajadzīgo, bet sirdij tik tuvo lietu karaliskais skaistums raksturo noslēpumiem pilno, tikai man vien pazīstamo, manā telefonā apslēpto pasauli.
ar acīm slīdot pār telefonā glabāto attēlu galeriju, lūpas savelkas ķecerīgā smaidā - tikai man vienai zināms, ka strausa spalvu galvas rotas attēls, kas saglabāts gatavojoties LMA karnevālam, man atgādina par stalto puisi 20to gadu pašpuikas tēlā, kas vienu roku kabatā sabāzis, dūmakainajā karnevāla gaisotnē mani viegli apskāva un uzspieda gaisīgu skūpstu uz atslēgas kaula, liekot taureņiem manā pavēderē dejot, un pazuda burzmā. ka 68tā gada sarkanais mustang kabriolets raksturo manu, nevienam skaļi nepausto, apņemšanos pie tāda tikt pašas spēkiem & darbojas kā spēcīgs motivātors dienās, kad grūtāk domas piesaistīt darba jautājumiem. Kerija Vivienne Westwood kāzu kleitā stiprina domu, ka tomēr kāzas varētu izvērsties par jautājumu, kas man nākotnē varētu kļūt saistošs. kamēr mana gurna kaula & gaiši debeszilās zīda mežģīņu apakšveļas fotoattēls ir spilgts atgādinājums par nakti, kas ... jā, noteikti ir palikusi atmiņā arī manam draugam!
arī mūzikas playlist'e slēpj krāšņas, trauksmainas un galvu reibinošas atmiņas, sapņus, kam zinu - būs lemts piepildīties, un vienkārši dziesmas, kas man liek saņemt sevi rokās vismuļķīgāko un sievišķīgāko iemeslu dēļ.
jā, mans telefons glabā daudz svarīgu lietu & prieku, kas noslēpti pārējo acīm. un tā tam būs būt. šāda labo sajūtu krātuvīte tikai sev pašai, dienu spēj padarīt skaistāku!

Lāsma, 03.03.2013 22:09

Manā telefonā glabājas tīk daudz dažādu lietu. Ja mans telefons nonāktu kādam rokās, tad tas nebūtu diezko iepriecinoši, jo telefonā ir lietas, kas citu acīm nav domāts, sākot no intīmām sms ar draugu, beidzot ar TĀDĀM bildēm, kas ir domātas tikai manām un mana drauga acīm. Savā telefonā mēdzu arī ierakstīt piezīmēs savas domas, vēlmes, idejas un fantāzijas, kas pēkšņi ienāk prātā. Un šīs piezīmes nebūt, nav domātas priekš citu acīm. Telefonā glabāju arī speciālā mapītē, bildes kuras saistās ar patīkamām bet senām atmiņām. Tā kā telefons vienmēr ir līdz, tad bieži ar fotokameru izdodas arī noķert dažādus smieklīgus momentus, kurus it kā varētu publicēt, bet tad tu saproti, ka labāk nevajag. Lai tas viss paliekt telefonā, kā slepenā informācija, par kādu notikumu! :D Telfonā glabāju arī informāciju, kas ir nepieciešama augstskolā un darbā!Būtībā mans telefons ir viena no manām dārkājām, savrīgākajām un neaizvietojamākajām lietā, bez tā es nedodos nekur.

Rota, 03.03.2013 21:35

Vismazāk man patīk, ka citi lien manā galerijā, kas satur ne tikai kreizē ceturtdienu vakaru iznākumus - deju video virtuvē pie "bad to the bone" - un iemūžinātus karaoke rītus ar dubļu maskām līdz elkoņiem, bet arī manus mākslinieciskos puskaildibenfoto, kas uzņemti prāta aptumsuma brīžos, bet kurus tagad žēl dzēst ārā, jo "tās biksītes taču ir tik skaistas!"
Vēl man ļoti mīļa opcija ir balss ierakstītājs, ko izmantoju katru otro dienu, vienīgi es nesaprotu, kas notiek ar mana telefona skaņu, jo es taču dziedu ideāli ;D
Reizēm gadās sarkt par telefonā instalētajām aplikācijām, ko esmu ielādējusi "prikola pēc" un laicīgi neizdzēsusi. Ir saņemti daži interesanti piedāvājumi no puišiem, kas atraduši manā telefonā Boobs Booth un My Little Toy un padomājuši, ka esmu vientuļa un uz piedzīvojumiem kāra meitene ;D
Kopumā varu teikt, ka mans nobružātais tehnoloģiju brīnums ir foršu atmiņu glabātājs un garastāvokļa uzlabotājs, bez kura teorētiski mierīgi varētu dzīvot, bet labprātīgi no tā nešķirtos.

Linda, 03.03.2013 19:36

Mans telefons ir mazs noslēpums par mani vai pat kaut kas vairāk, kur var uzzināt daudz par mani, pat ļļļoti daudz...
Ja neskaita sms, kuras man parasti žēl dzēst ārā, jo tajās vienmēr šķiet kaut kas interesants un pārlasāms. Man vēl patīk pierakstīt dienasgrāmatu, kur nav īsti atvēlēta vieta, tāpēc jāizmanto sms melnraksti. Mana telefona galerijā vienmēr būs bildes no dažādām dzīves situācijām, lekciju materiāli un protams pilns ar labāko mūziku.
Es domāju, kur nu vēl vairāk var uzzināt par mani, ja ne te...

P.S. Neaiztiec manu telefonu, dabūsi pa ausīm!!!

Sabīne, 03.03.2013 19:09

Telefoni man ir divi... Katrs ar savu stāstu, katrs ar savām atmiņām, katrs ar saviem noslēpumiem. Ikdienā leitojamais glabā pašas skaistākās mōļotā vīrieša bildes. Pašas mīļākās sms no vīrieša ko mīlu. Telefons kura atmiņā ir gan pavisam nevinīgas, gan pavisam karstas sms.;) telefons kura atmiņa šķiet ir patīkamiem momentiem pilna. Savukārt otrs ir darba telefons, un tas glabā svarīgākos telefona nummurus, svarīgus atgādinājumus... visu kas nepieciešams darbā... kā arī tas saglabājis skaistus foto mirkļus, jo kad nav fotoaparāta vienmēr taču ir telefons;) Telefons tiešām ir tas, kuram mēs (nu vismaz es notiekti) uzticamies visvairāk. "Neviens nezin apr mums vairāk kā mūsu telefons"....:D Cik nenosūtītu sms, un nepabeigtu domu tur ir bijis, cik "neizdevušos" mirķļu iemūžināts, cik daudz mīļuma un maiguma tur atklāts...ah... telefons mūsus labais un uzticamais draugs;)

Katrīna, 03.03.2013 18:13

„Es tāda esmu viena” – šādi es sevi redzu miljonu cilvēku vidū, jo katrs cilvēks ir īpašs un unikāls, tas izspaužas rīcībā, sarunā, gaitā, darbībā un uztverē. Cik dīvaini tas neizklausītos, bet būt īpašai un gūt iedvesmu no apkārtējā – man palīdz mans telefons. Neskatoties uz to, ka studēju un strādāju finanšu jomā, esmu radoša un jūtīga dvēsele, un šo noslēpumu glabā mans telefons. Jau no pusaudžu gadiem rakstu dzeju, kura palīdz man izspaust jūtas, iedvesmu, prieku un pārdzīvojumus. Telefons ir starpnieks starp mani, pildspalvu un papīru. Iedvesma bieži atnāk, kad esmu ārpus mājas, pa rokai reti, kad ir pildspalva līdz ar to pierakstu visu telefonā. Būdama darbā varētu iedvesmas pārpildīta visu izlikt uz papīra, bet darbs ir darbs – apkārt ir kolēģi, vadība, kuri nejauši var ieraudzīt manus pierakstus... un cik jauki ir apzināties, ka visu varu pierakstīt savā telefonā, kurš neizspauž, glabā un nerunā apkārt. Telefonā ir vairākas, manis rakstītās dzeju rindas, kuras man ir īpaši tuvas, un kuras nedzēšu – bieži tās pārlasu, pārdomāju, izdaru secinājumus, pasmaidu un turpinu dzīvot. Par manu aizraušanos zina tikai viens man ļoti dārgs un tuvs cilvēks, kuru ļoti mīlu... un kad pienāks laiks, kad būšu gatava atziņām un kritikai – savus darbus publicēšu, bet pagaidām, lai laiks rit savu gaitu un sniedz vēl vairāk mirkļu un sajūtu, kurus iemūžināšu mazliet savādāka veidā – dzejā. Mans telefons ir mans draugs, kurš zina tik daudz pa manu iekšējo pasauli, bet to neizspauž, paldies viņam par to!

Liene, 03.03.2013 17:53

Telefons - Draugs

Telefons? Viedtālrunis? Vai tā mēs to saucam?
Manuprāt, mūsdienās telefons ir kas vairāk kā tikai ierīce, kas palīdz uzturēt kontaktus. Tas ir kļuvis par Draugu. Par tuvu un mīļu lietu pēc kuras mēs:
Ilgojamies - brīžos, kad aizmirstam to mājās,
Uztraucamies - kad nevaram to atrast un domājam, ka tas ir pazudis,
Uzticamies - darba sarunas un gan sarunas ar mīļoto, nemaz nerunājam par visām sms un bildītēm
Rūpējamies - iegādājamies aksesuārus, kas to pasargā un padara vēl pievilcīgāku,
Izrādām uzmanību - paņemam to savās rokās brīžos, kad zinām, ka jaunu notikumu nav,
Paļaujamies - meklējot noderīgu informāciju un zinām, ka atbildes būs pareizas.
Tas vienmēr ir blakus. Tas atļauj pabūt vienam, kad mēs to vēlamies. Tas nevienam neatklāj noslēpumus. Tas palīdz saglabāt un atgādināt jaukākos brīžus. Tas spēj izklaidēt un uzjautrināt.
Vai jums vēl ir šaubas, ka tas nav mūsu Labākais draugs?
Es esmu par to pārliecināta!

Lana, 02.03.2013 21:36

Mans melnītis ( tā es saucu savu telefonu) ir vienmēr līdzās man, gan priekos, gan bēdās. Tas glabā ļoti daudz no manas pagātnes, jo ir bildes, kuras nevaru izdzēst un ir sms, kurus nepagurstu pārlasīt arī pēc pieciem gadiem.

Ar sava melnīša starpniecību es savam dzīvesbiedram atzinos mīlestībā, jo toreiz kautrējos to pateikt skaļi.

Pateicoties šim telefonam tapa mana bērniņa pirmās fotogrāfijas, jo uztraukumā bijām aizmirsuši paņemt fotoaparātu līdzi uz dzemdību nodaļu.

Šis telefons tā ir mana pagātne, šodiena, rītdiena. Tas vienmēr spēs atgādināt visu to, ko kādreiz piedzīvoju un piedzīvošu.

Noslēgumā gribēju uzrakstīt mazu dzejolīti par manu telefonu un noslēpumiem, ko tas glabā jau gadu gadiem:

Mans telefons man draugs ir liels,
vienmēr līdzās atrasties tas māk
Klusi, klusi kabatā tas stāv,
katru mīļu brīdi līdzās tas man ir.

Jau gadu gadiem tas glabā noslēpumu skaistāko,
to mīlestības atzīšanos jaukāko,
kad sapņu princis uzrakstīja man
"Mīlu Tevi Zaķīt ļoti, ļoti" pirmo reiz.

Mans telefons no dzimšanas ir fotogrāfs.
Tas iemūžina mirkļus tos, kur laimīga reiz biju es.
Tas glabā arī bildi neķītro,
kur Līgo nakti peldēties pa pliko reiz gāju es.

Mans telefons man draugs ir liels.
Bet laiks tam pencijā jau doties ir.
Es gribu iegūt telefonu to,
kas vienmēr atgādinās man, par to cik skaista esmu es.

Jūlija, 02.03.2013 18:42

Protams! Un velreiz protams! Jebkuras mūsdienu sievietes telefons ir atmiņas un mini noslēpumu turētajs! Pat varbūt ne mini.
Man bija visādas atgadīšanās ar manu telefonu. Citreiz es vienkārši pati to biju kaut kur atstājusi un pēc tam skrēju pakaļ, bet citreiz viņš nokļūva mana puiša rokās. Ak Dievs, kā es biju sastresojusies, jo tur bija palikušas vecas īsziņas no mana pielūdzēja. Labi, ka viņš tās neizlasīja. Protams, pa pēdējies trīs gadiem es esmu mainījusi jau divus telefonus, taču atmiņa man ir tā pati. Trīs gadus atpakaļ es sāku satikties ar savu šodienas jau līgavaini. Ja mēs joprojam, kad neesam kopā, mēdzam visu dienu rakstīt pikantākās un karstākās īsziņas, tad tolaik tas bija vienkārši bums! Katru vakaru pēc tikšanās mēs viens otram rakstījām īsziņas un ne vienkārši īsziņas , bet ar intīmsaturošo raksturu. Dažas no tām joprojām man ir saglabāt šablonos, bet ne tikai tās,ir arī viņa vissiltākie vārdi, raizes mīrkļi, kad mēs nevarējam to pateikt viens otram. Tas ir manā telefonā un tas mani priecē, kad man kļūst skumji par kaut ko, es paņēmu un izlasu, atceros. Tapat arī saņemot algu, aizeju uz iecienītāko Triumph un sapērkos jaunu apakšveļu, atnāku mājās, uzstaisu vakariņas, pārģebjos, nofočejos un aizsūtu mms. Lai tik skrien mājās kā traks! Tas taču ir stimuls! Jā, manā telefonā ir mana mīlestība. Visādas mūsu atpūtas vietas, ēdieni un arī karstākie momenti.Protams, daudz video, bildes ar draudzenem! Ir tik jautra ballītes, ka nedrīkst kaut ko neuzņemt!Vienmēr paliek telefonā multimēdija un pēc tam tā pārtop par smieklīgu kompromatu. Kā vienu vakaru ar draudzeni skatījamie manu galeriju, viņa pateica: "Tev ne telefons, bet kompromātu mape kaut kāda!" Tas tā tiešam ir.
Tāpēc novēlu jebkurais sievietei nekad nenozaudēt savu telefonu nekur! Bet varbūt tas būti labi, ja kāds fotogrāfs atrod to! ;d Jauku vakaru meitenes!:)

Jūlija, 02.03.2013 18:15

Protams un velreiz protams! Jebkura mūsdienīga sieviete un jauna meitene savā telefonā glabā daudz knifiņus un mini noslēpumus. Citreiz tie pat nav mini.
Es vienmēr mēģinu turēt savu telefonu klāt. Ne dod Dievs to kāds paņem.Tā dažas reizes bija atgadījies. Man nācās skriet atpakaļ, jo atstāju to, vai arī jāskaidrojās savam puisim, kāpēc es nevēlos, lai viņš tajā rokas. Mans telefons man ir ne tikai sazināšanas līdzeklis un izklaide brīvajā laikā. Var droši teikt, ka manā telefonā var atrast vislielāko informāciju par manu privāto dzīvi un intīmlietām.Pa pēdējiem trīs gadiem telefonu biju mainījusi 2 reizes, taču visspilgtākās atmiņas tajā joprojam atrodas. Trīs gadus atpakaļ es iepazinos ar šodienas līgavaini. Attiecību sākums bija vinkārši tik karsts. Ja mēs mēdzam joprojam, kas neesam kopā, sūtīt veselu dienu īsziņas ar flirtu un intīmu saturu, tad tolaik tas bija kaut kas grandiozs! Vismīļakās iszīņas man joprojam ir saglabātas šablonos!Nerunājot par visādām bildēm un video, ko mēs ar puisi, draudzenem filmējam!Tas ir tik ideāli, ka kādā vakar sāc kaut ko atcerēties un es izvelku telefonu, un parādu attēlu vai video! Atmiņas uzplūst. Tapat mīlot sevi, nopērkot jaunu apakšveļu komplektu vai ko citu, protams jau gribās sevi nofotografēt un aizsūtīt mms mīļajam, lai skrien mājās no darba! Tas tik ir stimuls!
Mans telefons man nozīmē daudz, īt īpaši tā atmiņa! :))