Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Kristiāna, 01.03.2013 18:31

Mūsdienās cilvēki ir kā saauguši ar saviem telefoniem. Labi vai slikti? Nezinu, bet vismaz var piezvanīt, sazināties, atrast internetā nepieciešamo informāciju, kavēt laiku spēlējot spēlītes, klausīties mūziku, iemūžināt dažādus dzīves mirkļus.
Nesen ar labāko draudzeni taisījām „Best friends” skaituma tūri pirtī. Izkarsējāmies, ierīvējāmies ar sniegu, skrubējāmies, taisījām „duck face” bildes un ko tik vēl ne. Un telefons bija tam visam liecinieks. Protams, plikumi piesegti, bet citiem rādīt to nevar. Tas paliks personīgajai kolekcijai, lai pēc gadiem varētu atcerēties, kādas jaunas un trakas bijām.
Tefefons glabā vēl kādu kailo noslēpumu – bildi ar manu vīrieti, kura uzņemta vienā no kaislīgākajām naktīm. Reizēm atliek vien tikai iedomāties, ka tāda bilde ir manā telefonā, un pār ķermeni pāriet vieglas trīsas un sāk lidot taureņi vēderā. Kad vēlos atcerēties un emocionāli izbaudīt to, cik viņš ir labs vienkārši atveru bildi un apskatu viņa skaisto augumu.
Un atkal pār ķermeni pāriet trīsas.

Laura, 01.03.2013 11:59

Varētu teikt, ka es savā telefonā neglabāju neko tādu, kas būtu mega slepens,bet...........personīgi man tur ir TĀDAS lietas!
Es glebāju īpašās vēstules no savas aizliegtās mīlestības! Jā, tieši tā. Es reiz mīlēju vīrieti, kas nebija man lemts un diezgan stipri biju viņām pieķērusies. Tagad es telefonā glabāju viņa rakstītās vēstules. Tas man atgādina par to interesanto un skaisto laiku, kad es vēl cerēju būt kopā ar viņu. Tagad tās dod man spēku un es varu remdēties atmiņās par pagātni, jo tagad mēs ar viņu esam labi draugi!
Protams, man vēl ir arī sexīgu vīriešu attēli, bet tas jau nekas slepens!

Agne, 01.03.2013 10:49

Manā telefonā glabājas visskaistākās atmiņas manā mūžā. Tieši ar telefona palīdzību tika nofilmēta mana līdz šim skaistākā diena. Diena kad tiku bildināta! Skaists , romantisks ziemas vakars, kad ārā lēni krita skaistas sniegpārslas un iekšā SPA viesnīcas restorānā spēlēja klusa un romantiska mūzika. Viņš, mans īstais un vienīgais krita uz ceļa pasniedza mazu kārbiņu un uzdeva man šo maģisko jautājumu. Atbildēju - JĀ! Prieka asaras un sirsniņa trīcēja tā kā vēl nekad! Un šo video slēpj mans telefons, ko mīļotais slepus bija nolicis un ieslēdzis filmēšanas režīmā.
Pēc tam, protams, telefons bija starpnieks , lai šo neticami brīnišķīgo notikumu paziņotu saviem mīļajiem cilvēkiem. Ja sarunas varētu ierakstīt , tad tās slēptu TIK daudz skaļu prieka spiedzienu un apsveikumu un labu vārdu pārpilnību! :)
Lūk tāds ir mans stāsts! Un ja paveiksies varbūt atkal ar telefona starpniecību varēs kāds no jau Kāzu viesiem iemūžināt manu dzīves vēl skaistāko dienu jau šajā vasarā.

Laura, 01.03.2013 10:36

Ir pagājis laiks, kad vecāki man uzdāvināja pirmo telefonu (Ziemassvētkos), bet joprojām atceros, ka tas tika izmantots dažādām smieklīgām lietām - lai pīkstinātos, bildētu sevi daž-ne dažādākajās pozās.
Bet tagad jau esmu paaugusies un arī telefona lietošana ir mainījusies, kā arī pats telefons. Tomēr, pirmais telefons vēl aizvien ir saglabājies un stāv plauktiņā, kad pēdējo reizi skatījos, vecajā telefonā atradu muļķīgas bildes un sms ar draudzenēm (sūdzējos, ka man ir salauzta sirds :D), lai nu kā bija patīkamas atmiņas pārlasot 7 gadus vecas sms. :)
Šobrīd mans telefons glabā diezgan intīmas lietas, tajā ir atrodamas (cītīgi meklējot) mana drauga fotogrāfijas, kurās viņš nav tik apģērbts, kā parasti ;) , man tās ir mīļas, jo tās tika fotogrāfētās mūs attiecību Mīlas sākumā. Vēl mans telefons glabā dažādas piezīmes par veicamajiem darbiem. Kā arī telefona atmiņu kartē ir saglabājušies divi video, kuros ar māsu (būdamas saaukstējušās) izbāzušas mēles, kratām galvas., katrā ziņā ļoti apkaunojuši video, kurus citiem nav jāredz. :D Bet bildes ar draugu ir tās, kuras tiešām tiek turētas slepenībā, tāpēc parasti mans telefons netiek dots citām personām. Ja iegūšu jaunu tālruni, noteikti šīs divas lietas (video, bildes) tiks glabātas arī tajā. :)

Natālija, 28.02.2013 20:13

Ko es glabāju savā tālrunī? Sāksim ar to, ka tajā ir pilns ar jaunām un vecām dziesmām - mīļākām dziesmām, kuras klausoties, atceries dažādas dzīves situācijas un sirdi pārpilda emocijas. Bildes - to ir ļoti daudz, tiešām daudz. Tās, protams, arī glabā tik daudz atmiņu, pozitīvu emociju, no kurām nav nekādas vēlmes šķirties. Īsziņām, manuprāt, vairs nav tādas vērtības kā bija agrāk, to paliek arvien mazāk, jo manā vecumā, mūsdienās, visu vairāk izšķir vārdi un rīcības. Bet vai tas viss ir slepeni, kompromitējoši? Ne gluži! Ir šādas tādas lietas manā tālrunī, par kurām nezin neviens un arī neuzzinās. Saka, ka turēt emocijas, dusmas vai priekus, sevī ir ļoti slikti, jo beigu beigās Tev pašam paliek sliktāk no tā. Bija tāds moments, ka manā dzīvē sākās tāda kā ''melnā līnija'' un dalīties ar visiem pārdzīvojumiem ar kādu no radiem vai draugiem man nebija vēlmes. Tad vienu dienu, dzerot rīta kafiju, aizdomājos un atcerējos par tādu lietu kā dienasgrāmata ( ne jau skolas dienasgrāmata, protams, bet gan tā, kurā mēs meitenītes bērnībā mēdzām rakstīt par pārdzīvojumiem, notikumiem, puišiem un citām svarīgām lietām mūsu dzīvē, kuru mēs pēc tam slēpām dažādās vietās, lai neviens neatrod). Mūsdienās telefoni piešķir mums dažādas iespējas - aplikācijas, lai mēs varētu izpausties, bet divus gadus atpakaļ, kad iegādājos savu tālruni, nebiju pamanījusi, ka tajā jau IR iekšā tāda aplikācija(iespēja) kā ''Mana dienasgrāmata''. Izdomāju, ka vienu reizi man tā ir jāizmēģina. Īstenībā - tā ir kolosāla lieta! Es tajā varu ierakstīt visu ko vien vēlos, rakstīt kamēr neapniks vai nezudīs iedvesma. Labākais, ka tur pie raksta uzreiz var pievienot bildi, līdz ar to pie tā raksta tā bilde var būt pievienota, bet manā tālrunī viņa var nebūt pieejama visiem, neviens to neredzēs un neko neuzzinās. Tagad līdz pat šai baltai dienai es pievienoju kādu rakstu šajā dienasgrāmatā un dažreiz, aiz garlaicības, palasu kādu no iepriekšējiem rakstiem, tā pārdomām. Protams, ja kāds kādreiz nākotnē ieraudzītu, izlasītu šos ierakstus, domāju, ka šī persona būtu šokā, jo tur ir pat tādas dažas pikantas lietas, par kurām cilvēkiem tiešām negribas stāstīt. Kā jau minēju, ka šo lietu neviens nekad neko neuzzinās - tā arī ir, jo tai priekšā ir parole, kuru zinu tikai es, tāpēc man nav par ko uztraukties, kā bērnībā, kad jebkurā dienā atnākot no skolas varēju ieraudzīt kā mana mamma tur rokās manu dienasgrāmatu, vai arī kad ciemos bija kāds no draugiem, tas varēja to atrast. Tas ir apbrīnojami, ka mūsdienās ir tādas fantastiskas lietas, kuras ļauj mums saglabāt dažas lietiņas (kādam mazas, bet kādam varbūt lielas) noslēpumā, ja viņš pat patiešām to vēlas.

Zane, 28.02.2013 11:49

Katrs rīts mums sākas kopā. Man un viņam. Ar skaistu dziesmu, mūsu dziesmu. Ikdienā viņš mani iepriecina, ļaujot sarunāties ar mīļajiem, kuri atrodas tuvu un tālu. Viņš vienmēr par mani atceras un atgādina par svarīgām lietām, kuras man noteikti jāpadara. Viņš piefiksē manus noskatītos sievišķīgos pirkumus, bet netiesā un neskatās uz cenu zīmi. Viņš iemūžina īpašos mirkļus vienkāršās lietās, uz kurām skatoties es vienmēr atceros to īpašo mirkli un burvīgās sajūtas. Un Viņš ir īsts romantiķis – apbrīnojami saulrieti, neaizmirstami saullēkti, tuvie cilvēki, skaisti ziedi, mīļākās grupas, pirmās reizes un kaķis – tas viss tiek noķerts kadrā un nēsāts līdzi visur, kur ejam. Viņš saplāno manu dienu, lai paspēju un atceros visu darāmo. Viņš atgādina manu draugu dzimšanas dienas un zina, kad jānomaksā rēķini. Viņš ir īsts atbalsts.
Viņš. Mans mīļais, vecais mobilais tālrunis. Drīz mūsu ceļi šķirsies, jo vecums dara savu. Viņa vieta būs atvēlēta jaunam, labākam un modernākam, kuram būs sevi jāpierāda.

Laura, 28.02.2013 00:46

Vai, mans telefons ir vecis opis. Noveco kopā ar mani. Nē, drīzāk nobriest kopā ar mani. Tiku pie telefona, kad biju pusaudze un tā nu iemūžināju tam mirklim atbilstošākās bildes - ķēmojošas sejas ar draudzenēm, un špikerus skolai. Tad pamazām sāku pieaugt, un sāku bildēt skaistas ainavas, jo fotoaparāta man nebija. Kad emocionāli bijis pavisam smagi, tad iegrimu sevī dziļi un mēdzu bildēt debesis, un mūsu pašu Baltijas jūru (dievinu pastaigas gar jūru). Un līdz ar pieaugšanu radās mani noslēpumi. Ir man pāris mani kailfoto (tas tik tā, lai ir motivācija notievēt, hihi), kuras nevienam nerādu. Patiesībā, kad kāds paņem manu telefonu rokās, es iekšēji sāku trīcēt. Mans telefons ir mans dārgums. Bet vislielākais noslēpums, kas pat man paliks noslēpums, tā ir īsziņa vienam pasniedzējam, kuram rakstīju novēlējumu uz Jauno gadu. Kā jau maza meitene, biju samīlējusies pasniedzējā. Lekcijās vispār nebiju spējīga koncentrēties, tā arī radās dažas viņa bildes, kuras glabāju telefonā, hihi. Bet trakākais noslēpums, kas pat man paliks noslēpums, tā ir tā īsziņa, jo mans telefons nesaglabā izejošās sms....Aha, līdz vienu dienu uzzināju, ka tomēr tā sms tur manā telefonā kaut kur mētājas, bet pat es nezinu kur viņa tieši ir atrodama. Noslēpums uz mūžu, jo es jau nu vairs neatceros, ko tajā Jaunajā gadā viņam novēlēju. :D Ak, tīņu gadi...

Inese, 27.02.2013 23:21

Kā jau daudziem, arī mans telefons ir pārvērties par piezīmju un atmiņu glabātuvi. Ja tā padomā, kas tik tur nav, man pat plānotājā nav tik daudz piezīmju. Bet visīpašākais, ko glabā mans mobilais draugs, ir man ļoti tuva un mīļa cilvēka fotogrāfijas. Teorētiski tas jau nav nekas īpašs, bet viņš ir mans eņģelis, glābējs un mīļš draugs, kas vienmēr ir blakus tajos mirkļos, kad man tiešām ir slikti. Gan fiziski, gan emocionāli. Kādēļ noslēpums? Tas ir vīrietis, ko nedrīkstu mīlēt, bet mīlu ļoti ļoti.
Otrs svarīgākais, kas man ir telefonā, ir mana brāļa sms, kurā viņš atklāj cik ļoti viņš mani mazo māšeli mīl un nezin ko darītu, ja manis nebūtu. Svarīgi ir tādēļ, ka esot dzīvam, viņš man nekad to nebija teicis, dienu pirms notika nelaime ar viņu, saņēmu šo ziņu. Tā man ir visdārgākā atmiņa no mana vismīļākā brāļa, kaut arī viņa nav jau vairāk kā piecus gadus, vienmēr, kad paliek skumji par to, ka viņa vairs nav, izlasu šo ziņu un zinu, ka tā ir vispatiesākā atzīšanās ko jebkad kāds man ir teicis un zinu, ka viņš mani mīlēja un dara to arī tagad būdams eņģelis. To, ka man ir šāda sms nezin neviens, bet tās dēļ mans telefons ir visdārgākais, kas man ir, un ikreiz mainot telefonus, pārkopēju šo vēsti.

Lita, 27.02.2013 22:50

Man telefons ir veca modeļa, bet tik mīļš, ka žēl no viņa atvadīties, bet protams nokalpojis tā ka drīz varētu vienkārši neieslēgties. Bet kādēļ mans vecais labais samsung ir tik mīļš?Tādēļ ka tajā atrodas ar telefonu bildētas fotografijas un 5 gadus nav dzēstas laukā,kā arī pāris īsziņas vēljoprojām saglabājušās, jo īpaši mīļas! Ik pa laikam izlasu ziņas,atmiņās remdējoties...Pat braucot ceļojumā,ņemu līdzi telefonu, lai gan to neizmantoju zvaniem un sms, bet gan tādēļ ka nevaru šķirties no viņa.

Elīza, 27.02.2013 19:32

Katrai sievietei ir kāds filmas sižeta cienīgs stāsts, un, pavisam nesen - šī gada Valentīndienā, mani līdz asarām saviļņoja sirsnīgākais un negaidītākais pārsteigums manā mūžā.
Viss aizsākās 2012. gada 6. jūlijā, Liepājā. Meiteņu kompānijā devāmies uz mūzikas festivālu ''Summer Sound'', un, kaut arī laikapstākļi mūs nelutināja, lieliski pavadījām laiku. Vienmēr cenšos izturēties pret savām lietām ļoti rūpīgi un uzmanīgi, taču arī mani piemeklēja ''klasiskā festivālu nelaime'' - no kabatas bija izslīdējis mans tālrunis. Kā jau daudzas jaunas sievietes mēdz darīt, arī es brīvajos brīžos caur īsziņām priecīgi tenkoju ar draudzenēm (par visu - apģērbiem, atlaidēm, ikdienas nebūšanām, un, protams, vīriešiem). Reizēm šīs sarunas sanāca tik uzjautrinošas, ka sāku tās pierakstīt kladītē ik reizi, kad īsziņu atmiņa bija pilna, lai pēc pāris gadiem varētu pārlasīt un kopīgi pasmieties. Tā kā festivāla teritorija bija ierīkota pludmalē, vairs necerēju kādreiz ieraudzīt savu tālruni, un samierinājos, ka viss mans pēdējo mēnešu īsziņu arhīvs ir zudis nebūtībā.
Es ticu, ka pastāv labi un godīgi cilvēki, jo sagadījās tā, ka kāds brīnišķīgi godīgs cilvēks gandrīz uzkāpa virsū manam nokritušajam tālrunim, pacēla to, un nolēma piezvanīt pirmajam numuram, ko atrada sarakstā ''pēdējie zvanītie numuri''. Tā nu, pēc pāris minūšu sarunas pa tālruni, mana draudzene pagriezās pret mani, un paziņoja: ''Kāds puisis ir atradis tavu tālruni, viņš tevi gaidīs pie centrālās ieejas pēc piecpadsmit minūtēm. Teicās būt ar gaišbrūniem, pusgariem matiem.'' Protams, es, kā vēja spārniem, skrēju uz centrālo ieeju, un biju galamērķī jau pēc piecām minūtēm. Vēl pēc septiņām minūtēm pamanīju aprakstam atbilstošu puisi un droši devos klāt. Redzot mani nākam viņa virzienā, puisis no kabatas izvilka manu mīļo tālruni un sniedza man. Lieki sacīt, ka tālruni kopš tās reizes no rokām neizlaižu, un vienmēr turu sev līdzās. Pār puisi nu vēlās pateicības vārdu birums, un jautāju, ko viņš vēlētos par savu lielisko sirdi. Aizsākās saruna, apmainījāmies ar vārdiem un sapratu, ka puisis (kuru nu jau varam dēvēt vārdā - Kristaps), man mazliet iepatikās. Uzstāju, ka uzsaukšu viņam kokteili. To dzerot, pļāpājām par dzīvi kā veci draugi, un jutāmies neparasti ērti. Jau sāku justies mazliet savaldzināta, kad man zvanīja draudzenes, ilgojoties pēc manas klātbūtnes. Vēlreiz pateicos Kristapam, un atvadījos.
Nākošās nedēļas pirmdienā mani pārsteidza zvans. Protams, no mana varoņa, kurš, kā izsecināju, bija ieguvis manu telefona numuru, vēl pirms tā atdošanas man. Sarunājām tikšanos, un, solīti pa solītim, skūpstu pa skūpstam, esam kopā vēl šodien. Reizēm draugu lokā pasmejamies par Kristapa un manu liktenīgo iepazīšanos, tomēr arī romantiskās atmiņas mēdz gaist... Vai vienkārši man tā šķita līdz šī gada Valentīndienai. Valentīndienas vakarā ierados mājās, un Kristaps jau stāvēja manā priekšā ar fantastisku rozā orhideju pušķi, un es nespēju noticēt, ka viņš ir izvēlējies manus mīļākos ziedus. ''Bet tie taču ir mani mīļākie ziedi!'', es sajūsmā apskāvu savu mīļoto vīrieti, kurš man iečukstēja ausī: ''Es zinu.'' Biju absolūti pārliecināta, ka neesmu viņam to teikusi (laikam klusībā cerēju uz šādu pārsteigumu), bet lielajā sajūsmā šī mistērija tika atstāta otrajā plānā.
Vien pēc nedēļas, kad īsziņu atmiņa atkal bija pilna, un es kārtīgi, rindiņu pa rindiņai, datumu pa datumam, pārrakstīju īsziņas no tālruņa kladē, pieķēru sevi smaidot un raugoties uz 5. jūlijā nosūtītu īsziņu draudzenei: ''Kā Tev var patikt tās sarkanās, jēlās rozes? Orhidejas rozā krāsā ir debešķīgākās puķes pasaulē!''
Tā nu es sapratu, ka mans uzticamais draugs - tālrunis, jau vairāk nekā pirms pusgada, kādam nejaušam tālruņa atradējam bija pačukstējis, kā visbrīnišķīgāk sasildīt sirsniņu šī tālruņa īpašniecei. :)