Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Vita, 27.02.2013 18:19

Jā, telefons tiešām ir mūsu vizuāli mazā noslēpumu vācelīte. Es tajā glabāju gandrīz visu - piezīmes, plānus, īsziņas, kontaktus, attēlus, video un visādas citas lietiņas. Bez telefona - kā bez rokām. Ir nācies dienu iztikt bez telefona, jo savas aizmāršības un rīta steigas dēļ to esmu vienkārši aizmirsusi mājās. Tad diena šķiet par gramu grūtāka, ja ne pat par visu kilogramu grūtāka. Jo nav, kur paskatīties pulksteni vismaz 2x pēc kārtas, jo pirmajā taču vienmēr, gribēdama, nevaru atcerēties cik tad viņš rādīja. Nav ar ko aizsūtīt darba kolēģei kādu interesantu un smieklīgi īsziņu, vai nav no kā pazvanīt gan tad, kad tas ir ļoti nepieciešams, gan arī vienkārši tā pat, brīvajā laikā. Telefons man kā mīļotais, pārdzīvo ar mani visu - priekus, bēdas un zin par mani vairāk nekā jebkurš cits, iespējams, pats vairāk nekā es pati par sevi. Dzird visu - gan labo, gan slikto. Izlasa visu - gan slepeno, gan atklāto, katrā ziņā telefons ir kā mans otrais 'ES', tikai ar labāku atmiņu. Pabijis visur, kur esmu es bijusi, īsts ballīšu kārumnieks. Brīdī, kad kāds prasa, lai iedodu savu telefonu, tad prātā patinās visa filma uz atpakaļu, gluži kā - replay poga būtu uzspiesta, jo izkonspektējās galvā viss, kas tajā varētu būt, kamēr nonāku līdz domai - dot vai nedot? Īsziņas ir visdažādākās, tāpēc arī pēc teksta - Iedosi savu telefonu? Liekās, ka patiesībā man saka - Iedosi palasīt tavas sms?
Telefons prot arī izglābt no garlaicības ar mūzikas palīdzību, kas gan ir telefons bez mūzikas? Mūzika manam telefonam ir kā dvēseles skaņas, atspoguļo visu, mani.
Tas ir mans paklausīgais vīrietis, jo kurš gan cits būtu tik uzticams, paklausīgs un klausītu ik katrai manai vēlmei? :)

Hanna, 27.02.2013 00:35

Telefons tik tiešām ir lieta un vieta kurā mēs glabājam savus noslēpumus. Lai arī ir sievietes, kuras dievojas, ka savā telefonā neglabā nekādu noslēpumu, noteikti glabā tajā ko tādu, ko zina tikai viņa. Izdzirdot vārdu noslēpums, pirmais, kas ienāk prāta, ir kaut kas liels un slepens. Taču reizēm mēs neaizdomājamies, ka noslēpums var arī būt kaut kas pavisam maziņš, varbūt niecīgs citam, bet tik ļoti svarīgs tev. Tā var būt īsziņa no mīļotā, kuru noteikti negribas izdzēst, jo tajā viņš saka cik ļoti tevi mīl un tev tas ir kā atgādinājums laiku pa laikam par vienkāršo, bet skaisto mīlestību. Tās var būt bildes ar tavām draudzenēm, kas atgādina par to cik labi ir pavadīt laiku kopā ballējoties vai vienkārši neko nedarot. Tā var būt dziesma, kura kalpo kā atgādinājums kādam tev svarīgam notikumam no tavas dzīves. Un tu to klausies, lai laiku pa laikam atgrieztos šajās atmiņās. Tās var būt visdažādākās mazās lietiņas, kas tev ir svarīgas un kuras tev ir kā atgādinājums par dzīvi, kura ir tik skaista gan melnajās, gan krāsainajās dienas, tie ir atgādinājumi, kas liek tev smaidīt un svinēt dzīvi. Mans telefons ir pilns ar šīm mazajām, bet man nozīmīgajām lietām un reizēm pat šķiet, telefona atmiņa eksplodēs no tā cik blīvi ir sakopotas manas mirkļu atmiņas tajā.
Runājot par tādu lielu, īstu noslēpumu, tad mans telefons tik tiešām ir glabātājs. Vecākiem tuvojas nozīmīga jubileja - 30 kopdzīves gadi. Ar māsu esam uzņēmušās sarīkot viņiem pelnītu pārsteiguma ballīti, tāpēc viss tiek turēts noslēpumā un sākam gatavoties visam laicīgi. Un mans telefons ir tas, kurš palīdz visu jau saplānoto noturēt vienkopus un slepenībā.
Telefons ar mani ir kopā pārsvarā visu dienu, tieši tāpēc tas kalpo kā glabātājs, kā mana ārējā atmiņa, kura atgādina man par svarīgo, glabā man nozīmīgo un palīdz sazināties, kad citas iespējas nav. Domāju, ka Samsung La Fleur GALAXY S III mini būs lieliska iespēja daudz ērtāk glabāt visu sev svarīgo, nozīmīgo un nepieciešamo.

Kristīna, 27.02.2013 00:13

Kā jau daudzām Cosmo meitenēm, arī mans telefons glabā neskaitāmas īsziņas, bildes vai dažādākos kontaktus..

Tomēr, vēlējos padalīties ar kādu citu stāstu, kas glabājas manā telefonā.

Trīs gadus atpakaļ, ar savām divām labākajām draudzenēm sēdējām vīna bārā, malkojām sarkanvīnu, smējāmies un lieliski pavadījām laiku. Jau iepriekš bijām pamanījušas izskatīgo bārmeni, kas mums ik pa laikam pieflirtējis . Meitenes teikušas, lai ķerot viņu ciet, tas esot mans tips. Taisnība bij vien viņām, sēdēju un nevarēju novērst no viņa aci. Kad sagaidījām mūsu rēķinu, es pamanīju viņam uz krekla uzlikto šiltīti ar viņa vārdu un uzvārdu. Tā nu ķēru rokā telefonu un steidzīgi pierakstīju piezīmēs viņa vārdu. Pagāja nedēļa un es tik un tā nevarēju izmest no galvas tās viņa brūnās acis. Zaudēt nebija ko un ar draudzenēm devāmies atpakaļ uz to pašu vīna bāru, taču viņu tur vairs nesastapām. Paprasot oficiantei, tā atbildējusi, ka viņš vairs šeit nestrādājot, jo pagājušā nedeļā viņam esot bijusi pēdējā darbadiena. Bet es nebiju gatava tik ātri padoties. Man tak ir viņa vārds un uzvārds, jāķerās klāt draugiem.lv izmeklēšanai. Atradu viņu un mana sirds līksmoja. Pārkāpjot visus savus stereotipus par nerakstīšanu pirmajai, es viņam uzrakstīju vēstuli. Lai tiek svētīta tā vienīgā piezīme telefonā, jo jau pēc kāda laika manai dzīvei līdz pat šodienai tika uzliktas rozā brilles.

Ar to mans piezīmju piedzīvojums nebeidzās. Pirms diviem gadiem kopā ar draudzenēm devāmies ceļojumā uz saulaino Nicu. Jūra, saule un, protams, ballītes. Devāmies iekarot franču rivjēras labākās ballīšu vietiņas. Taču šoreiz ne man, bet gan manai draudzenei acīs iekrita viens izskatīgs cilvēks, kas stāveja aiz bāra letes. Cilvēkus gan viņš neapkalpoja, nodomājām, ka ir kāds menedžeris vai pārzinis. Lai nu kā, no bārmeņiem uzzinājām viņa vārdu un draudzene teikusi, lai obligāti to pierakstot. Atbraucām atpakaļ uz Latviju un arī viņu mums izdevās atrast Facebookā. Tikai bija viena problēma, viņš runāja tikai franciski un viņam par manu draudzeni nebija ne jausmas. Bet nu, tas nebija iemesls, lai viņš mūs visas neuzaicinātu vēlreiz uz Nicu, lai beidzot iepazītu manu draudzeni un arī mūs. Un tā manā telefona piezīmju sadaļā grozījās jau divu liktenīgo vīriešu vārdi.

Tā kā esam kārtīgas dzīves baudītājas, pagājušā vasarā izdomājām, ka jabrauc iekarot arī Spānija. Pirmā diena Spānijā - guļam pludmalē, gozējam savu bālo latviešu ķermeni un vēl nespējam aptvert, ka esam te. Nepagāja ne minūtes, kā mūsu kompānija papildinās ar karstasinīgajiem spāņiem. Viņi uzaicināja mūs izbraukt ar katamarānu, tomēr mēs, kautrīgās latvietes, atcirtām NĒ. Tomēr pēc garas pierunāšanas, teicām, ka esam tomēr Spānijā un laiks ir jāizbauda. Tā nu pavadījām lielisku dienu, līdz viens no spāņiem lūdzis, lai pierakstu viņa kontaktus, lai rīt varam atkal kopā iet uz jūru. Tā nu piezīmēs parādījās vēl viens vīrietis. Tā kā bijām trīs meitenes, nolēmām, ka šis ir liktenis un trešais vīrietis sarakstā tiks mūsu vienīgajai brīvai draudzenei. Sākumā gan smējāmies daudz par šo un tiešām domājām, ka tā tas nevar būt, ka visas mūsu attiecības sāktos ar vienu vienīgu piezīmi telefonā. Bet liktenim nepavēlēsi, un arī otrā mana labākā draudzene tikusi klāt pie īstas spāņu mīlestības. Sakritība? Nedomāju viss!

Tā nu varu droši apgalvot, ka šīs trīs, sākumā tikai noslēpumainās piezīmes ar vīriešu vārdiem, šobrīd ir dārgākais, kas vien ir manā telefonā. 3 piezīmes .. 3 vārdi, kas spēja padarīt laimīgu gan mani, gan manas labākās draudzenes.

Elīna, 26.02.2013 21:55

Mans puisis ir fantastisks! Viņš ir lielisks gan virtuvē, gan ar ģitāru rokās,gan ar ziedu klēpi 8. martā. Viņā ir tik daudz labu īpašību, ko dotajā momentā pat nevaru izvērtēt, ko rakstīt un ko ne,bet varbūt arī nevajag, jo šis taču nav talantu konkurss,vai ne? Stāsts par manu lielo noslēpumu un reizē arī piedzīvojumu sākās šādi. Kādu dien, no vācu valodas skolotājas saņēmu piedāvājumu, ka vidusskolas skolēni rīko apmaiņas studentu braucienu vācu valodas novirziena kursam uz Vāciju. Man tas divreiz nebija jāsaka, tā kā ar Vācu valodu esmu uz Tu,viennozīmīgi parakstījos par labu braucienam. Gandrīz jau klāt lielā diena, bet tajā brīdī ar savu draugu sastrīdējos, jo sanāca viņu atstāt savā dzimšanas dienā. Kā vēlāk izrādījās,viņš bija sagatavojis braucienu ar privāto lidmašīnu,datumu nevarēja pārcelt.Nodomāju, ka nebūšu tā, kas lūgsies,paķēru koferus un sēdos autobusā, kas devās uz lidostu. Lielā nepacietība un ziņkārība par to, kas sagaida otrā galā ,apslāpēja visas domas par draugu. Iesēdāmies lidmašīnā,ne paspēju attapties, kad bijām jau Berlīnē. No Berlīnes ar ātrvilcienu devāmies uz Brēmeni. Mūs sagaidīja Vācu studenti. Kad izkāpām no vilciena, visu latviešu studentu vārdi tika nosaukti,katrs atrada savu viesģimeni un studentu,vienīgi es ne. Pienāca direktore, teica, lai nomierinos,radusies problēma, bet drīz tā atrisināsies. Gaidīju piecas minūtes, tad desmit. pie trīsdesmitās izplūdu asarās,nodomāju ''nu viss,jāguļ uz ielas!''
Te pēkšņi balss no muguras ''Bitte schreien Sie nicht,skaistulēē'', jeb ''neraudi, skaistule' Es no šoka nezināju ko teikt. Pagriezos un man pretī stāv kā no Vācu otrdienas romantisko vakaru filmām izkāpis jauneklis,mīļi smaida un apkampj mani. Viņš pat iemācījies vārdu''skaistule''? Biju tik ļoti apmulsusi, ka vārdi pār lūpām ārā nenāca. Kā vēlāk noskaidrojās, šis jauneklis bija no manas viesģimenes, diemžēl nokavējies,bet pēcāk savu vainu izpirka ar rožu pušķi un šokolādes kasti. Dzīve viesģimenē bija fantastiska,tik ātri iejutos ģimenē, likās, ka tajā esmu kā ģimenes loceklis. Tikai puisis uz mani neskatījās kā uz māsu. Jūtu ķimija! Es viņā ieķēros līdz ausīm un galu galā kopā pavadījām trīs burvīgas nedēļas,kas ir pietiekami, lai kārtīgi pieķertos jaunajau videi un viņam. Mirkļi, kurus kopā piedzīvojām, iemūžināju savā telefonā,jo fotoaparāts bija piemirsies mājās. Telefonā ir atrodamas bildes, kā ar Nilu skūpstāmies, dodamies pastaigās. Kā izklaidējamies ballītēs. Saglabājies viens ļoti smieklīgs video, kur Nils mēģina latviski pateikt ''man ir skaista Elīna'' ar savu vācu izloksni. Diemžēl vienmēr pienāk šķiršanās brīdis. Šķīrāmies caur asarām,tas bija smagi. Vissāpīgākais moments, ka kopā būšanas brīžos ne reizi neiedomājos par draugu. Šis nu ir mans lielais noslēpums, ko zina tikai un vienīgi mana Nokia,nevienam to neesmu stāstījusi. Ar draugu pēc apmaiņas programmas beigām pašķīros,gribēju pabūt viena. Taču drīz vien atkal sagājām kopā,jo viņš man ir kā pamats zem kājām. Ja runājam par Nilu- ik pa laikam vēl uzturam kontaktus, sazvanāmies, sarakstāmies, pārsūtam viens otram mūsu jaunākās bildes,pārrunājam jaunumus. Viņš man joprojām mīļš, bet lielais attālums ir šķērslis. Viņš man ik pa laikam piedāvā studēt Vācijā,iekārtot labā darbā.Tā nu jaukas atmiņas saglabājušās tikai prātā un telefonā, kā lietišķais pierādījums, protams nevienam to neizpaudīšu un tas paliks aiz atslēgām noslēgts telefonā, līdz pēdējai telefona baterijas uzlādēšanas reizei! :)

Ilva, 26.02.2013 21:40

Sveiki. Savu telefonu es uzskatu par vienu no dargākajām un tuvākajām lietām, kādas man ir. Tas glabā itin vinu. Nespēju iedomāties savu dienu bez tā. Ja nu gadās atstāt to mājās, tad bez variantiem man tam jādodas pakaļ. Jo tieši telefons man palīdz ikdienā. Savā mīļājā telefonā glabāju, bildes, kuras esmu safotogrāfējusi vairāku gadu gaitā. Tās atspoguļo manu ikdienu, jo ikreizi, kad notiek kaut kas aizraujoš es to varu iemūžināt. Tajā glabājas dažādas pikantas bildes no ballītēm, kā arī bildes no parastās ikdienas, kurā redzamas neparastas lietas :)

Liene, 26.02.2013 20:41

Mans telefons ir kā mans otrais es, tajā ir viss svarīgākais ko man vajag. Sākot ar pirmo mīlestību un beidzot ar muļķīgajām bildēm no ballītēm ar draudzenēm. Protams kā jau daudzām arī man ir slepenās sms, slepenās bildes, kuras ir tikai man. Tās ir manas īpašās, kuras kad sirsniņai grūti paskaties vai palasi un gribas uzsmaidīt.
Telefons ir mana ikdiena sazinoties ar mammu un draugiem, vai stundās pa klusos sarakstoties ar mīļoto. Mans tagadējais telefons man ir ļoti mīļš, bet šķiet, ka tas drīz beigs savu darbu, jo sācis pats izslēgties vai aizliedz man izmantot internetu, sūtīt sms. Atvadoties no manis viņš paņems arī visas mīļās atmiņas ar sevi, taču tas nekas, jo nāks nākamais jauniem piedzīvojumiem un jaunām atmiņām. :)

Elīna, 26.02.2013 20:36

Esmu sapņotāja, dziļa bohēma manī sēž, līdz saknēm. Draugi saka, ka esmu sarežģīts putns, mani grūti izprast, kur nu vēl izdabāt vēlmēm. Dažiem esmu bezdibenis. Es domāju savādāk. Nekad nepielaižu pārāk tuvu sev, jo ļoti daudz reižu esmu apdedzinājusies no cilvēku nodevības liesmas. Atceros, ka bērnībā biju savādāka. Mīļākā, laipnāka, draudzīgāka. jebkāda, kas vērsta uz ideālo Es. Uzticēju draudzenei milzīgu noslēpumu,bet viņa faktus sagrozījusi, izmantoja to pret mani un izstāstīja visiem,visiem! Tas man bija trieciens, kas iedragāja uzticēšanos. Atradu lielisku alternatīvu-rakstīšu dienasgrāmatu! Iekārtoju A4 bloka lielumā skaistu kladi ar saulrieta ainavu uz tā un sāku rakstīt. Nu jau gadi paskrējuši, tehnoloģijas mainījušās, kurš gan raksta dienasgrāmatu? Nu tieši tā,šobrīd mana slepenā noslēpumu krātuvīte ir mans telefons! Tajā atrodami dažādi noslēpumi, sākot ar pirmā puiša rakstītajām īsziņām,ceļojumu Francijā,špikeri,pirmā alkoholiskā dzēriena glāze! Īpaši mīļa man ir bilde, kurā kopā ar draugiem, pa kluso, nakts vidū čiepjam no mazdārziņiem zemenes! Patiesībā šīs mazās lietiņas ir milzīga vērtība, jo tās vienmēr ir tev līdzi. Dzīves laikā daudz ko var aizmirst, bet ja tas ir iemūžināts-perfekti! Tādas lietas slēpjas manā telefonā. :)

Inga, 26.02.2013 20:12

Mans telefons ir sociālās dzīves piekritējs jau ilgu laiku, jo tas nevien man, bet arī citiem sastāda kompāniju - klausoties mūziku, filmējot vai bildējot bildes. Līdz ar to bieži vien manu telefonu var nosaukt par noslēpumu perēkli, jo tas uzsūc sevī kompromitējošus materiālus, nenopietnās situācijās - ballēs, karaoke dziedāšanā utt. No telefona nešķiros ne uz brīdi, vienīgi naktīs, kad katrs no mums dodās nakts mierā.
Talrunis ir mana privātā niša, kurā ievelku visu, kas ikdienā nepieciešams, visu, kas uzlabo omu un visu, kas rada prieku. Tāpēc varu teikt tikai to, ka bez telefona esmu kā bez rokām. Man reizēm piemīt tendence neatklāt sevi, savu raksturu līdz galam. Savukārt tieši telefons slēpj sevī visu informāciju par mani, kura, diemžēl vai par laimi nav pieejama citiem.

Mans draudziņš ir diezgan pavecs, bet tāpatās ļoti ļoti mīļš...

Santa, 26.02.2013 20:00

Telefons nav lieta, kas man ir visdārgākā un svarīgākā, bet pavisam noteikti ir lieta, kur par mani varētu pastāstīt visu, pat lietas, ko iespējams nezina vistuvākie draugi un cilvēki.
Telefons ir tā mazā burvīgā ierīce, kas slēp visus to mazos sīkumiņu, ko ne vienmēr vēlos atklāt pasaulei, slepenus attēlus ar simpātijām, zvanus, ko veicu, tas glabā burvīgus mirkļus un atmiņas, jo tā ir lieta, ko vienmēr var atrast savā kabatā, tur tiek ķerti mirkļi attēlos, pastāstīti noslēpumi un baumas, jaunumi. Slepeni SMS, ko saņemu. Varētu domāt, ka telefons ir tikai lieta, taču manā dzīvē tā ir saikne, saikne, kas vieno mani ar citiem. Ar ģimeni, kamēr neesmu mājās, ar draugiem, ko nesanāk satikt katru dienu, ar skolasbiedriem. Telefons ir palīgs it visās dzīves situācijās, vieta, kur glabājās špikeri kontroldarbam, lieta, ko meklēju tad, ja ir vajadzīgs atbalsts. Telefons - maza burvju lādīte, kas slēpj un var atklāt ir visu!

Katrīna, 26.02.2013 15:20

Mans telefons ir ļoti īpašs.Tas man ir jau diezgan pasen,kopš 14 gadu vecuma.Mans telefons glabā ne tikai interesantas bildes,sarakstes,kontaktus,bet arī veselus piedzīvojumus, no kuriem pirmais bija jau nesen pēc tā iegūšanas. Tā kā mana mamma ir ļoti stingra,tad viņa,nopērkot man šo telefonu, strikti noteica - es pārbaudīšu,kam un ko tu raksti,kam zvani un ko ar telefonu dari. Telefons glabā aizliegumu tikties,kontaktēties ar puišiem un tai pat laikā glabā arī sarakstes un zvanus "pa kluso". Šis telefons glabā manus nedarbus, manu pirmo mīlestību , pirmo skūpstu, pirmo āizliegtā augļa"baudīšanu, neaprakstāmas atmiņas.Tas glabā arī pirmo vilšanos, neskaitāmos strīdus. Tas glabā neveiklas sarakstes tikko pēc iepazīšanās,kas attīstas par jaukām sarakstēm gadus ilgām attiecibām, tas glabā visas manas sajūtas. Atceros,kad man bija 16 gadi,es pat šo telefonu no mammas tā teikt atpirku, lai tikai varētu ar to darīt,ko vēlos. Špobrīd to atceroties,smiekli nāk. Mans telefons glabā arī ne tikai parastu mūziku, bet gan manas mūzikas gaumes maiņu cauri gadu gadiem. Manu pirmo lēno deju, pirmo uzstāšanos publikas priekšā.. Mans telefons ir īsts dārgums,es no tā nešķiros ne mirkli. Tieši tāpēc tas glabā arī daudzās neuzmanības kļūdas, nedzirdētos un neuztvertos vārdus, kavētos mirkļus. Taču tas savu laiku jau ir nokalpojis, laiks jaunām atmiņām un piedzīvojumiem! :)