Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Liene, 26.02.2013 13:48

Bez telefona nespētu iedomāties savu dzīvi.. varbūt spētu, bet tā būtu krietni vien sarežģītāka.
Kā jau daudzām arī mans telefons glabā skaistas sms, ko pārlasīt, kad skumji. Esmu viņas saglabājusi atsevišķā mapē, lai ne katrs var izlasīt! Tā esmu darijusi vienmēr un, kad iegūstu jaunu telefonu, tad skaistās sms paliek ar viņu, šķiet, ka tiek aizvērta kāda grāmata un ņemta nākamā!
Tāpat piezīmēs aiz paroles glabājas dažādas citas paroles un personīgi dati!
Ir bijušas arī pikantas bildes, bet parasti tādas pārāk ilgi neuzglabājas telefonā, jo negribas pilnīgi visam salikt paroles.
Telefonam jau ir 3 gadi, bet, lai cik reizes kristu, viņam nekas nenotiek, tas paliek man uzticīgs :))

Zane, 26.02.2013 13:45

Sveikas Mīļās ! Ļoti intersanti palasīt jūsu stāstus, bet arī man ir savējais. Jau labu laiku mainu telefonu pēc telefona, tad nokia, tad samsungs, tagad htc. Nevarēju nepadalīties ar jums visā šajā stāstā. Aptuveni pirms mēneša aizbraucot uz mammas mājām, atradu savu veco telefonu - samsung C100. Nezinu vai kāda no jums vispār atcerās tādu modeli, bet pirms gadiem pieciem, vēl viņš nemaz nebija tik slikts. Tad nu krāmējot vecās kastes, kurās vienmēr tiek sabāzti sīkumi un nieki, ko žēl mest arā bija arī mans mīļais telefons, joprojām ar nobružāto ekrānu un uzlīmi ar bitīti uz aizmugurējā vāciņa. Izrakņājot veco vadu kasti, izdevās atrast arī lādētāju, tā nu es viņu pieliku "pāēst" jo baterija bija paspējusi pamatīgi un galīgi iztukšoties. Kad ieliku savu LMT karti iekšā, sāku spaidīt, un protams pirmais kur devos, sms sadaļa. Tajā telefonā bija iekšā manas sms ar manu pirmo draugu. Es smiedamās lasīju mammai sms, ko viņš bija man sūtijis - "Zaķit, es ceru ka šodien nekautrēsies, un ļausi man kārtīgi tevi samīļot".Pie nosūtītajām lasu savas atbildes - "piedod ka es ta, vienkarsi nezinu ka man rikoties." Sēžu un smaidu rokās turēdama veco, mīļo telefonu. Pirmais draugs, pirmie randiņi, pirmās asaras. Skumīgi paliek tajā brīdi, kad mana nu jau šī brīža sim karte atpazīst apmēram 5 kontaktus, kas saglabāti vecajā samsungā, to skaitā mamma, tētis un brālis, kuri savus nummurus nav mainījuši jau vismaz piecus gadus. Protams, arī mana pirmā drauga nummurs joprojām ir saglabāts. Aptuveni 3.gadus nebijām sazinājušies, redzējušies vai vispār devuši viens otram ziņu. Tad nu es, sēžu uz gultas, un ko daru ? Zvanu savam pirmajam draugam, no sava vecā, mīļā samsunga. Vārds pa vārdam, un esam izrunājuši kad Rīgā dzīvojam blakus rajonos, ironiski.. Tālāk neizplūdīšu, bet visu tā teikt atsākam no jauna ! Aiziet trešajam randiņam. Paldies manam samsungam, kas joprojām ir spējis mani iepriecināt ar visu bitīti uz aizmugurējā vāciņa ! Veiksmi dāmas, viss vienkāršais ir skaists, un viss skaistais ir vienkāršs !

Evita, 26.02.2013 13:38

Arī es varu teikt, ka mans telefons ir mans otrais ES. Tas sevī glabā visu man svarīgo, sākot no skolas lietām līdz privātiem ,pikantiem noslēpumiem. Telefons man rokās ir lielāko daļu dienas. Ja tas kļūdas pēc nonācis kāda cita rokās, tad apkārtējie saka, ka es tam metos pakaļ tādā ātrumā, ka no malas izskatās, ka gaismas ātrums ir tikai relatīvs jēdziens. Ir lietas, kuras no telefona gan vajadzētu izdzēst, piemēram, mīļās sms no bijušā, bet kā jau lielākā daļa meiteņu, es arī nespēju tik viegli tikt vaļā no pagātnes. Varbūt jauns telefons palīdzēs :)

Madara, 26.02.2013 13:33

Mans telefons ir mans uzticamais draugs, jo tas vienmēr ir man līdz.
Nelabprāt dodu savu telefonu kādam citam apskatīt, jo parasti cilvēki iebāž degunu tur kur nevajag!
Tad kad biju kopā ar savu bijušo puisi bija pat izstrādāta īpaša sms dzēšanas sistēma, lai viņš nenojaustu, ka vēl kāds cits izņemot viņu vēl man sūta sms.
Arī labākajai draudzenei nav ļauts ieskatīties visās mapītēs, kas atrodas manā telefonā! Jo tur tiešām ir tik privātas lietas, ko nevēlētos, lai zina vēl kāds. Laikam jau telefons nav tā pati drošākā vieta kur glabāt privātas bildes, vai slepenas ziņās, jo visādi jau var gadīties.
Mana aizraušanās ir saglabājot iepazītu puišu numurus parasti pierakstu kādu komentāru ar ko viņš ir lielisks, piemēram, lielas, stipras rokas, ļoti romantisks, lieliskākais randiņš tējas namiņā un vēl šo to. Labprāt arī pievienotu fotogrāfijas, bet tas jau būtu par traku, ja visus arī fotogrāfētu! :D
Ja telefons spētu nosarkt saņemot kādu īpašu, tas noteikti būtu viegli iesārts visu laiku! Jo esmu cītīga sms rakstītāja un saņēmēja! :D

Kristiāna, 26.02.2013 13:30

Sveiki! Pastāstīšu jums par savu telefonu un tā nozīmi manā dzīvē. Jā, telefonam arī var būt kāda nozīme cilvēka dzīvē.
Man personīgi patīk telefonā glabāt gandrīz visas savas bildes (telefonā to ir pat vairāk, nekā datorā), jo tas man vienmēr ir līdzi un man ir iespēja apskatīties visas šīs bildes un atcerēties visus tos superīgos notikumus un cilvēkus.
Nenoliedzami telefons ir daļa no manas dzīves. Tajā tiek glabātas arī īsziņas, kuru skaits katru dienu pieaug, jo man patīk tās pēc laiciņa pārlasīt.
Pie piezīmēm glabāju visu svarīgo informāciju, kuru ikdienā var gadīties aizmirst. Tākā telefons vienmēr ir līdzi, tad pavisam vienkārši varu visu `atcerēties`..
Esmu cilvēks, kuram patīk visu iemūžināt. Dabu, dzīvnieku izdarības, cilvēkus, pilsētas u.tt, tāpēc novērtēju telefonus ar labām kamerām. Manā dzīvē nav vietas atsevišķam fotoaparātam, jo ikdienas steigā nav parocīgi visu laiku to nēsāt līdzi, tāpēc priecājos par to, ka telefonam ir šī funkcija un varu iemūžināt daļiņu savas dzīves katru dienu.
Kopumā par savu telefonu varētu teikt tā- ĪSTA ZELTA RAKTUVE tiem, kas par mani neko nezina! Jo manā telefonā tiešām glabājas milzum daudz informācijas par mani un manu dzīvi.
Mans telefons man ir kā saziņu līdzeklis, hobija īstenošana (fotoaparāts, pierakstu blociņš, bilžu galerija/albums, dokomentu un eseju glabātuve.. vārdu sakot- kā ļoti ietilpīgs flešiņš. :))

Ivonna, 26.02.2013 13:30

Manā mobilajā tālrunī ir visa mana pasaule ! Es no rīta pieceļos , jo atskan tālruņa modinātājs. Es sazvanos ar daudziem man tuviem cilvēkiem, un zvanot apspriežu visu, kas manā dzīvē ir atgadījies,fotografēju neparastos notikumus,pateicoties mobilajam tālrunim es vienmēr zinu cik ir laiks!Ko gan es darītu bez tālruņa?Nav dienu ,kad es neaizsūtu kādu īsziņu! Es ar draugu esmu reti kopā, jo viņš strādā,bet es studēju ,katrs citā pilsētā, tādēļ arī īsziņas ir ļoti, ļoti pikantas ! Pateicoties mobilajam tālrunim mēs ar draugi viens pēc otra alkstam vel vairāk, jo caur īsziņām ir tāda slepena romantika divatā un nav nozīmēs kur mēs atrodamies,jo neviens to nedzird un neredz! Es šīs pikantās īsziņas pārvietoju īpašajā mapītē!Tas ir mūsu mazais noslēpums !:)

Zane, 26.02.2013 12:23

Es un mans telefons, lieliskais tandēms. Mans telefons man ir kā vēstures grāmata, ko ik brīdi varu pāršķirstīt un atcerēties jaukos mirkļus un momentus, kas tajā iemūžināti. Man telefons ir kā vecs opītis, mīļš un nepametams, bet tai pašā laikā ar lielu dzīves pieredzi un gudrību. Ik reiz,kad man ir grūti es vēršos pie viņa un viņa telefona grāmatā atrodu kontakta nr. ar ko sazinos, viņš vienmēr man pasaka, tieši ar kuru es vēlos sazināties. Un mistiska lieta ir tā, ka mana telefonam iz ekstrasena spējas. Es zinu, jūs noteikti tam neticat, bet tā ir... Vienu reizi man tramvajā kāds mazs garnadzis centās telefonu no manas kabatas izmakšķerēt, bet ko telefons, tā neveikli ievibrējās... Un es mazo garnadzi atmaskoju... Pluss vēl ir gadījumi,kad telefona baterija ir uz pēdējo un man gribas vai ir vajadzība kādam piezvanīt, bet mans telefons automātiski izslēdzas, tā tad nebija lemts un man nevajag zvanīt.. Bet kad tiešām kādam ir jāpiezvana svarīgos brīžos viņš ļauj ar tukšu bateriju diezgan ilgi parunāt un ne reizi mani nav pārtraucis sarunā izslēdzoties... Brīnums...
Ja mans telefons izpaustu tā satura noslēpumu, kāds varētu par to vēstures grāmatu uzrakstīt, jo tur nu ir laika līnija ietverta : Ballītes ar draugiem, mūsu tikšanās ar manu viru, kāzas, dēla dzimšana, kristības utt. Es dzemdību dienā kontrakciju minūtes telefonā pierakstīju un pat tas viss tur ir saglabāts. Bet nu man liekas mans vecais opītis grib atpūsties un viņu vajag laist pensijā, dosim viņam iespēju atpūsties...

Karīna, 26.02.2013 12:53

Sveiciens visiem!
Mans pašreizējais telefons ar mani ir kopā jau 4 gadus. Tas sevī glabā manu vēsturi: 2345 labākās sms, kas sevī ietver intīmas sarunas ar manu puisi, sarunas ar draudzenēm, tenkas, strīdus - VISU VISU. Iedomājos, ja kāds varētu to visu izprintēt un parādīt citiem, tas būtu milzīgs apkaunojums. Tas ir viens no iemesliem kāpēc man tas telefons ir tik ļoti ļoti mīļš. Pārlasot to visu es spēju atcerēties gan patīkamus , gan nepatīkamus mirkļus, par kuriem, iespējams esmu aizmirsusi.

Laura, 26.02.2013 12:46

Ak, šie telefoni. Paldies Dievam, ka tā ir lieta, kas ar tevi ir vienmēr un visur, līdz ar to pateicoties tam tajā tiek iemūžināti daudz un dažādi mirkļi. Draugi vienmēr man jautā kādēļ nekad nav redzējuši nevienu manu telefonu bez paroles jau sākotnēji atbloķējot taustiņus? Vienmēr cenšos izvairīties no atbildes, jo zinu, ka ja pateikšu ka glabāju telefonu daudz bilžu, video un citu lietu, kuras saglabājušās jau sen un kurās ir daudzi no maniem draugiem, viņi vēlēsies tām tikt klāt lai tās izdzēstu. Varbūt nedaudz ļauni glabāt kaut ko vecu, kas draudzenēm var nepatikt, taču man vienmēr ir vēlme smaidīt kad skatos kādu no jaunības dullumu video. Ak, vienā pat mana draudzene vakarā pēc ballītes iereibusi iet pa ielu novilkdama bikses līdz ceļiem, viņai tobrīd bikses spieda vēderu, taču es smiedamās gāju un to visu arī iemūžināju. Ja viņa video tiktu klāt, tad tas jau sen būtu izdzēsts. Bez šī video varētu stāstīt par daudz citiem, arī par bildēm, taču tad man nāktos izplūst garos tekstos. Tāpēc īsumā par manu telefonu - tajā ir vairāk kā vajadzētu būt, patiesībā, tajā pat ir lietas kurām tur nevajadzētu būt!

Zane, 26.02.2013 11:26

Es un mans telefons... Mans telefons ir mana vēstures grāmata, ko man patīk ik pa laikam pāršķirstīt. Tas glabā daudz svarīgus brīžu no manas dzīves. Kā piemēram izlaidumus, ballītes, kāzas, dēla dzimšanu un kristības, kas ir tik daļa no tā noslēpumiem... Savu telefonu sargāju kā acu raugu, lai arī viņš man ir vecs un piekusis dzīvi pieredzējis opītis, viņš darbojas un dod padomus man,kad tas ir nepieciešams, jo es tajā vienmēr atrodu kādu kontaktu ar ko varu sakontektēties situācijās,kad vajadzīga palīdzība... Plus man viņš palīdz iepirkšanās brīžos, jo bieži sanāk to darīt vienai un tieši telefons man palīdz es nofotografēju kāroto pirkumu un aizsūtu draudzenēm, lai palīdz izlemt- pirkt vai nepirkt... Un lai arī telefons man ir vīriešu dzimtes, es to esmu tik ļoti saposusi, ka tas padara to individuāli oriģinālu tieši man... Bet nu man redz, būtu iespēja savu opīti laist pensijā un šķirt vaļā jaunu vēstures grāmatu veco liekot plauktā, un ticu,ka putekļi uz viņu nepaspētu sakrāties, jo viņš bieži tiktu pārskatīts... Varu pieminēt vienu interesantu atgadījumu, kas liecina, ka mans opītis ir īpaši unikāls, jo tam piemīt kādas spējas... Vienu reizi tramvajā man to centās nospert no mēteļa, kabatas, bet ko telefons ievibrējās un es veikli pamanīju ko mazais garnadzis bija iecerējis... Ir vel gadījumi, kad man ir jāpiezvana, bet telefona baterija ir uz pēdējo, un telefons man neļauj piezvanīt, laikam tas ir mājiens, ka tas man nav bijis lemts un nevajadzīgs zvans. Bet citreiz ar pilnīgi tukšu bateriju varu parunāt normālu sarunu. Tik pasakiet vēl,ka mans telefons nav gudrs un uzvaras cienīgs! Viām jāļauj atpūsties! :)