Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Darja, 26.02.2013 09:45

Labdien!

Es esmu angļu valodas skolotāja. Bet ne pavisam parasta :)

Es mācu 1-4. klasses skolniekus dabaszinības, matemātiku, mākslu un angļu valodu angļū valodā. Tas ir immersijas metode. Bērni doma ka es nemāku runāt krieviski vai latviski, tikai angliski un citās valodās. Man ir leģenda, ka es esmu no Maltas (jo es tur mācījos universitātē) un atbraucu strādāt krievu skolā, lai iemācīt bērnus ne tikai valodu, bet arī ko citu.

Pagaidām, strādājot 2 gadus, ne reizi bērni mani nepieķera runājot citā valodā, tikai angliski. Es esmu kā īsts slepenais aģents - pat uz mammas zvaniem atbildu angliski ja esmu skolā. Bet dažkārt bērni prasa manu mobilo piezvānīt vēcākiem, un tad jau es sāku uztraukties - kas būs, ja viņi atklās ka vissas izziņas man ir krievu un latviešu valodā?

Tas gan ir mans lielākais noslēpums, kuru var atklāt mans mobilas :)

D.

Ieva, 26.02.2013 10:17

Nenoliedzami tālrunis ir daļa no manas dzīves. Ar mani tas ir gan priekos, gan bēdās gluži kā pielaulāts. Man patīk, ka tas man kalpo gan kā piezīmju grāmatiņa, gan kā plānotājs, gan kā modinātājs, gan kā mūzikas atskaņotājs un tā es varētu turpināt, papildinot šo rakstu bezgalīgu. Taču ir pikantas lietas, kuras mans tālrunis glabā ļoti uzticīgi. Piemēram, es mēdzu uzņemt video par savu draugu kad viņš ir atnācis mājās pēc ballītes ļoti jautrā garstāvoklī. Video ir tik smieklīgi, kā vislabākā anegdote. Viņš zina, ka tādi video ir tapuši, taču kur viņi ir paslēpti, to viņš nezina. Un arī mans tālrunis nesaka priekšā, gluži kā parakstījis klusēšanas zvērestu. Protams, netikai smieklīgus video tas glabā savā atmiņā, bet arī dažādus balss ierakstus. Citi ir speciāli veidoti atdarinot kādus cilvēkus, un ir sanākuši ļoti smieklīgi, citi ir ierakstīti otram cilvēkam nezinot, piemēram, runājot par kaut ko pikantu un tad kad ir skumji, šie video un balss ieraksti burtiski uzlabo garstāvokli acu mirklī. Kā arī, es esmu viens no tiem cilvēkiem kam patīk daudz ko iemūžināt fotografējot. Man,piemēram, patīk nofotogrāfēt savu brokastu kafijas tasīti ar smalkmaizīti, un ievietot to kādā no sociālajiem portāliem, lai draugi, kam tas interesē, redz kā ir sācies mans rīts. Vai varbūt nofotogrāfēt kādu skaistu skatu paceļam uz skolu vai darbu. Ikdienā nenēsāju līdzi fotoaparātu, tapēc, ja man nebūtu tālrunis, ļoti daudz kas, man liekas skaists, netiktu iemūžināts. Mans tālrunis varētu būt lepns, par to, ka kalpo man tik daudzpusīgi un pilnvērtīgi, un, ka tieši viņš zina cik daudz, man svarīgas, informācijas glabā sevī. Gluži kā bruņinieks.

Kristine, 26.02.2013 08:55

Sveiki, gribeju Jums pastastit par savu teefonu. Tas ir mans otrais ''ES'' :) Bez vina es nekur neizeju un vins tiesam man daudz palidz grutajos brizos. Es varu uzrakstit atgadinajumu un tas man atgadinas, kad es jau busu aizmirsusi vissvarigakos notkiums mana dzive. Bet vispar tur es glabaju, savu intimo saraksti ar viru (kad vins atrodas darba). Loti pikantas bildites, no svas dzies. Telefonu Nr. kurus zinu tikai es. Mans telefons ir mana banka, es tur visur saliku paroles, lai neviens cits tur nelien, jo ta ir dala no manas personigas pasaules. Es tur pierakstu visu, kas jazina tikai man pasai un ja ari kads tur ieidis un lasis, nesapratis neko. Vienreiz sarunajos ar bijuso milako un nolemu ierakstit musu sarunu par pagajusas nakts notikumiem. Jau gads pagaja, ka izskiramies, bet es vel jo projam klausos kad esmu viena, musu sarunu. Tagad dzivoju ar viru un vins vel jo projam neko par to nezina. Mans telefons daudz ko zina par manu dzivi, un ja vina nebutu man nebutu tik interesanta dzive ar odzinu un mirkliem kurus var atcereties ar sa telefona palidzibu!

Agita, 26.02.2013 01:02

Tieši tā, bez telefona nav iedomājama mana ikdiena. Telefons līdzi ik uz soļa. Telefons bieži man kalpo kā piezīmju bloknotiņš, kur saglabātas pat tādas lietas kā dažnedažādākas paroles un pin kodi, bet nezinātājs gan padomātu ka tie ir vienkārši ikdienas piezīmju tekstiņi, protu tos labi "šifrēt"
Tā pat, kad rodas iedvesma, telefona saglabāju dažādus domu graudus un idejas. Bija laiks kad telefonā rakstīju arī dienassgrāmtu, šobrīd tam nav gluži laika, tāpēc savas ikdienas gaitas cenšos paturēt galvā.
Un bildītes, ehh kas par ķertām bildītēm...
Lai arī pavisam nobružāts un pat ar sadauzītu ekrānu(tāpēc jau piedalos šajā konkursiņā), ja telefons tiek aizmirsts mājās, tā ir traģēdija.

Zane, 25.02.2013 22:42

Mans telefons ir gluži kā austere, kas slēpj sevī pērles vērtu noslēpumu. Protams, kura gan no mums neglabā savā tālrunī vairākus gadus vecas un ne tik vecas pielūdzēju īsziņas, kuras vientuļos ziemas vakaros ir kā balzams sievietes dvēselei. Bet ne par to ir stāsts, savu telefonu neizlaižu no rokām un no redzesloka ne uz mirkli, tā noslēpumi ir domāti tikai man - neērtā situācijā nonāktu mans vīrietis, draudzenes, kursa biedri un citi cīņu biedri. Glabāju savā telefonā pikantas fotogrāfijas, sak', Dievs vien zina, kas dzīvē var notikt, viss var noderēt! Kursa biedra fotogrāfija, kur nabadziņš sēz lekcijā ar krāsainiem knaģiem un uz viņa pleca stalti un vareni stāv uzrakstīts mans vārds(ai, ai, ko par šo joku teiktu viņa draudzene!), labākais draugs ar košu banti matos(vīriešu kārtas pārstāvi par šo teiktu skarbus komentārus), labākās draudzenes tuvplāni peldkostīmā(par šo fotogrāfiju esamību gan neko nejautājiet, gan vēl rādisies iespēja un izdevība tās kādam nodemonstrēt) un, protams, mīļotā vīrieša kailskats(ak, kas gan tas par kailskatu - torss nobārstīts ar pistāciju čaumalām(jā, jā, pistāciju čaumalas, nevis rožlapiņas). Un, protams, es pati - veiklos un varbūt arī ne tik veiklos brīžos. Visi jautrie, smieklīgie un kaunīgie mirkļi ir mana atmiņa, bet mans telefons ir mana atmiņu krātuve. Telefons man ir kā tauriņķeramais, ar kura palīdzību es varu noķert un saglabāt savas dzīves krāsainos mirkļus.

Evija, 25.02.2013 22:31

Mans telefons glabā daudzus noslēpumus - nozīmīgas fotogrāfijas, kuras atmiņā atsauc jaukus, interesantus, aktīvus un pat darbīgus brīžus; īsziņas no tuviem cilvēkiem - apsveikumus jubilejās un svētkos, aicinājumus satikties ar draugiem un patīkami pavadīt kopā laiku; atgādinājumus - visu mīļo cilvēku nozīmīgās dienas, lai nekad tās neaizmirstos; kā arī visu MAN SVARĪGAKO cilvēku kontaktus. Protams neiztikt bez mana mīļuļa amizantām fotogrāfijām un steidzīgajā ikdienas ritmā darba ielaušanos arī manā telefonā - ko padarīsi...

Santa, 25.02.2013 21:58

Savā telefonā saglabāju bildes, kurās slepeni ir nofotogrāfēti mani studiju biedri. Parasti šīs situācijas ir smieklīgas, kaut kas ko ikdienā darām. Ir grūti to visu iemūžināt tā, lai neviens to neredz, bet cenšos.
Beidzot augstskolu, no šīm bildēm izveidošu video. Tas būs kaut kas mīļš un atmiņās paliekošs par to, kā mums visiem kopā ir gājis ikdienā, izklaidējoties un, protams, sesijā. :)

Līva, 25.02.2013 21:08

Kad izlasīju par konkursu, uzreiz sapratu, ka man jāpiedalās, jo mans telefons tiešām ir kā noslēpumu un atmiņu vācelīte. Brīžiem esmu domājusi, ka varbūt gan nevajag telefonā glabāt tik personiskas lietas, ko gan es darītu, ja pēkšņi es telefonu pazaudētu vai man to nozagtu, jo tajā atrodamas gan dažādas kompromitējošas un pikantas bildes, vecas sms no bijušajiem draugiem vai pielūdzējiem, kuras žēl dzēst ārā un kuras pa retam pārlasu, gan arī sms, kuras esmu uzrakstījusi emociju iespaidā, bet adresātu tās nav sasniegušas, jo esmu nobijusies vai sapratusi, ka varbūt labāk nevajag, ar domu, ka varbūt kādreiz nosūtīšu. Bez telefona es jūtos kā bez rokām un nelaižu to kāda cita rokās bez manas uzraudzības, ko vēlēšos, pati pastāstīšu, ko ne, lai paliek glabāts manā telefonā.

Elīna, 25.02.2013 21:05

Mans telefons vienmēr ir ieņēmis nozīmīgu vietu manā dzīvē. Tam vienmēr ir bijušas vairākas funkcijas – rotaļlieta „laika nosišanai”, kā jau katrai meitenei tas tiek izmantots arī kā spogulis un, protams, galvenais palīgs testos! Tas nav tikai saziņas līdzeklis, tas ir kas vairāk..
Šobrīd mans telefons glabā sevī tikai vienu un man ļoti visdārgāko sarunu.
Pirms trīs mēnešiem, kad sāku tikties ar savu puisi, sākās arī mūsu sarakste. Man ir ļoti svarīgi, lai katra no ziņām saglabājas, jo mums sanāk tikties ļoti reti. Viņa ikdienas basketbola treniņi, spēles, pēc kurām rodas nogurums un, kuru dēļ brīvā laika tik pat kā neatliek.
Taču, kad tomēr esam kopā, mums vienmēr ir par ko parunāt. Mēs atceramies kā iepazināmies un cik ilgi viens otru no malas jau vērojām, sanāk arī tā, ka sākam diskutēt par to, kad un kas mums bija noticis. Un tieši tad nāk palīgā man telefons. Mēs kopā pārlasām tās mīļās un jaukās īsziņas, ko viens otram sūtījām, tad pasmejamies un samīļojam viens otru. Ir interesanti palasīt kā viss sākās, atcerēties nozīmīgus datumus vai arī, kad tika nosūtīta pirmā „bučiņa”, – var teikt, ka manā telefonā glabājas mūsu fantastisko attiecību izveides vēsture.
Kad draugs ir kādos izbraukumos uz mājām ārpus Rīgas vai dodas prom uz spēli, tad es vienmēr atsūtu kādu uzmundrinošu un motivējošu īsziņu, tādējādi, lai viņš zina, ka „turu īkšķus” un domās esmu ar un par viņu. Taču gadās arī tā, ka ne viss izdodas kā plānots, un mājās atgriežas ar zaudējumu. Ir diezgan grūti izlemt kā uzvesties ar sportistu pēc kritiena, jo ir skaidrs, ka viņam nav tas labākais noskaņojums un, tāpēc dažkārt ir pat bail zvanīt. Taču es vienmēr cenšos atrast tos pareizos vārdus, lai viņš justos labāk un sasmīdinu viņu ar kādu jociņu. Pagaidām man izdodas ļoti labi. :)
Kad abiem ir rotaļīgs noskaņojums, tad sūtam viens otram arī pikantas ziņas lekciju laikā, vai, kad vienkārši neesam blakus. Tiek sūtītas arī parasti mīļas, jaukas un mīlestības pilnas īsziņas, kuras vienmēr aizņem maksimālo simbolu daudzumu. Tas liek sajust cik ļoti pietrūkt otrs un liek sailgoties, un gaidīt nākamo tikšanos ar vēl lielāku nepacietību!
Sazināšanos caur telefonu izmantojam arī ik vakara stundām ilgām sarunām pirms gulētiešanas. Ir tik patīkami, ka vari iemigt, ja ne cieši piekļaujoties, tad vismaz dzirdot mīļotā balsi.
Telefons ir palicis kā mana tiešām neatņemama dienas sastāvdaļa. Ar tā palīdzību es varu atgriezties pie tā, kad notika kaut kas labs. Taču lielākoties, tas man sniedz iespēju uzlabot sev garastāvokli, kad esmu viena, palasot kādus mīļus vārdus no mīļotā.

Signe, 25.02.2013 21:05

Arī es esmu no tām, kas savā telefonā nemēdz glabāt neko kompromitējošu, taču... kādā vakarā, kad mīļotais vīrietis bija beidzis dušoties un sāka dzīt bārdu pie virtuves spoguļa (tāds pats kā no dušas iznācis, t.i., kails), es nespēju noturēties un izmantoju momentu, lai ar telefona kameru viņu nobildētu. Sākumā biju domājusi pārmest šīs pikantās bildītes uz datora un kaut kur norakt, bet tad tomēr izlēmu par labu vienu no tām saglabāt - ja nu kādreiz ceļā sagribas pamielot acis.... Viss jau būtu labi, ja mūsu mazā meitiņa nebūtu kādā dienā sākusi pāršķirstīt bildītes manā telefonā! Viņa skaļi iekliedzās, es nosarku, bet mīļotais vīrietis izskatījas gluži vai dusmīgs. Tā kā glabāt kompromitējošu, īpašu saturu telefonā tiešām nav pārāk droši!