Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.
Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.
Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!
*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.
Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:
„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.
Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).
Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.
Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.
Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.
Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.
Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.
Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”
