Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Ina, 05.03.2013 10:42

Likteņa ironija pateicoties manam dārgajam telefonam.

Piektdienas vakarā, jāpošas uz draudzenes un viņas puiša atvadu ballītes. Vakara gaitā nevarēju nepamanīt izskatīgu puisi, kurš man bija pavisam nezināms,nolēmu uzrakstīt sms draudzenei, kura tajā brīdī bija devusies aizvest puiša māsu mājās. Ar jautājumiem : "Kas ir tas izskatīgais puisis ar tattoo uz kakla, vai vinš ir brīvs, vnk kūstu no viņa.. " atbildi nesagaidījusi telefonu nejaušības pēc atstāju uz galda un devos dejot. Mājās protams ierados bez telefona,draudzene ar puisi jau lidmašīnā. Draudzene piezemējoties Anglijā uzrakstīja, ka pēc 18:00 telefonu ievedīs puiša brālis,lai esmu tajā brīdī mājās. Protams tam vajadzēja būt tam pašam izskatīgajam puisim no ballītes, kurš vakarnakt zibenīgi kaut kur nozuda. Puisis sāka ar tekstu : "Tikai lūdzu nekūsti, mani sauc Ralfs un diemžēl esmu precējies..." Šajā brīdī es vēlējos ielīst dziļi zemē, jo sapratu, ka viņš ir lasījis sms un skatījies gan video, gan bildes, tur taču bija striptīzs, ak nē! Bet tad sekoja frāze : ".. esmu precējies ar savu darbu, bet šodien man ir brīvs un kā būs ar tasīti kafijas? " Viņš atzinās, ka noskatījās visus video, bildes un sms manā telefonā, pateicoties telefona atmiņai esmu ieguvusi sev lielisku draugu.

awii, 05.03.2013 14:08

9:00....un es dzirdu,tas runā ar mani. Vecajam pulkstenim,kurš reiz mierīgi sēdēja uz sakpīša blakus gultai,esmu devusi godam pelnīto atvaļinājumu. Tā nu lūk,mans tālsaziņas līdzeklītis,bija noskaņojies uz septiņiem pulksteņiem,lai mēs kopīgi uzsāktu dienas gaitas. Lēnu garu,mēs iemalkojam rīta tēju un sapošamies,lai laistos ikdienas lidojumā. Speru kāju,pār durvju slieksni - nē,sajūta,ka ko svarīgu piemirsusi paņemt......un jā,doma pieduras pie mūzikas. Mums ar tālruni,ir viena gaume MŪZIKAS ziņā - paķeru aizmirstās austiņa un metos laukā. (mūzika pastāsta ,par cilvēku,kā viņš tajā brīdī jūtas. Es klausos mūziku caur austiņām,tapēc tas,kā es jūtos - paliek par vienu mana tālsaziņas līdzeklīša noslēpumu.) Jau gabaliņš norikšots,un kabatā sajūtu,tālrunis danco - paņemu to rokās,tas ar mani atkal sāk runāt. Tam redzies,doma prātā esot ienākusi,pavadīt pusdienas laiku,malkojot kapučīno kādā jaukā kafūzītī. Tā arī dariju - pusdienas laiku pavadijām,jaukajā kafūzītī uz stūra. Lielā kapučino tase man un vads ar lādējamo ierīci tālrunim. Jūtu,ka mūs vēro.......(pasmaidu),man smaida pretī. Tad viņš tuvojās un pienāca pie mana galdiņa - VAI ES VARĒTŪ PADALĪTIES AR TĀLRUŅA NUMURU?! protams! Es ar interesantu skatienu,palūkojos uz tālruni,lai liktu tam noprast,ka par šo nedrīkstēs nevienam stāstīt. Un es iedevu simpātiskajam puisim,sava tālruņa koordinātas. Smaidoša turpināju ceļu tālāk. (talruņa numuru,diži apkārt nedāļaju,bet ja gadās,tad tas ir mana tālruņa otrs mazītiņais noslēpums) Turpinādama pastaigu,iemet aci,sociālajos tīklos INTERNETĀ - bez pārsteiguma,atvēru dažas pielūdzēju rakstītas vēstules. (internetu izmantoju diezgan bieži,tas ir lielākais no mana tālruņa noslepumiem). Diena tuvojās tumsai,bijām ar tālruni izstaipijuši kājeles,kā nākas. Ierodoties mājā,ieslīdēju gultā,tālruni ņemot blakus. Zvans (brrrrrrr,brrrrrrr),tālruns aiz laimes vai dancos sāka,jo atkal jau dzirdēs kārtējo pikanto sarunu ar drudzeni.atkal kāds noslēpums ko glabāt. Es paceļu...........sveika,sveika.........ja!? tiešām?!..........nu bēeeidz,tas tak bija,tikai viegls flirts un tālruņa numurs vel neko nenozīmē.............par to parunāsim rīt,kad tiksimies,jo tagad man jābeidz,MANS PUISIS tikko pārradās no darba. (pikantas sarunas ar draudzeni,man ir bieži,tas ir tas,ko nav jādzird manam puisim) Teikšu to,ka mans tālsaziņas līdzeklītis ar darbiņu tiek galā lieliski - viss ko viņš zin,nevienam vēl nav izpaudis un es zinu,ka to arī nedarīs,jo TĀLRUNIS,ir mana pirmā uzticības persona. Jā,es teikšu persona......jo viņš man ir kas vairāk per vienkār;su tālruni. :)

Megija, 05.03.2013 14:28

Mans telefons ir mana vizītkarte. Ikvienam paņemot rokās manu telefonu ir jāsaprot ka tad ir mans un nevienam citam. Par to liecina telefona dizains, iestatītais fona attēls vai vienkārši zvana signāls. Mans telefons ir īsta dārguma lāde, daudzi to ir ieinteresēti atbloķēt un paskatīties, kas 'lācītim vēdera'. Atverot sadaļu foto albums tur ir ap 1000 bildes , kas meitenēm ir pa slinku skatīties, bet puiši gan ir nepacietīgi skatītāji, mēģinot atrast kaut ko acīm tīkamu. Bet par to es esmu padomāju, nenoliegšu ka manā telefonā nav 'pikantas bildes' , tās es esmu ievietojusi ar kodu noslēgtā mapītē. Citreiz nevar pat dabūtmoat puišus no telefona, jo mēģina par visu atbloķēt mapīti. Un protams, kā tad bez -pirms ballīšu sms, spiegošanas sms, ,pikantas sarakstes ar otru pusīti, vai tomēr vienkārši draudzeņu klačas zelta vērtībā?
Es varu teikt tikai to, ka telefons par mums daudz liecina, 70% sastāda tā izskatas un pārējie 30% tā iekšas. Man skaists un moderns tālrunis liek justies pārliecinošākai. Tas ir kā mans otrais prāts , jo katram telefonam ir savs stāsts un atmiņas.

La Fleur ar savu šarmu ,
Izdot Galaxy S3,
Tas mazais gudrais skaistulis,
Ir ļoti noderīgs,

Palīdz dienā bēdīgā,
Ātri galā tikt ,ar visām mūsu problēmām,
Šis spēcīgais androīds ir super uzticīgs,
Tas nepieviļ nekad , ja spēka pietiek tam.

Arta, 04.03.2013 15:12

Mans telefons ir mana mazā atmiņu kladīte...
Tas glabā manas pārdomas, manas atmiņas, fiksās idejas un visu pārējo, ko mans prāts izfantazē.
Varbūt paņemot viņu rokās un apskatot, teiksim, attēlus, liekas- kas tur īpašs, no interneta ielādēti attēli? Bet tiem visiem ir doma. Puisis CC apakšveļā- sliktam noskaņojumam (dievinu Calvin Clein) :) Zirgi-mana sirdslieta. Neviens taču neiedomāsies, ka kādā citā bildē ir nobildēta mana simpātija neveiklā brīdī un tas man liekas tik mīļi... Maza neķītra mapīte ar manām bildēm-mmm, tas gan ir nepārprotami. Telefons ir mans draugs, kas nāk man līdzi manās foto rotaļās-pat vannā. Un bildes mums kopā izdodas labākas, nekā studijā :) Šajā ir redzamas ilgas, citā-kaisle, tajā-pārdomas.
Un manas domas. Kāds piedurošs citāts no grāmatas vai preses. Kāds vilcienā dzirdēts, smieklīgs izteiciens.
Kautkāds kartes fragments? Nesvarīgi? Nē,nepavisam. Šeit mēs ar labāko draugu braucām ar riteņiem,tas bija jautri, tā ir atmiņa. Toties šeit- kaislīgs,aizliegts skūpsts. Pievienota bilde ar ābolu- aizliegtais auglis.
Tādi sīkumi, bet MAN ļoti svarīgi.

Ieva, 04.03.2013 14:16

Atverot interneta saitu uz konkursu sakumā pie sevis nodomāju, ka mans tagadējais telefons nekādus noslēpumus neglabā, bet tad pati sapratu, cik ļoti lieli meli tie ir, un ka patiesībā mans telefons ir mans līdzinieks dažādās manas dzīves kritumos un pacēlumos.
Sākšu ar to, ka mans stāsts ietver divus telefonus. Pirms apmēram pusgada biju vēl savās it ka izsapņotajās attiecības ar savu, kā man likās un liekas iespējams vel šobrīd lielisko vīrieti - to ar kuru ir un nav attiecības periodiski un, protams, sekojot Kerijas piemēram, pēc gadiem 10 vai 20 mēs tomēr apprecēsimies divvientulībā un viss būs kārtībā. Pagaidām ir posms, kad nekas nav kartībā ir pagājis pusgads un nu jau esmu citā attiecību virpulī ar citu puisi. Neskatoties uz to, tieši iepriekšējo attiecību nobeigumā uz galu aizgāja ne tikai attiecības, bet arī mans mīļais telefons, kurš bija man uzticīgs man 3 gadus, un klausījās visos manos sirds dēstos, pieņemot un nododot raudulīgus, pārlaimīgus, satrauktus un slepenus zvanus draudzenēm, simpātijām, netīši satiktiem cilvēkiem, radiniekiem (māsām), utt. Tas, kurs ļāva man rakstīt un saņemt mīļas, muļķīgas, sāpīgas, nodevīgas, smaidīgas un visādas citādas sms, ka arī tas, kurš pildījis vel 1000000 citu funkciju. Tātad telefons, kas pēdējos divus gadus sekoja līdzi manām nu jau 3o reizi atsāktajām attiecībām, beigās vienkārši beidza darboties, atstājot mani bez touch screen - saglabājot tikai 3 savas funkcijas - ieslēgt, izslēgt un paradīt manu fona attēlu. Tagad šis telefons pilda manu nu jau izbijušo attiecību atmiņas „klades” vai virtuālās dienasgrāmatas funkcijas – es zinu, ka viņš sevī glabā simtiem īpašu sms, elektronisku atzīšanos mīlestībā, daudz asarainu un sāpīgu vārdu, kā arī strīdu un to izbeigšanu ar vienas mīļas sms nosūtīšanu vai saņemšanu. Tāpat šis telefons ir vienīgais kurš savā atmiņā glabā mūsu neskaitāmās kopbildes un mīļas foto, piemēram, pirmo sniegpulkstenīšu foto, kuri tika atrasti un salasīti tieši MAN un pirms novīšanas nobildēti un beigu beigās tiku tikai pie bildes realitātē tos nepaspējot sasmaržot, jo tie jau novīta :(, bet man šķiet, ka tā ir vismīļākā bilde, ko esmu saņēmusi. Pašlaik reizi pa reizei ieslēdzu telefonu, lai tikai pa „kluso” apskatītos uz savu fona attēlu, kurš ir viena no mūsu pēdējām kopīgajām bildēm un tajā mēs abi starojam un izskatāmies patiešām laimīgi, lai gan pēc neilga laika viss apgriezās pa 360. Jautājot sev – labot šo telefonu vai nelabot, pārsvarā esmu izvēlējusies likt manu opi svētā mierā un ļaut tam doties pelnītā atpūtā, glabājot pie sevis manu lielāko noslēpumu – manas LIELĀS attiecības un lielo MĪLESTĪBU. Tomēr atzīšu, ka kādreiz iezogas klusa doma salabot telefonu, lai vēlreiz pagremdētos vecajās atmiņās, un notrieptu kādu lieku asaru.

Pagaidām esmu atradusi pagaidu aizvietotāju, kamēr nostabilizēšu savu ekonomisko situāciju – māsas telefonu, kurš grab un čīkst, ir ar pogām un bez kameras, bet arī jau ir sācis glabāt manus noslēpumus – jauno mīlestību un tauriņus, ko tā lēnām sāk nest :))

Santa, 04.03.2013 13:54

Visu sieviešu tālruņos noteikti, bez izņēmuma ir atrodams, kas pikants un citu acīm "slēpjams". Arī mans tālrunis glabā manus noslēpumus, kā mans labākais draugs un sarunu biedrs! Tajā slēpjas gan pikanta rakstura fotogrāfija, kuras uzņemtas mirkļos, kad jautrība situsi augstu vilni. Protams, ir arī savas pārdomas no brīžiem, kad nav bijis līdzās neviens ar kuru parunāt - kam izkratīt sirdi un dvēselē uzkrājušās mocības, skumjas. Labi pameklējot mapēs varētu arī atrast sarakstes ar draudzenēm, kurās ir aprunāta mūsu visu iemīļotā tēma: "Vīrieši un viņu trūkumi." Neiztikt arī bez flirta tipa sarakstēm ar pretējo dzimumu, kuras nākot gaismā plašākai sabiedrībai - liktu nosarkt... jo kā nekā esmu sieviete, kurai erotika nav svešs jēdziens. Manā uztverē tālrunis ir kā guļamistaba, kas tajā noticis - plašākām acīm nav paredzēts.

Santa, 04.03.2013 13:54

Kristīne, 04.03.2013 11:24

Noslēpums... Vārds ar tik daudzu emociju pavadījumu. Un kurš gan noliegs, ka sadzirdot, vai laižot to pāri savām lūpām apkārt uzvirmo,kaisle, satraukums, adrenalīns, kopumā veidojot mirkli. Mirkli, kas kā agrs vasaras rīts ietin tevi miglas klājā, ļaujot aizslēpties vai noslēpt, paturot ciesi sakļautās plaukstās. Ne mazāk ir tādu, kas tiecās izzināt to,kas rūpīgi glabāts un sargāts.
Jau no seniem laikiem noslēpumi dzīvojuši čukstos, domu stūros, uz papīra lapas greznoti, locīti un slēptuvēs glabāti. Līdz patīkamā satraukuma brīdī var neviena nemanīts nodoties tā izbaudīšanai. Atdodot tam katru sekundi, radot apkārt pasauli, kura pieder tikai Tev vai ari vēl kādam,pasauli kas saprotama dažiem, un kurā vēlās iekļūt visi, lūkojot mazāko iespeju atklāt,iznest visu gaismā.
Mūsdienās iespējas ir kļuvušas plašākas, rodot vietu tiem ari elektroniskā veidā, kas kļuvis visbiežāk sastopams. Bet pārējās vērtības palikušas nemainīgas. Ir glabātāji un izzinātāji, atklāj kādam no malas un ieskanas zvans pāri kalniem un alejām, zudusi Tava īpašā pasaule.
Telefons kā tāds, loti daudziem, lai neteiktu pat visiem ir kā bērnības dienasgrāmata, kurā glabājas kas īpašs. Cik dzirdēti strīdi, jo kāds ir ielūkojies bez atļaujas sleptā dimanta nostūros? Vai ir zināms cik strīdi sākas šobrīd? Un ši vēlme ielūkoties mīt katrā, kaut mazākā sekundē ir ienākusi prātā un tirda kā velnēns, nu, nu aiziet palūkojies...
Mans telefons ir kā dārgumu lāde kuru turu aiz atslēgas. Dievinu iespēju uzlikt telefonam atbloķēšanas zīmējumu vai paroli. Nezinu, cik mierīgi varētu to atstāt bez uzraudzības ja tā nebūtu.. Taujāsiet kādēļ? Mulsi jāsmaida, kamēr acīs iedegās ugunis :) Vel nesen biju laimīga, lidoju kā dūna debesīs, bez iespējas nokrist uz zemes. Skāru pirkstu galiem rasas lāses un izbaudīju tās dzestrumu. Kamēr acis lukojās tikpat karstā skatienā pretī. Dienas notikumi, viss kā varavīksnes loks tinās un vijās mums apkārt. Tā nu telefons pa šo laiku pildījās sarakstēm, uzmundrinošam vai pikantām. Aicinājumiem uz nakts pikniku,tik daudz, ka nevar visu pieminēt. Tas viss veidoja mūsu pasauli, kas bija kā krāšņāko ziedu salidojums viss tikai mums.Mums.. vārds ko kādu brīdi, varbūt pat ilgāk kā brīdi nelietošu.. Bet ta jau bija jānotiek, tas viss, bija aizliegtais auglis, un nebija lemta nākotne.. Lai gan ļoti gribējās ticēt, ka izdosies. Vēl aizvien, to visu glabāju, un agros rītos, kad saule pielej pagalmus, vai velos vakaros kad paliek mazliet skumigāk lasu. Lasu un pārlasu, jūtu iedegas pasaule, ta nav mirusi, tā neizzuda, kad viņš aizgāja. Tā tepatās katrā īsziņā vai bildē pretī smaida. Es reizēm nezinu, ko darītu, ja kāds to visu izlasītu, vai uzzinātu par mūsu agrāko gājumu. Teiksiet izdzēs, muļķīgi turēties pie aizgājušā? Bet nevaru, telefons kā viesulis mani ierauj sevī, ļaujot iegriezties vēl valsī, pasmaidit tā vietā lai gauži raudātu. Bet tomēr liekot notrīsēt, ja kāds to izrauj no rokām, ja nu izlasa!! Un tomēr tā ir mana saikne ar nenovērtējamo un nenopērkamo.

signe, 04.03.2013 09:25

mans rožaini skaistais, vieglais & bezgala elegantais telefons glabā tik daudz čaukstošu, vizuļojošu & pēc meža zemenītēm smaržojošu sievišķīgu noslēpumu ... nē, pagaidām ne gluži. izjūtamas nopietnas problēmas formas jautājumā, bet apstiprinoši varu māt ar galvu, ja vērtējam saturu!
jaunas, aizņemtas un labi organizētas sievietes raksturojošā dienas plānu & gada mērķu sadaļa šoreiz laikam nav mūsu uzmanību saistoša, kamēr brīnišķīgais it kā nevajadzīgo, bet sirdij tik tuvo lietu karaliskais skaistums raksturo noslēpumiem pilno, tikai man vien pazīstamo, manā telefonā apslēpto pasauli.
ar acīm slīdot pār telefonā glabāto attēlu galeriju, lūpas savelkas ķecerīgā smaidā - tikai man vienai zināms, ka strausa spalvu galvas rotas attēls, kas saglabāts gatavojoties LMA karnevālam, man atgādina par stalto puisi 20to gadu pašpuikas tēlā, kas vienu roku kabatā sabāzis, dūmakainajā karnevāla gaisotnē mani viegli apskāva un uzspieda gaisīgu skūpstu uz atslēgas kaula, liekot taureņiem manā pavēderē dejot, un pazuda burzmā. ka 68tā gada sarkanais mustang kabriolets raksturo manu, nevienam skaļi nepausto, apņemšanos pie tāda tikt pašas spēkiem & darbojas kā spēcīgs motivātors dienās, kad grūtāk domas piesaistīt darba jautājumiem. Kerija Vivienne Westwood kāzu kleitā stiprina domu, ka tomēr kāzas varētu izvērsties par jautājumu, kas man nākotnē varētu kļūt saistošs. kamēr mana gurna kaula & gaiši debeszilās zīda mežģīņu apakšveļas fotoattēls ir spilgts atgādinājums par nakti, kas ... jā, noteikti ir palikusi atmiņā arī manam draugam!
arī mūzikas playlist'e slēpj krāšņas, trauksmainas un galvu reibinošas atmiņas, sapņus, kam zinu - būs lemts piepildīties, un vienkārši dziesmas, kas man liek saņemt sevi rokās vismuļķīgāko un sievišķīgāko iemeslu dēļ.
jā, mans telefons glabā daudz svarīgu lietu & prieku, kas noslēpti pārējo acīm. un tā tam būs būt. šāda labo sajūtu krātuvīte tikai sev pašai, katru dienu padara skaistāku!

Katrīna, 03.03.2013 22:17

„Es tāda esmu viena” – šādi es sevi redzu miljonu cilvēku vidū, jo katrs cilvēks ir īpašs un unikāls, tas izspaužas rīcībā, sarunā, gaitā, darbībā un uztverē. Cik dīvaini tas neizklausītos, bet būt īpašai un gūt iedvesmu no apkārtējā – man palīdz mans telefons. Neskatoties uz to, ka studēju un strādāju finanšu jomā, esmu radoša un jūtīga dvēsele, un šo noslēpumu glabā mans telefons. Jau no pusaudžu gadiem rakstu dzeju, kura palīdz man izspaust jūtas, iedvesmu, prieku un pārdzīvojumus. Telefons ir starpnieks starp mani, pildspalvu un papīru. Iedvesma bieži atnāk, kad esmu ārpus mājas, pa rokai reti, kad ir pildspalva līdz ar to pierakstu visu telefonā. Būdama darbā varētu iedvesmas pārpildīta visu izlikt uz papīra, bet darbs ir darbs – apkārt ir kolēģi, vadība, kuri nejauši var ieraudzīt manus pierakstus... un cik jauki ir apzināties, ka visu varu pierakstīt savā telefonā, kurš neizspauž, glabā un nerunā apkārt. Telefonā ir vairākas, manis rakstītās dzeju rindas, kuras man ir īpaši tuvas, un kuras nedzēšu – bieži tās pārlasu, pārdomāju, izdaru secinājumus, pasmaidu un turpinu dzīvot. Par manu aizraušanos zina tikai viens man ļoti dārgs un tuvs cilvēks, kuru ļoti mīlu... un kad pienāks laiks, kad būšu gatava atziņām un kritikai – savus darbus publicēšu, bet pagaidām, lai laiks rit savu gaitu un sniedz vēl vairāk mirkļu un sajūtu, kurus iemūžināšu mazliet savādāka veidā – dzejā. Mans telefons ir mans draugs, kurš zina tik daudz pa manu iekšējo pasauli, bet to neizspauž, paldies viņam par to!