Kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis?

Pikantas sarunas, skaistāko piedzīvojumu fotogrāfijas un sirdi plosošas īsziņas – ko tikai visu neglabā mūsu telefoni! Reizēm šķiet, ka tālrunis ir īsta noslēpumu vācelīte, kas zina vairāk nekā Tava labākā draudzene.

Kā liecina Samsung La Fleur veiktais pētījums*, puse aptaujāto Latvijas sieviešu dievojas, ka savos viedtālruņos neglabā neko kompromitējošu vai slepenu. Tomēr mēs atļaujamies to apšaubīt, jo zinām, ka savu dzīvi bez mobilā tālruņa vairs nespējam iedomāties.

Atklāj mums, kādus noslēpumus glabā Tavs tālrunis, un, iespējams, tieši Tu balvā saņemsi jaudīgo, kompakto un sievišķīgo Samsung La Fleur GALAXY S III mini! Tavu stāstu gaidīsim līdz 13. martam. 14. martā īpaši izveidota Cosmopolitan žūrija izvēlēsies uzvarētāju. Šī stāsta autore turpmāk savus noslēpumus varēs uzticēt lieliskajam Samsung La Fleur GALAXY S III mini!

*Samsung La Fleur aptauju februāra sākumā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā veica pētījumu aģentūra „Compass”, internetā aptaujājot 1500 sieviešu – viedtālruņu lietotāju vecumā no 18 līdz 40 gadiem.

Konkurss noslēdzies! Apsveicam konkursa uzvarētāju Ingu, kura mums iesūtīja stāstu „Telefons, kas mainīja visu...”. Ar Ingu sazināsimies personiski! Lūk, konkursa uzvarētājas stāsts:

„Telefons.. hmm .. agrāk neuzskatīju to par neko svarīgu, vismaz neko vairāk kā saziņas līdzekli – sms nosūtīšanai, zvaniem. Ak jā, un vēl kā modinātājs agrajos tumšajos ziemas rītos, jo pavasarī un vasaras saulainajos rītos varu pamosties vēl pirms modinātājs sācis savu rīta skaļo uzdevumu.

Mans stāsts sākas apmēram 14 garus gadus atpakaļ, kad vēl visi priecājāmies par visparastākajiem mobilajiem tālruņiem ar polifoniskām melodijām – es kļuvu par laimīgo Nokia 6510 īpašnieci (ar zilo ekrāniņu).

Tajā laikā mācījos 9.klasē un visu manu uzmanību piesaistīja mans klasesbiedrs. Iemīlējos. Biju laimīga, jo pēc kāda laika arī puisis sāka man pievērst uzmanību, sadraudzējāmies un skolā mūs visi sāka uzskatīt par romantisko pārīti. Staigājām rociņās, kopā bastojām stundas, kopā mācījāmies, kopā gājām uz tusiņiem. Lidojām pa gaisu un bijām laimīgi un priecīgi par visu, ko dzīve tajā brīdī sniedza, izņemot vecāku attieksmi. Mani vecāki, man nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlējās pieņemt puisi un centās visvisādi ierobežot mūsu tikšanās reizes, jaucās mūsu attiecībās gan ar labu, gan ar ļaunu, kolīdz juta, ka plāns mūs izšķirt, nestrādā. Visbeidzot izdevās.. lai gan tas bija saistīts ar vēl kādu nepatīkamu notikumu un mana ģimene pārcēlās uz dzīvi no mazpilsētas uz Rīgu. Savu veco mīļo Nokiju es pazaudēju pēc vienām ģimenes viesībām (vismaz tā es toreiz domāju), un savu mīlestību centos aizmirst, jo iesaistīts tajā visā bija spīts. Ja vinš man nepiezvanīs un nelūgs piedošanu, es pati viņam nemūžam nezvanīšu pirmā (cik es toreiz biju liela muļķe!) Un tā arī visa skaistā draudzība un pirmā mīlestība pagaisa, kontakti ar bijušajiem draugiem no tālās mazpilsētas izplēnēja, uzradās jaunas paziņas, draudzības, vidusskola ar jauniem pārbaudījumiem, augstskola, pirmais darbs... Bet visu laiku jutos kā ne savā ādā. Visus pielūdzējus salīdzināju ar savu pirmo, vienīgo mīlestību. Un neviens nespēja būs viņam konkurents. Tā es arī driftēju bezsvara stāvoklī tālāk pa savu dzīvi un gaidīju brīnumu.. bet brīžiem neko vairs necerēju.

Pirms 4 gadiem, iepērkoties Rīgas centrāltirgū, grozoties gar dārzeņu un augļu stendiem es atkal, droši vien, pateicoties kādam veiklo roku amata pārstāvim, pazaudēju savu jauno Samsung SGH X670. Biju ļoti uztraukta, jo līdz ar telefonu pazaudēju daudz dažādas privātas lietas- kontaktus, ziņas, plānotāju, utt.. Vakarā, tiekoties ar vecākiem nespēju slāpēt asaras, bet tā kā jauna telefona iegādei uzreiz nebija lieku līdzekļu, mamma, pārcilājot kastes un piedāvājot pagaidu variantu, atdeva manu veco jaunības dienu Nokia! Tam vēl bija saglabājusies uzlīmīte- sirsniņa, ko mans sirdsāķītis pats literatūras stundas laikā uzlīmēja manam mazajam mobilītim. Sirds salēcās, ieraugot veco mazo Nokia.. tas atgrieza manas domas pagātnē, un īpaši cenšoties neizrādīt uztraukumu, steidzu atvadīties no vecākiem un ātri devos uz savu miteklīti, kur, nenovilkusi mēteli iekritu dīvānā un ar lielu cerību centos to ieslēgt, bet, protams, tā kā mazais nīkluītis bija nogulējis kastē veselus 10 gadus!- mazais mironītis pieprasīja ēst. Pieslēdzu aši pie rozetes, sagatavoju jauno sim karti un nesagaidot pilnu uzlādēšanos sāku spiest pa mazajām podziņām. Uhhhhhh....... visas īsziņas saglabājušās! Ar asarām acīs sāku lasīt vienu pēc otras, atsaucot atmiņā laimīgos brīžus. Un tad apstājos pie vienas no pēdējām īsziņām, kas man šķita nepazīstama. Atvērta.. tomēr es pati šo īsziņu nebiju lasījusi.

Romeo un Džuljetas liktenis? Tik pat kā.. īsziņu mans mīļotais bija nosūtījis tajā laikā, kad gaidīju pirmo atvainošanās soli no viņa. Viņš to bija izdarījis! Un arī nākošajā, aiznākošajā īsziņā.. pēc konteksta sapratu, ka bija mani izmisīgi centies sazvanīt (satikt nevarēja, jo bijām ar ģimeni pārvākušies uz Rīgu, adresi viņš neuzzināja), bet kāds visu laiku bija metis klausuli nost. Viņš bija padomājis, ka es... ( Uz to brīdi savu telefonu jau biju „pazaudējusi”, vien nezināju, ka tas ir nokļuvis vecāku ķepās) un pēdējā sms ziņā vārdi grieza kā ar nazi.. Lepna Tu esi.. bet Tevi mīlēšu vienmēr. Un viss. Tā bija pēdējā ziņa.

Mana sirds, izlasot, sašķīda miljons mazās lauskās.. Kāpēc liktenim vajadzēja izspēlēt tik ļaunu joku? Bet varbūt tā bija mācība vai iespēja iepazīt sevi, saprast savas patiesās jūtas? Es viņu atradu draugos.lv.. Par neticamu laimi- šis mirklis nebija par vēlu. Tagad esam kopā, laimīgi precējušies un mūsu ģimenē aug maza mīļa meitiņa peciņa ar tēta actiņām, zelta matiņiem. Bet vecais Nokia uz mūsu kāzu spilventiņa (uz kura bija gredzeni) lepni stāv sekcijā goda vietā. Tā ir mūsu laimes atslēdziņa.

Tagad mana attieksme pret mazo taisnstūrveida elektronikas brīnumu- mobilo telefonu ir krasi izmanījusies, Esmu sapratusi, ka tas nav tikai saziņas līdzeklis, Tas ir mūsu dzīves sastāvdaļa- arī tajos laikos, kad vēl nebija tik advancēti kā šobrīd. Tas spēj radīt, glabāt un atklāt tik lielus noslēpumus, kas var izmainīt mūsu dzīves vienā mirklī.

Šobrīd mans pēdējais telefons ir mans dzīves organizators- draugs, kas parūpējas par saziņu ar ārpasauli, ne tikai sms, zvani, bet arī internets ar visām plašajām iespējām- vienmēr visu zināt, nenokavēt, noskatīties , piedalīties- viss ir iespējams ar mazā brīnuma palīdzību, vairs pat dators nespēlē tik lielu lomu. Esmu vienmēr uz viļņa! Mana izklaide- spēles, mūzika, radio, fotografēšana (telefons glabā arī dažus jaukus pikantus foto), iepirkšanās interneta veikalos, biļešu rezervēšana (autobuss, teātris, kino). Telefona seja ir mana ģimene- kopīgais smaidīgais screen-foto katru brīdi un dienu dara mani laimīgu. Atliek vien sargāt un lolot savu mobilo- jo tas ir daļa no mūsu ģimenes un laimes.”

Meiteņu stāsti

Indra, 04.03.2013 19:30

Patiesībā, manuprāt, telefons ir vispersonīgākā lieta mūsdienās, kāda vien var būt. Kaut vai pēc zvana signāla un fona attēla var daudz ko pateikt par cilvēku. Kad kādreiz telefons tiek atstāts mājās, ir sajūta, kad trūkst vienas rokas. Un varbūt mums liekas, ka šobrīd telefonā nekā īpaša, pikanta nav, mēs kļūdāmies. Jā, arī man šobrīd liekas, ka mans telefons ir nevainības iemiesojums, bet vai es tā domātu pēc pāris gadiem? Diez vai! Man šobrīd ir 23 gadi un es varbūt vairs ne īpaši atceros, kas manā telefonā atradās, kad man bija 17. Bet nesen es to uzzināju, un ticiet man- es sarku un bālēju, kad iepazinos ar telefona saturu, kas man bija pirms 6 gadiem. Stāsts ir pavisam vienkāršs. Kad 17 gados posos uz ballīti, ieliku ātri veļas mašīnā savas bikses. Ilgi biju aizņemta ar pucēšanos, kad sāku domāt- kur ir mans telefons? Izmeklējos visās malās, bet nekā. Arī zvanīt mēģināju- izslēgts. Lēnām sāku atcerēties savas gaitas pirms pamanīju, ka pazudis telefons un apstājos pie veļas mašīnas. Viss bija skaidrs- telefons izmazgāts. Tā es viņu mēģināju dabūt pie dzīvības vairākas reizes, bet, kad sapratu, ka nav vērts- ieliku dziļi rakstāmgalda atvilktnē. Tiku pie jauna telefona un par veco aizmirsu. Tagad es vairs nedzīvoju pie vecākiem, bet vienu dienu aizbraucot ciemos, nodomāju parakāties pa savām vecajām atvilktnēm. Atradu, protams, daudz ko interesantu (zīmītes, bildes, utt.)- arī telefonu. Interesanti bija tas, ka bezrūpīgi piespiežot ieslēgšanas pogu, telefons noreaģēja. Un tas, protams, radīja manī lielu ziņkārību. Pēc ilgiem pūliņiem nācās saprast, ka tas nebūs tik vienkārši, jo visas ar telefonu saistītās lietas jau bija izmestas (vecas taču), bet nu- man izdevās atrast tādu telefona lādētāju draudzenes veco lietu arhīvos, jo mums tolaik bija vienādi telefoni. Un jā, beidzot es telefonu varēju ieslēgt (kautgan bez lādētāja palīdzības viņš vairs nebija lietojams). Un liels bija man pārsteigums, kad sāku skatīties tā saturu. Tas bija mans pirmais telefons ar fotokameru, tādēļ galeriju apskatīju pirmo. Njā- bildes no ballītēm, kur tika darītas lietas, par ko noteikti vecākiem nestāsta. Un jā- iespējams nestāstītu arī savam puisim, tādēļ nācās ļoti sarkt, kad viņš bija man blakus. Arī pašportreti- izaicinoši un pat nedaudz smieklīgi. Un par sms no pielūdzējiem vispār nebija ne runas. Naivas, pikantas, muļķīgas un no vairākiem puišiem vienlaikus. Es pat nevarēju iedomāties, kādi dārgumi glabājas manā telefonā, tik īpaši, ka pat izdzēsu visu ārā. Kādēļ? Es atcerējos visus ar tiem saistītos notikumus, pakavējos nedaudz atmiņās, bet... es tiktiešām nedomāju, ka vēlētos, lai kāds vēl to kādreiz redz vai izlasa. Arī mans draugs, ar kuru sastrīdējāmies, jo neļāvu viņam piedalīties sms lasīšanā. Man tomēr bija 17 - biju savādāka, par to es noteikti pārliecinājos. Bet par to, kas glabājas mūsu telefonos varu pavisam noteikti pateikt, ka tas ir personīgi un varbūt pat pikantāk, nekā mēs iedomājamies. Ne velti dažreiz pārņem satraukums, kad tavu telefonu paņem rokā kāds cits.

Ilze, 04.03.2013 19:48

Man ir NOKIA telefons lai gan viņš nav jaunākais samsung galaxy modelis man vīņš patīk tāds kāds ir , jo lai cik atpalicis viņš būtu no jaunākajām tehnoloģijām kā piemēram samsung galaxy note viņam piemit daudz labu īpašību! Mans telefonam ir izvelkama klaviartūra tāpec ja kādreiz vaig kādam aizsutīt sms vai pieraksīt kādu piezīmi plānotājā tas ir ātri izdarāms.
Mans telefons ir baltā krāsa tapēc viņš ir ļoti panamāms un tā kā viņam ir liela atmiņa varu plaši izvērsties attēlu, spēļu un aplikāciju ielādē.
Man patīk mans telefons viņš ir ērts un piemērots meitenei, bet ja man rastos iespēja dabūt labāku modeli es to ar prieku darītu!

Monta, 04.03.2013 20:06

Mana ikdiena nav iedomājama bez mana telefona.Tā ir mana mazā pasaulīte, kurā glabāju lieliskas atmiņas.Bilžu galerija no dažādām vietām, interesantām situācijām, skaistiem saulrieta skatiem ir mana mazā pūra lādīte, kurā es ikdienas ieskatos un pasmaidu par to kas reiz bijis un piedzīvots..Tikpat svarīgas un mīļas ir sms no man tuvajiem cilvēkiem. Vissmīļākās ir mana mīļotā sms, par cik mums tik bieži nesanāk būt kopā, jo man tik ļoti patīk tās skumjākos vakaros palasīt un pasmaidīt par mīlas pilnajām rindiņām, par ilgošanos un citām mazliet pat neķītrākām lietām :)
Mans telefons ir mans vistuvākais draugs, jo ir visbiežāk kopā ar mani, reizēm mēs salamājamies, bet nu kopā sadzīvojam labi, jo viņš klusē par visu ko ir redzējis un dzirdējis visā savā mūžā! :))

Marta, 04.03.2013 19:23

Tātad. Principā mans telefons ir mana somiņa. Ja man nebūtu tāda telefona, kurā viss man vajadzīgais salīstu iekšā mazās, foršās aplikācijās, es sev līdzi vienmēr somiņas vietā ņemtu koferi.
Manā telefonā ir endomondo aplikācija - lieti noder, jo daudz staigāju riņķī apkārt. Tiem, kas vēl nezin - endomondo uzrāda, cik daudz kalorijas esi nodedzinājusi staigājot/skrienot vai darot jebkādas sportiskas aktivitātes. Katra mazā nodedzinātā kalorija ir solis pretī bez-ziemas-riepu viduklim.
Mans telefons ir mazs, tumšs noslēpums, ko vīrieši baidās paņemt rokās. Kāpēc? Jo tur taču ir visa mana dzīve!
Telefons noder kā kalendārs un plānotājs - ērti visu var saplānot ar minūtes precizitāti. Mans skārienjūtīgais gadžets sniedz iespēju viegli un ērti pārlūkot tikko pienākošos e-pasta ziņojumus jebkurā vietā un jebkurā laikā, kā arī uz tiem atbildēt.
Mans telefons ir mana piezīmju grāmatiņa. Tā kā es par sevi varu teikt, ka esmu diezgan radoša personība, tad dažkārt iešaujas prātā idejas, kuras vajag realizēt, bet, tā kā mana atmiņa nav laba [ļoti agrīna skleroze], tās idejas ir jāpieraksta. Un ja nu es sēžu trolejbusā, sastrēgumā, un nav lapiņas, kur nu vēl pildspalvas? Tad protams, ka jāvelk ārā telefons un fiksi jāpieraksta ideja. Tur jau dažas priekšā stāv, un tad es viņas pārlasu un pati sāku brīnīties, kas man tajā dienā bija prātā.
Mans telefons ir mans modinātājs. Tā kā es dzīvoju viena savā mazajā dzīvoklītī, ideju par modinātājpulkteņiem es atmetu [pulkstenis ir mazvērtīgāks par telefonu - viņu var mest pāri istabai un ļaut, lai viņš sašķīst - 7 no rīta tas ir pilnīgi vienalga, galvenais, lai viņš aplukst.] Tā kā telefonu man ir žēl mest pret sienu, nākas vien to apklusināt un celties augšā.
Mans telefons ir mans labākais draugs - uz to varu paļauties grūtās situācijās, kad kaut ko plašajā Rīgā nevaru atrast - atbloķēju tastatūru un uzpiežu 3 ciparu [nē, ne jau burtu] kombināciju: 1188, un tieku skaidrībā.
Varu droši teikt, ka bez telefona blakus, kabatā vai somā es jūtos kā bez rokām.

Elīna, 04.03.2013 20:17

Mans telefons vēl joprojām glabā pirmās iepazīšanās sms no mana mīļotā vīrieša, ar kuru kopā esmu jau vairāk kā 2,5 gadus. Ik pa laikam mīlu tās palasīt un atgriezties šajā randiņu periodā :)

Inga, 04.03.2013 21:21

Mans telefons-mana personība!
Bez tā nevar iztikt katru dienu, ir mazlietiņš stesiņš ja tas nav paņemts līdzi.
Paskatoties liekas ka nav nekas īpašs nav bet tajā glabājas ikdienā neizņemama sastāvdaļa!
Varbūt paņemot viņu rokās un apskatot attēlus, liekas- kas tur īpašs, no interneta ielādēti attēli?-bet tajos ir iedvesma vai kas cits kas licis šo attēlu saglabāt, nofotogrāfēt uc...
Ir daudz sms, kuras man parasti žēl dzēst ārā, jo tajās vienmēr šķiet kaut kas interesants un pārlasāms.
Kā jau es teicu telefonā glabājas daļa no manas personības!!!!!

awii, 04.03.2013 21:45

Sēžu un domāju....īsti nevaru atdurties lietām,kuras cītīgi slēpjas,manā tālsaziņa līdzeklītī. Droši varu teikt,ka tālrunis ieņem,lielu daļu manā dzīvē. Mans tālrunis ir,mans mazītiņais asistentiņš. Tas glabā noslēpumus dudz vairāk un ilgāk,kā es pati. Ja man kas piemirstās,tas vienmēr man visu pačukstēs ausiņā - visus kvēlākos noslēpumus,kurus nereti saņemu iekš īsajām ziņām,no draudzenēm. Ja mans tālrunis spētu runāt,droši vien,es tiktu pie pienācīgas pamācošās sarunas. (smejos) Sīkāk gan nestāstīšu,ko mans tālrunītis slēpj iekš sevis,jo tad tie vairs nebūs mana tālruņa noslēpumi,bet varu teikt,ka sarunas ar draudzenēm,nereti ir pikantas,netīras un tēmas ir diezgan - skaļas. Mans asistentiņš,pat atrodoties citu rokās,nespēj atklāt nevienu noslēpumu - jo vairākums to,tas dzird iekš entajām,garajam meiteņu sarunām. Un kā zināms,tad meitenēm mēle,var kustēties stundām ilgi. (smaidu) Kā redzams,mans tālruns ir informāciju bagāts. Un,lai kur tas atrastos (uz galda,svešinieka rokās,gultā...u.c.) tas lieki nemētāsies ar to,ko zinam tikai mēs divi vien.

Agate, 04.03.2013 23:12

38 megabaiti. Tik daudz atmiņu glabā mans telefons. Sākot no mūzikas, vecām īsziņām, kuras slinkums dzēst, un beidzot ar bildēm, cikla kalendāru un veciem kontaktiem. Noslēpumus arī, vai tie necili, vai tie lieli. Liels paldies tam, kas izdomājis "phone lock". Tādējādi kāds nevēlams viesis nevarēs iesprausties manā dārgumu lādē un izokšķerēt katru stūri, kaktu, aizkrāsni, kur paslēptas izmērā mazas, bet sirdij mīļas bildes. Tādas bildes, kuras spītīgi negribas rādīt svešam, kuras gribas paturēt tikai sev, un gūt to prieku un siltumu vienam pašam, egoistiski nedaloties ar pārējiem šajās sajūtās. Citam tās var šķist triviālas lietas, pat bezvērtīgas. Tāpēc mēs paši individuāli nosakām vērtību visam, kas ir mums apkārt. Kas citam liekas muļķīgs, garāmejošs, manī var izraisīt bīstamu pozitīvo un negatīvo emociju plūsmu. Šādas emocijas negribas zaudēt, tāpēc tās cieši jānoglabā un vienmēr jānēsā līdzi, un kas gan varbūt labāka noslēpumu pārnēsāšanas kastīte, ja ne mans personīgais mobilais telefons! Jo kas gan ir noslēpums, kāpēc tas jāglabā? Tas, kas vēl nav izpētīts, izzināms, iepazīts. Tas, ko nedrīkst izpaust. Tāpēc kuš... lai tas paliek starp mums.

Līga, 05.03.2013 00:27

Mans mobilais tālrunis šobrīd ir Samsung S5230 La Fleur. Šis tālrunis man ir 2 gadus. Itkā nav ilgs laiks, bet pietiekami daudz, lai tajā sakrātos pārāk daudz noslēpumu. Tajā ir bijis sākot no visnevainīgākajām īsziņām līdz pat pikantākajiem un trakākajiem video un foto uzņēmumiem. Vislielākie noslēpumi tajā ir glabājušies tad, kad vienlaicīgi tikos ar 3 vīriešiem. Kamēr biju randiņā ar vienu, tikmēr sūtīja īsziņas vai zvanīja pārējie abi. Tas laiks bija visnotaļ aizraujošs gan man, gan manam tālrunim. Šiem vīriešiem pat kontaktu sarakstā tika nomainīti īstie vārdi uz segvārdiem. Tajā brīdī man veidojās nopietnākas attiecības ar vienu no šiem trijiem vīriešiem, tāpēc neviens no viņiem nedrīkstēja uzzināt patiesību.
Vēlviens interesants moments mana tālruņa dzīvē bija tāds, kad tajā glabājās kaislīgi video un pārgalvīgi foto uzņēmumi. Pirms kāda laika man bija puisis, ar kuru kopā mums patika iemūžināt savas rotaļas guļamistabā. Tā, kā viņa īstais tālrunis tobrīd bija remontā un kā pagaidu tālruni lietoja veca modeļa Nokia, tad vienīgais, kas mums pa rokai gadījās bija mans Samsung. Šajos video ir redzams gandrīz katra sīkākā detaļa no mūsu seksa rotaļām, un es tos noteikti nevarētu rādīt pat savai labākajai draudzenei.
Bet foto uzņēmumos ir dažas bildes no trakākajām ballītēm, kā ar draudzenēm neprātīgi atpūšamos, kuras (ballītes) patiesībā ir noslēpums no mana šī brīža drauga. :)

Ilze, 05.03.2013 10:31

Mans Skelets telefonā

Nu jau esmu precējusies un man ir divi dēli, līdz ar to mana telefona saturs ir gana ikdienišks - veikala iepirkuma saraksts, darāmo lietu saraksts katrai dienai un nedēļai, ģimenes locekļiem nepieciešamo lietu saraksts u.t.t
Bet senāk...mmm..nesāk jaunībā, kad jūra līdz ceļiem mans telefons bija ļoti intīms. Tas bija kā aukstais ierocis, ko izmantot karā pret mani. Jau kalendārā vien ieskatoties varēja uzzināt manu menstruālo ciklu un iepazīties ar manu dzimumdzīvi. Uzzināt plānus nedēļas nogalei un spilgākos dienas iespaidus. Bet parakājoties SMS atmiņā varēja uzdurties uz iekaroto vīriešu saraksta :) ( mjā, arī sievietēm tādi ir ) Tā pat telefonā glabājās gan nosūtītas, gan saņemtas neķītras SMS garastāvokļa uzlabošanai.
Varētu teikt, tāds neķītrs telefoniņš bijis :)