Sveikas!
Mani interesē pieredze, domas, viedoklis par situāciju, kad kādam no jūsu vecākiem ir draugs/draudzene. Interesē tieši attieksme no jūsu puses, kā to uztverat, kā jutāties.
Mana situācija ir šāda. Mammai ir draugs, par ko esmu ļoti priecīga, jo viņa kopš tēvs nomira visu savu laiku veltīja mums bērniem ( man un brālim). Mēs jau sen kā lieli, man 20, brālim 23 gadi. Tieši tādēļ priecājos, ka beidzot viņa ir spērusi soli uz priekšu un nopietnāk attiecas arī pret sevi kā sievieti.
Viņas draugu iepazinu, liekas jauks, neko slikti nesaku, galvenais lai mamma laimīga. Arī es tam draugam patīku, ir stāvā sajūsmā, cik es esot laba un mīļa meita, kārtīga, viesmīlīga bla bla. Sākumā domāju saslavē,lai pielīstu vai tamlīdzīgi. Bet nē, izrādās viņam ar ir meita, manā vecumā. Un viņa ir tāda riebekle, tiešā nozīmē. Sākumā jau neko neteica, pēc tam atklājās. Viņa viņu terorizē, pieprasa naudu, neko nepalīdz, uzvedība un tonis pret tēvu ir šausmīgs. Un pat manai mammai atļāvusies baurot virsū.
Tad nu padalieties pieredzē, par jūsu sajutām, emocijām. Jo es nesaprotu kā tā var izturēties, tomēr pieaudzis cilvēks pret savu tēvu, kurš tā jau atdod savai meitai pēdējo. (s)
671
