Mans stāsts par brāļa draudzeni (varbūt kādai būs ko pastāstīt par māsas draugu,bet ar to man problēmu nav) :-)
Lieta tāda,ka man nepatīk brāļa draudzene. Ja agrāk likās forša,jauka,tad šobrīd viss ir mainījies uz otru pusi un viņa pret sevi ir izveidojusi absolūtu nepatiku no manas puses!Nē,tas nav saistīts ar to,ka esmu greizsirdīga,ka viņa man brāli "atņēmusi"!
Atbraucot ciemos vai k-kur satiekoties,viņa runā,smaida,viss ok,bet otrā momentā viņa vnk aprunā aiz muguras (!!!),burtiskā nozīmē.Jā,tipisks dvīnis (negribu citas meitenes aizvainot,jo noteikti IR izņēmumi)-ir labi,bet otrā momentā nekas nav labs!īsta divkose un tādi cilvēki man tiešām riebjas...
Vairs nav mums tāds kontakts kāds bija agrāk un viņa laikam sāk to just.Grib tā kā ar mani runāties,pielīst (laikam saprot,ka k-kas nav labi),bet es vnk nespēju-esmu palikusi ļoti neitrāla!Protams,aprunā ne tikai mani,bet to ir izpelnījušies arī citi ģimenes locekļi,kas man nepatīk!!!
Mēs viņai palīdzam atrast darbu,atbalstam,aicinam ciemos,ņemam līdzi izbraucienos utt.,bet viņai vēl nav labi!Esam viņu pieņēmuši savā ģimenē,bet šādu attieksmi nebiju gaidījusi,jo pārāk cienu savu ģimeni un man uzdzen dusmas,ja kāds tā aiz muguras izrīkojas (kas un kā,zinu tikai es un māsa).
Turklāt vēl ļoti nepatīk,ka mamma par viņu nu TĀ rūpējas,kā gandrīz par pašas meitu,kas man liekas pa traku...
Ar māsas draugu gan labi saprotos,viss ok!
Vai kādai ir bijis līdzīgi? :-|
Vnk nesaprotu kā lai pret šādu cilvēku tālāk izturās.Pat vairs nepatīk,ka ciemos brauc,bet zinu,ka no tā nekur neizsprukt,vismaz brāļa dēļ paciešos,lai viņai k-ko riebīgu nepateiktu! (s)
4838
