Vīrieša bērns

Pieņemt to varu normāli, nepieņemami, ja viņš par bērnu neliekas ne zinis.

ir jauki,ja viirietis viens ruupejas par beernu un to audzina, man kretinee tipinji,kas pamet savus beernus,peectam izliekas par nelaimiigajiem teetinjiem,kuri izskiirushies,beerns ticis maates apruupe,vai veel labaak,ka vispaar noklusee par beerna eksistenci un mees vinjus,liekuljus un cuukmenus veel zjeelojam (e),,es izskjiiros no diviem viirieshiem tieshi shii iemesla deeljs,kad vinji par saviem beerniem vispaar nelikaas ne zinis,pat neapciemoja,man visu laiku naacies vinus krukjiit,lai aizbrauc,satiekas,nopeerk kaadu daavaninju, bet nekaa,tas ir skumji,taa sapratu,ka shiem cilveekiem nav nekaadas veertiibas dziivee un es varu buut next pamestaa vientuljaa maaminja,soryy nee, taadus tipinjus izkastreet (e) (e) (e)Es pienjemtu viirieti,kas audzina savus beernus,nevis taadu kas pametis vinjus,tas no manas pieredzes,lai nesakat,ka daudzas skalji kliedz

Fionchiks - un tu domā, ka jūsu abu bērns neiespaidotu seksuālo dzīvi un brīvdienu rītos netraucētu? Tāpat jau vīrietis rūpētos par jūsu bērnu. Arī viņš prasītu enerģiju, laiku, naudu, uzmanību. Tad ar' būtu psiholoģiski grūti un liktos, ka par maz saņem no vīrieša?

ruxeniite, atšķirība ir tajā, ka sieviete tad pati izvēlas, kad ir gatava bērnam un ziedot savu brīvību, kā arī grūtniecības laikā veidojas šī īpašā saikne ar savu bērnu. Turpretim, esot attiecībās ar vīrieti, kam ir "bagāža", šīs izvēles nav. Vai nu pieņem, vai nu nepieņem.
Manuprāt, labāk ir, kad meitenes apzinās, ka nespēs pieņemt virieša bērnu, nekā mocīties. Nebūs ne pati laimīga, ne vīrietis, ne bērns. Izteiksmes veids, kā to meitenes pasniedz, varbūt ir skarbs, bet tas ir viņu viedoklis un tur nav ko nosodīt.

ruxeniite, savs ir savs. Kā jau tika minēts nakošajā komentā - tas ir kopīgs lēmums.
Visām taču gribas uzsākot attiecības randiņu posmu, bezrūpību, vāļāšanos pa gultu, daudz mīļuma un spontāna seksa..

Tas nav neiespējami sadzīvot ar vīrieša bērnu, grūtāk ir tik pāri citām lietām. Vnk gribēju izteikt savu pieredzi, ka tā nav medus maize.

Vispār man pašai ir bijušas 2 attiecības, kur vīriešiem ir bērns.
Pirmajās mēs abi bijām jauni un es pavisam noteikti bērniem nebiju gatava. Nepieņemamākais šajās attiecībās bija tas, ka puisis bērnu uztaisīja neilgi pirms mēs sagājām kopā. Es par šo faktu uzzināju neilgi pirms bērns piedzima. Sajūtas bija briesmīgas, jutos nodota, piekrāpta, kaut arī tas bija bijis gadījuma sakars vēl pirms manis. It kā visu izrunājām, kā būs, ko darīsim, ka apciemosim bērnu kopā.
Taču tam sekoja meli - viņš viens brauca pie viņas un bērna, man neko nesakot, regulāri ar viņu sazvanījās. Centos to visu saprast, pieņemt, taču punktu pielika puiša vecāki, kas visu laiku gan tiešos, gan netiešos tekstos mēģināja piespiest mūs ņemt to bērnu pie sevis un pašiem audzināt (šeit jāpiebilst, ka apakšā ir arī story par bērna māti, kāpēc mūs mudināja ņemt bērnu). Protams, meitiņa bija dikti forša un mīļa, bet visi tie apstākļi kopā lika man izlemt par šķiršanos.
Pēc šī visa es nolēmu, ka ja iepazīšos ar kādu puisi, ar kuru vēlētos veidot attiecības, uzreiz noskaidrotu vai viņa nav bērnu. Bet kā zināms dzīvē darbojas Mērfija likumi :-D un šobrīd esmu attiecībās ar puisi, kuram ir 10 gadu vecs dēls.
Par to, ka viņam ir dēls, es zināju jau pirms mēs vēl sākām, ko bīdīt, tātad mans lēmums bija apzināts. Šajā gadījumā man bija psiholoģiski vieglāk pieņemt to, ka viņam ir bērns, jo zināju, ka pirms tam viņam bija ilgstošas attiecības, kam tomēr bija lemts beigties. Visgrūtākais visā šajā- pieņemt vīrieša komunikāciju ar bērna māti. Sākumā biju ļoti greizsirdīga, jo zvanīja viņa ļoti bieži gan kad vajadzēja, gan nevajadzēja. It kā jau var saprast arī viņu - vīrietis vairs savam bērnam nav tik pieejams, viņa kā vientuļā māte arī vairs nevar viņu pasaukt palīgā kad vien ievajagās. Bet nu jau viss ir uz labo pusi.
Otrs grūtākais - izveidot kontaktu ar bērnu, jo viņš ir tajā "grūtajā" vecumā. Pat nemāku to tā izskaidrot. Toreiz iepriekšējās attiecībās, kad meitiņa bija pavisam maza, bija vieglāk. Tagad ar 10 gadu vecu puiku ir grūti atrast kontaktu - gan viņš uz mani skatās vērtējoši, gan es uz viņu. Pie tam mēs abi neesam tādi baigi atvērtie cilvēki.

Dikti gari jau sanāca, bet ņemat par labu :-D

Manupraat, tomeer tur visu izshkjir fakts vai pret sho viirieti ar beernu ir miilestiiba, vai tik taada paarejosha kaisle :-) Jo tomeer ,ja no sirds miili to viirieti, tad arii miileesi visu, kas kaut kaadaa zinjaa ir dalja no vinja! Beerns ir vinja miesa un asinis, un Tu nevari miileet viirieti, bet ieniist vinja beernu, nu tas ir kaut kaa pretdabiski, bet es nepretendeeju uz absoluuto patiesiibu! Sava miiljuma meitu es nekad veel neesmu satikusi, tik bildes redzeejusi un man jau pret vinju ir siltas juutas, lai arii principaa esmu no taam, kam beerni tomeer ne visai, bet sava viiriesha beernu gan es miileetu.

Diosa, cik veca ir viņa meita?

Man jau pašai šķiet, ka man būtu vieglāk veidot kontaktu, ja manam vīrietim būtu meita, jo tomēr vairāk kopīgu interešu :-)

Un piekrītu izteiktajam viedoklis, ka ne jau bērnu ir grūti pieņemt, bet visus parējos apstākļus, kas no tā izriet.

abere, 14 gadu vinjai (l) Neesam veel tikushaas, bet es gribeetu gan, man ljoti interesee ,kaada vinja ir. Un kaads mums rastos kontakts, jo parasti beerni peec manis ljoti tiecas, lai arii es nelecu no sajuusmas gaisaa, bet te ir konkreeta situaacija-man ir svariigs shis viirietis un liidz ar to vinja beerns.

Diosa, tevi nebaida, ka viņai varētu būt "spurainie" pusaudžu gadi, kad viss ir tikai balts un melns?

Diosa - man tāds pats jautājums kā aberei. Tas nekas, ka bērni pēc tevis tiecas, šī meitene vairs nav bērns - stabils tīnis ar visiem tīņu izgājieniem. Spriežot pēc sevis 14 gados, es īpaši tēva draudzenīti pierē neņemtu, protams, neignorētu, bet nekādas siltās attiecības man NOTEIKTI nebūtu.

Nu pag, nevajag vienmēr sabiezināt krāsas. Mēs bijām 3 bērni pusaudžu vecumā, kad ģimenē ienāca jauns cilvēks. Un pat ar manu raksturu - viss turējās normas robežās.
Liela nozīme ir tam, kā bērns ir audzināts.

Kad man bija 13, mammai uzradās draugs. Kauns atcerēties, ko tikai es darīju, lai to vīrieti dabūtu prom no mūsu dzīves (t) Kādi 2 gadi bija vienkārši neciešami.

Gemini, nav jau visi bērni vienādi, pat ar visu audzināšanu. Vieni atklāti izrādīs nepatiku, citi to slēps un darīs nejaucības aiz muguras. Citiem var gadīties, ka patiksi un izveidosies jauks kontakts. Arī ar pieaugušajiem ne jau ar visiem izveidojas konakts.
Diosai, protams, novēlu to vispozitīvāko variantu! Arī pati ceru, ka man tomēr izveidosies labāks kontakts ar puiku.

Meitenes, es nesaku, ka es vinjai patikshu, vai ka vinja patiks man, es saku tikai to, ka man netraucee tas, kas ir svariigs vinjam, un meita neapshaubaami ir svariiga vinjam ;-) Vienkaarshi shis viirietis man ir ljoti iekritis dveeselee un netaisos vinju pamest tikai taapeec, ka redz vinjam ir meita!

Neteicu, ka visi bērni ir vienādi. saku, ka visi nav sliktie.
Mani "atkausēja" tas, ka pats cilēks nāca ar gaišumu un pats galvenais-netaisījās man tēva vietā, jo man nekad tāda nebūs. protams, līdz tam cūcības es strādāju, bet nu tiešām-viņa drēbes ar benzīnu neaplēju un zābakus nemetu miskastē.
Man arī daudz nozīmēja mammas laime. Vecākam ir bērns jāsagatavo-jāstāsta, jārunā.

Nepiekrītu, ka vainīga ir audzināšana.
Attieksmi veido bērna izjūtas un situācija ģimenē. Piemēram, es to vīrieti neieredzēju, jo uzskatīju, ka viņa dēļ mamma izšķīrās ar manu tēti un, ka viņš tagad man vēl vēlas mammu arī atņemt. Es vienkārši biju ļoti vientuļa, jo mamma vienmēr strādāja un man bija tikai tas mazais laiciņš, kad viņa nebija darbā. Un tad pēkšņi šo pašu mazo laiciņu man bija jādala ar kādu. Tas pārgāja.

Un kaa arii, ja beerns nav egoists un veel savam teevam vai maatei laimi, tad necentiisies aizbiedeet jauno otro pusi (t) Man taa shkjiet!

Magdalēna, Tu jau esi teikusi, ka Tev ar mammu nav tās labākās attiecības. Ja jau ar vienu cilvēku nebija viss kārtībā, kur tur vel otram - svešam vieta.