Pirmkārt, kas tā saka - dzīvoju ar sievieti ar kuru kopā divi bērni. Tik ļoti bezpersoniski. Tā itkā tu pats neuzskati, ka tā būtu tava sieviete, tava otra puse. Noteikti viņa to jūt.
Otrkārt, ja kasaties un ir problēmas, vai tiešām tava automātiskā reakcija katru reizi ir skriet un meklēt citu? Tas attiecībās nav normāli. Ja uzskati, ka problēmas tiešām ilgtermiņā nav atrisināmas, tad šķiries, meklē citu un miers.
Treškārt, tu piemini ''pēkšņi esmu viņai piemērots''. Jūs kasaties, ka kaut kas dzīvē nesaskan, neesat viens otram vajadzīgi un pēc mēneša atelpas, šķiršanās un kasīšanās, viņa izdomā, ka viņai tomēr tevi vajag un tad viss baigi labi? Nu es teiktu, ka nav tas normāli, tas gan. Vai nu ir, vai nu nav. Ja nesaskan kaut kādas svarīgās lietas vai arī abiem diviem ik pa laikam uzrodas domas, ka otrs cilvēks nav tas īstais un gribās šķirties, tad principā nav jēgas. Tā var turpināt līdz kapa malai šitādos kašķos un sūdos dzīvot.
Labāk tad šķiraties, meklējat citus cilvēkus un zīvojat atsevišķu dzīvi.
Arī bērniem būs labāk, ja vecāki ir šķīrušies, bet laimīgi, nevis kopā un nelaimīgi.
1
