iiieviiite @ 24.03.2023 15:24es vienkārši uzskatu, ka visiem ir tiesības justies tā, kā viņi uz to mirkli jūtās, neapspiežot savas emocijas. ja cilvēks ir bēdīgs vai dusmīgs, viņam ir tiesības tādam būt, neaizskarot citus cilvēkus, arī ārpus savas dzīvesvietas. ja kādu aizskar otra cilvēka sejas izteiksme, tad tā jau ir otra cilvēka problēma, jo, visticamāk, šī cilvēka ekspetācijas neattaisnojās (piem., grib, lai visi smaida, bet kāds atļaujas to nedarīt).
konkrēti ballīšu laikā ļoti bieži cilvēkiem mēdz mainīties garastāvoklis, bet normālās kompānijās, kur cilvēki pazīst viens otru, šīs lietas tiek izrunātas un visi ir saprotoši. es nekad tuvam cilvēkam neteikšu frāzes, "ko tu šeit atvilkies un sēdi ar skābu ģīmi?" vai kaut ko tamlīdzīgu, jo man tas šķiet vienkārši nekorekti.
Mežone @ 24.03.2023 14:49Jā, es kādreiz biju tāds cilvēks. Iemesls- bērnība. Esmu augusi ar vecvecākiem, jo tēvs no manis atteicās, taču mātei svarīgāks bija alkohols un citi vīrieši. Protams, dažādu iemeslu dēļ tiku periodiski sūtīta pie mātes, kas man katru reizi sagādāja stresu, jo loģiski- alkohols, kautiņi, policija, verbāla pazemošana utt. Un es tiku audzināta ar domu, ka man pašai ar visu jātiek galā gan fiziski kā topošajai sievietei, gan arī morāli. It īpaši tie argumenti, ka man jau nav nekas par ko stresot, jo man ir jumts virs galvas un ēdiens. Un ar laiku tas viss manās smadzenēs sagrozījās tā, ka manas emocijas un jūtas nav svarīgas. Ka citiem ir problēmas un emocionālās sāpes, bet man nē. Un, ka vispār es pēc būtības nevienam arī neesmu svarīga. Tādēļ es "marinējos savā sulā" un vienmēr izvairījos no dziļām sarunām, tēmām, situācijām utt.? Kad sagāju ar savu vīru, viņš ilgi nevarēja saprast, kādēļ es nekad nestāstu par to, kā es jūtos, kādēļ es nekad neprasu viņam palīdzību, pat pašu vienkāršāko. Nu jau pēc 12 kopā būšanas gadiem, pateicoties vīram, esmu nedaudz atvērusies un saprotu, ka manām jūtām ir nozīme, ka man ir nozīme. Ka nevajag eksistēt un marinēties savā burbulī, jo tas izēd no iekšpuses un atstāj rētas pa virsu jau esošajām.? Uzskatu, ka atvērties var jebkurš, vienkārši vajag blakus cilvēku, kuram vari uzticēties bez bailēm par vienaldzību vai nosodījumu.
iiieviiite @ 25.03.2023 09:09Mjā. Vispār pēc pēdējā komentāra izlasīšanas, man arī ir skolas laikā teikuši, ka es izskatos dusmīga, lai gan tā bija mana parastā sejas izteiksme vai ka neesmu draudzīga, lai gan pašai likās, ka daru visu, lai sadraudzētos. Arī salīdzinoši nesen draudzene, kad atnācu ciemos, lika savai mazajai meitai nākt mani apsaukt, kaunināja viņu par to, ka stāv un nekustās no vietas. Es jutos neērti. Pēc tam, protams, izrunājos ar draudzeni, pateicu, ka es noteikti negaidu, ka viņas meita nāks apskauties, nevajag viņu spiest to darīt, ja negrib. Lai gan bērns ir mazs, tāpat ir jārespektē viņa emocijas un sajūtas. Un es viņai esmu pilnīgi sveša tante, kuru viņa satiek reizi pusgadā un pēc stundas jau aizmirst, nevis tuva bērnības draudzene.
👍YaeMiko @ 25.03.2023 07:52Bērnībā biju diezgan kautrīga un emocionāla. Bieži par to aizrādīja un pat iepēra. Kas iemācīja to ka nevajag izrādot savas emocijas. Pusaudži gados man skolā skolotājas ejot garām aizrādīja kāpēc man ir skumja seja, kāpēc raucu pieri. Lai gan īstenībā es nebiju skumja un tā ir vienkārši mana seja. Tas man vēl vairāk lika justies kauninātai par savām emocijām un protams izskatu. Sāku būt emo fāzē, jo vecāki izšķīrās, pārvācos dzīvot citur. Bija sajūta ka nevaru izrādīt sāpes par šķiršanos, pārvākšanos utt un tāpēc sākās problēmas ar fizisku darīšanu sev pāri. Tagad tā vairs nav.
Bet vienīgais cilvēks kuram esmu emocionāli atvērt ir vīrs. Mamma, tētis, māsas, draudzene nevienam no tiem savas īstās emocijas nestāstu/neizrādu.Laikam tam dēļ kā ir bail no nosodījuma, no tā ka nesapratīs.
Kopumā ieteiktu topošajiem vecajiem nespiest savus bērnus būt fake priecīgiem, nespiest kautrīgos bērnus iet pie tantēm un onkuļiem runāties un neizrādīt par sejas izteiksmēm.
1318
