Emocionāli nepieejami cilvēki

YaeMiko @ 25.03.2023 07:52

Bērnībā biju diezgan kautrīga un emocionāla. Bieži par to aizrādīja un pat iepēra. Kas iemācīja to ka nevajag izrādot savas emocijas. Pusaudži gados man skolā skolotājas ejot garām aizrādīja kāpēc man ir skumja seja, kāpēc raucu pieri. Lai gan īstenībā es nebiju skumja un tā ir vienkārši mana seja. Tas man vēl vairāk lika justies kauninātai par savām emocijām un protams izskatu. Sāku būt emo fāzē, jo vecāki izšķīrās, pārvācos dzīvot citur. Bija sajūta ka nevaru izrādīt sāpes par šķiršanos, pārvākšanos utt un tāpēc sākās problēmas ar fizisku darīšanu sev pāri. Tagad tā vairs nav.
Bet vienīgais cilvēks kuram esmu emocionāli atvērt ir vīrs. Mamma, tētis, māsas, draudzene nevienam no tiem savas īstās emocijas nestāstu/neizrādu.Laikam tam dēļ kā ir bail no nosodījuma, no tā ka nesapratīs.
Kopumā ieteiktu topošajiem vecajiem nespiest savus bērnus būt fake priecīgiem, nespiest kautrīgos bērnus iet pie tantēm un onkuļiem runāties un neizrādīt par sejas izteiksmēm.

👍

Uzskatu,kā cilvēki ir dažādi un katrs izpauž vai neizpauž savas emocijas ar katru cilvēku savādāk.Neuzskatu,kā ar visiem cilvēkiem būtu jāizturas vienādi,jāskrien kuram katram izpaust savas emocijas pa katru cenu, vienkārši ar 1 cilvēku lielāka saikne ar citu nē.
Man ir viens cilvēks,no kura gribās turēties pa gabalu,jo visu laiku uzbāzīgi mēģina izpiest emocijas,kuru vienkārši nav un arī neinteresē īpaši komunicēt ar to cilvēku,bet bieži esmu spiesta būt viņas kompānijā.Vienmēr meklē kaut kādu vainu-ne tā paskatījās,ne tā sarunājas,kāpēc neko nesaku utt.,cilvēkam nepielec,kā tajā brīdī man nav ko teikt,nav nekādu emociju utt.Lūk,tas ir briesmīgi,ka tev mēģina piep*****\ pa katru cenu,un pēc tam vēl citiem stāsta,izplata baumas,kā tāds cilvēks,kā es nav komunikabls,kaut kāds defekts utt. un nav pa viņas gaumei.Tad priekš kam tad meklēt kontaktu ,kura nav.

iiieviiite @ 25.03.2023 09:09

Mjā. Vispār pēc pēdējā komentāra izlasīšanas, man arī ir skolas laikā teikuši, ka es izskatos dusmīga, lai gan tā bija mana parastā sejas izteiksme vai ka neesmu draudzīga, lai gan pašai likās, ka daru visu, lai sadraudzētos. Arī salīdzinoši nesen draudzene, kad atnācu ciemos, lika savai mazajai meitai nākt mani apsaukt, kaunināja viņu par to, ka stāv un nekustās no vietas. Es jutos neērti. Pēc tam, protams, izrunājos ar draudzeni, pateicu, ka es noteikti negaidu, ka viņas meita nāks apskauties, nevajag viņu spiest to darīt, ja negrib. Lai gan bērns ir mazs, tāpat ir jārespektē viņa emocijas un sajūtas. Un es viņai esmu pilnīgi sveša tante, kuru viņa satiek reizi pusgadā un pēc stundas jau aizmirst, nevis tuva bērnības draudzene.

Piebilstot par to apskaušanos, man arī personīgi, negribas apskauties ar kuru katru draugu paziņu. Tikai tāpēc, ka tā sabeidrībā ir pieņemts. Atceros, Dārta Daneviča, kur intervijā teica, ka izbauda covid laiku, kad vairs nav tā apķeršanās vajadzīga un jaievēro distance. 👍😁 Atceros, mani bērnībā kaunināja, par to, ka nerunāju ar svešiniekiem.Es biju kautrīgs bērns.

Mjā. Vispār pēc pēdējā komentāra izlasīšanas, man arī ir skolas laikā teikuši, ka es izskatos dusmīga, lai gan tā bija mana parastā sejas izteiksme vai ka neesmu draudzīga, lai gan pašai likās, ka daru visu, lai sadraudzētos. Arī salīdzinoši nesen draudzene, kad atnācu ciemos, lika savai mazajai meitai nākt mani apsaukt, kaunināja viņu par to, ka stāv un nekustās no vietas. Es jutos neērti. Pēc tam, protams, izrunājos ar draudzeni, pateicu, ka es noteikti negaidu, ka viņas meita nāks apskauties, nevajag viņu spiest to darīt, ja negrib. Lai gan bērns ir mazs, tāpat ir jārespektē viņa emocijas un sajūtas. Un es viņai esmu pilnīgi sveša tante, kuru viņa satiek reizi pusgadā un pēc stundas jau aizmirst, nevis tuva bērnības draudzene.

Bērnībā biju diezgan kautrīga un emocionāla. Bieži par to aizrādīja un pat iepēra. Kas iemācīja to ka nevajag izrādot savas emocijas. Pusaudži gados man skolā skolotājas ejot garām aizrādīja kāpēc man ir skumja seja, kāpēc raucu pieri. Lai gan īstenībā es nebiju skumja un tā ir vienkārši mana seja. Tas man vēl vairāk lika justies kauninātai par savām emocijām un protams izskatu. Sāku būt emo fāzē, jo vecāki izšķīrās, pārvācos dzīvot citur. Bija sajūta ka nevaru izrādīt sāpes par šķiršanos, pārvākšanos utt un tāpēc sākās problēmas ar fizisku darīšanu sev pāri. Tagad tā vairs nav.
Bet vienīgais cilvēks kuram esmu emocionāli atvērt ir vīrs. Mamma, tētis, māsas, draudzene nevienam no tiem savas īstās emocijas nestāstu/neizrādu.Laikam tam dēļ kā ir bail no nosodījuma, no tā ka nesapratīs.
Kopumā ieteiktu topošajiem vecajiem nespiest savus bērnus būt fake priecīgiem, nespiest kautrīgos bērnus iet pie tantēm un onkuļiem runāties un neizrādīt par sejas izteiksmēm.

Mežone @ 24.03.2023 14:49

Jā, es kādreiz biju tāds cilvēks. Iemesls- bērnība. Esmu augusi ar vecvecākiem, jo tēvs no manis atteicās, taču mātei svarīgāks bija alkohols un citi vīrieši. Protams, dažādu iemeslu dēļ tiku periodiski sūtīta pie mātes, kas man katru reizi sagādāja stresu, jo loģiski- alkohols, kautiņi, policija, verbāla pazemošana utt. Un es tiku audzināta ar domu, ka man pašai ar visu jātiek galā gan fiziski kā topošajai sievietei, gan arī morāli. It īpaši tie argumenti, ka man jau nav nekas par ko stresot, jo man ir jumts virs galvas un ēdiens. Un ar laiku tas viss manās smadzenēs sagrozījās tā, ka manas emocijas un jūtas nav svarīgas. Ka citiem ir problēmas un emocionālās sāpes, bet man nē. Un, ka vispār es pēc būtības nevienam arī neesmu svarīga. Tādēļ es "marinējos savā sulā" un vienmēr izvairījos no dziļām sarunām, tēmām, situācijām utt.? Kad sagāju ar savu vīru, viņš ilgi nevarēja saprast, kādēļ es nekad nestāstu par to, kā es jūtos, kādēļ es nekad neprasu viņam palīdzību, pat pašu vienkāršāko. Nu jau pēc 12 kopā būšanas gadiem, pateicoties vīram, esmu nedaudz atvērusies un saprotu, ka manām jūtām ir nozīme, ka man ir nozīme. Ka nevajag eksistēt un marinēties savā burbulī, jo tas izēd no iekšpuses un atstāj rētas pa virsu jau esošajām.? Uzskatu, ka atvērties var jebkurš, vienkārši vajag blakus cilvēku, kuram vari uzticēties bez bailēm par vienaldzību vai nosodījumu.

👍☺

iiieviiite @ 24.03.2023 15:24

es vienkārši uzskatu, ka visiem ir tiesības justies tā, kā viņi uz to mirkli jūtās, neapspiežot savas emocijas. ja cilvēks ir bēdīgs vai dusmīgs, viņam ir tiesības tādam būt, neaizskarot citus cilvēkus, arī ārpus savas dzīvesvietas. ja kādu aizskar otra cilvēka sejas izteiksme, tad tā jau ir otra cilvēka problēma, jo, visticamāk, šī cilvēka ekspetācijas neattaisnojās (piem., grib, lai visi smaida, bet kāds atļaujas to nedarīt).
konkrēti ballīšu laikā ļoti bieži cilvēkiem mēdz mainīties garastāvoklis, bet normālās kompānijās, kur cilvēki pazīst viens otru, šīs lietas tiek izrunātas un visi ir saprotoši. es nekad tuvam cilvēkam neteikšu frāzes, "ko tu šeit atvilkies un sēdi ar skābu ģīmi?" vai kaut ko tamlīdzīgu, jo man tas šķiet vienkārši nekorekti.

Nevienā brīdī nebija runas, ka tai meitenei teica "ko tu te atvilkies", sauca viņas seju par ģīmi un līdzīgā garā mēģināja pazemot vai izlamāt. Bet labi, ko es malšu vienu un to pašu :D Saprotu, ka tas manas vecmammas laiku standarts, ka esot ciemos ir jāuzvedas pieklājīgi.

iiieviiite @ 24.03.2023 15:24

es vienkārši uzskatu, ka visiem ir tiesības justies tā, kā viņi uz to mirkli jūtās, neapspiežot savas emocijas. ja cilvēks ir bēdīgs vai dusmīgs, viņam ir tiesības tādam būt, neaizskarot citus cilvēkus, arī ārpus savas dzīvesvietas. ja kādu aizskar otra cilvēka sejas izteiksme, tad tā jau ir otra cilvēka problēma, jo, visticamāk, šī cilvēka ekspetācijas neattaisnojās (piem., grib, lai visi smaida, bet kāds atļaujas to nedarīt).
konkrēti ballīšu laikā ļoti bieži cilvēkiem mēdz mainīties garastāvoklis, bet normālās kompānijās, kur cilvēki pazīst viens otru, šīs lietas tiek izrunātas un visi ir saprotoši. es nekad tuvam cilvēkam neteikšu frāzes, "ko tu šeit atvilkies un sēdi ar skābu ģīmi?" vai kaut ko tamlīdzīgu, jo man tas šķiet vienkārši nekorekti.

Pilnībā piekrītu. 👍

.Eksperte. @ 24.03.2023 15:05

Es nevarētu iedomāties aiziet ciemos un ar sejā ierakstītu sūdīgu garastāvokli arī tur tupēt un gaidīt, kad mani nāks un apriņķos, uzlabos garastāvokli vai paijās galviņu. Vai nu atrisini domstarpību, vai nu nolaid tvaiku un baudi ciemošanos vai dodies mājās. Nevienam nav vajadzīgs stūrī sēdošs un savu emociju savaldīt nespējošs ciemiņš.

Jā, ja ir tas cilvēka tips, kas pūš un elš līdz sagaida, ka kāds pievērsīs uzmanību - tas ir stulbi, man nepatīk tādas izdarības. :D Bet te vairāk tēma bija par meiteni, kas slikti jūtās, to var nolasīt sejā, bet nevienam apzināti ar to nekrīt uz nerviem. Nu un aizgāja tālāk tā vispārīgi par emociju neslēpšanu, ne gluži ar mērķi kaut ko kādam parādīt/pierādīt.
Man reāli ir bijusi vīra radu ballīte, kur ir nosacīts pienākums būt, bet f*ing sāpīgi mr krampji sākās. Ja kāds pateiktu - nebojā ballīti ar skābo ģīmi, tad es, vismaz iekšēji, uzsprāgtu. :D
Vēl nepatīkamāks gadījums - biju ciemos, un man pateica, ka omīte nonākusi slimnīcā. Negribas nevienam teikt, lai nebūtu jāraud un nebūtu jābojā to pasākumu, bet sejā notekti varēja nolasīt, ka nav labi.
Ne jau visiem besīgajiem ir kaut kas, tiešām, slikts noticis. Bet to jau neviens nevar zināt.

es vienkārši uzskatu, ka visiem ir tiesības justies tā, kā viņi uz to mirkli jūtās, neapspiežot savas emocijas. ja cilvēks ir bēdīgs vai dusmīgs, viņam ir tiesības tādam būt, neaizskarot citus cilvēkus, arī ārpus savas dzīvesvietas. ja kādu aizskar otra cilvēka sejas izteiksme, tad tā jau ir otra cilvēka problēma, jo, visticamāk, šī cilvēka ekspetācijas neattaisnojās (piem., grib, lai visi smaida, bet kāds atļaujas to nedarīt).
konkrēti ballīšu laikā ļoti bieži cilvēkiem mēdz mainīties garastāvoklis, bet normālās kompānijās, kur cilvēki pazīst viens otru, šīs lietas tiek izrunātas un visi ir saprotoši. es nekad tuvam cilvēkam neteikšu frāzes, "ko tu šeit atvilkies un sēdi ar skābu ģīmi?" vai kaut ko tamlīdzīgu, jo man tas šķiet vienkārši nekorekti.

iiieviiite @ 24.03.2023 14:05

bet tikai sēžot ar dusmīgu sejas izteiksmi viņa nevienam citam pāri nedara, lai pret viņu vērstu emociju x, ja otrs cilvēks uzskata, ka visiem tajā brīdī jābūt priecīgiem un pozitīviem. normālā pasaulē jau vispār neaizrādītu, bet pajautātu, vai kaut kas ir noticis? un ja cilvēks teiktu, nē, viss ok - liktu cilvēku mierā, nevis brauktu virsū vai apvainotos.
bet, protams, ja tas cilvēks, kuram ir slikts noskaņojums, to apzināti bojā citiem, tad ir citādāk, tad var aizrādīt.

Tas ir pasīvi agresīvo cilvēku mūžīgais attaisnojums, ka es taču neko nedarīju, un pēkšņi no zila gaisa man uzbruka! Jā, tu biji ciemos, cita cilvēka mājās, šaurā cilvēku lokā, un sāki publiski demonstrēt agresiju. Tas nav "nekas".

Es nevarētu iedomāties aiziet ciemos un ar sejā ierakstītu sūdīgu garastāvokli arī tur tupēt un gaidīt, kad mani nāks un apriņķos, uzlabos garastāvokli vai paijās galviņu. Vai nu atrisini domstarpību, vai nu nolaid tvaiku un baudi ciemošanos vai dodies mājās. Nevienam nav vajadzīgs stūrī sēdošs un savu emociju savaldīt nespējošs ciemiņš.

Jā, es kādreiz biju tāds cilvēks. Iemesls- bērnība. Esmu augusi ar vecvecākiem, jo tēvs no manis atteicās, taču mātei svarīgāks bija alkohols un citi vīrieši. Protams, dažādu iemeslu dēļ tiku periodiski sūtīta pie mātes, kas man katru reizi sagādāja stresu, jo loģiski- alkohols, kautiņi, policija, verbāla pazemošana utt. Un es tiku audzināta ar domu, ka man pašai ar visu jātiek galā gan fiziski kā topošajai sievietei, gan arī morāli. It īpaši tie argumenti, ka man jau nav nekas par ko stresot, jo man ir jumts virs galvas un ēdiens. Un ar laiku tas viss manās smadzenēs sagrozījās tā, ka manas emocijas un jūtas nav svarīgas. Ka citiem ir problēmas un emocionālās sāpes, bet man nē. Un, ka vispār es pēc būtības nevienam arī neesmu svarīga. Tādēļ es "marinējos savā sulā" un vienmēr izvairījos no dziļām sarunām, tēmām, situācijām utt.😁 Kad sagāju ar savu vīru, viņš ilgi nevarēja saprast, kādēļ es nekad nestāstu par to, kā es jūtos, kādēļ es nekad neprasu viņam palīdzību, pat pašu vienkāršāko. Nu jau pēc 12 kopā būšanas gadiem, pateicoties vīram, esmu nedaudz atvērusies un saprotu, ka manām jūtām ir nozīme, ka man ir nozīme. Ka nevajag eksistēt un marinēties savā burbulī, jo tas izēd no iekšpuses un atstāj rētas pa virsu jau esošajām.🙃 Uzskatu, ka atvērties var jebkurš, vienkārši vajag blakus cilvēku, kuram vari uzticēties bez bailēm par vienaldzību vai nosodījumu.

Jā, ja cilvēks izrāda agresīvu noskaņojumu, tad viņam par to var aizrādīt.

bet tikai sēžot ar dusmīgu sejas izteiksmi viņa nevienam citam pāri nedara, lai pret viņu vērstu emociju x, ja otrs cilvēks uzskata, ka visiem tajā brīdī jābūt priecīgiem un pozitīviem. normālā pasaulē jau vispār neaizrādītu, bet pajautātu, vai kaut kas ir noticis? un ja cilvēks teiktu, nē, viss ok - liktu cilvēku mierā, nevis brauktu virsū vai apvainotos.
bet, protams, ja tas cilvēks, kuram ir slikts noskaņojums, to apzināti bojā citiem, tad ir citādāk, tad var aizrādīt.

Izlasām komentāru vēlreiz - draudzene nevis jutās slikti vai bēdīgi, bet aizgājusi ciemos "sēdēja ar dusmīgu seju". Un viņai par to pārmeta. Jā, ja cilvēks izrāda agresīvu noskaņojumu, tad viņam par to var aizrādīt. Tā nav viņa tiesību pārkāpšana, bet tieši tas, par ko es runāju - ja tu izrādi emociju x pret citiem, tad pieņem to kā normu, ka arī citi pret tevi izrādīs emociju x. Vai šajā gadījumā uz agresiju var atbildēt ar agresiju un izteikt pārmetumus.

kāds tur bija tas teiciens -

Tavas tiesības brīvi vicināt dūres beidzas tur, kur sākas otra cilvēka deguns

Tava brīvība beidzas tur, kur sākas kāda cita brīvība

tātad, ja Anniņai ir slikts garastāvoklis, Anniņai nav jājūtas vainīgai par to, jo viņai ir visas tiesības tā justies. ja Anniņas sliktais garastāvoklis traucē Ilzītei, tad tā jau ir Ilzītes problēma. Anniņas problēma tā būs brīdī, kad viņa sāks Ilzītei braukt augumā, jo viņa tajā brīdī jūtas sūdīgi.
vispār ir tādi cilvēki, kas speciāli bojās citiem noskaņojumu, ja paši jūtās sūdīgi. bet šķiet, ka te nerunā par šādiem cilvēkiem. te runā par to, ka jebkuram cilvēkam ir visas tiesības justies slikti, bēdīgi utt., tās ir normālas emocijas un izpausmes, kuras nav jānoliedz tikai tādēļ, lai kādam izpatiktu.

Jupiter @ 24.03.2023 12:30

Tu runā par "priekšniekiem, kas uz tevi brēc" es runāju par "meiteni, kas visu vakaru ballitē sēž ar sliktu garastāvokli". Cik tālu tas attiecas uz īgniem kolēģiem - manā darba specifikā es viņus saprotu un nekāda izgāšana uz citiem tur nenotiek. Nav bijis darīšanas ar priekšniekiem, kas kaut ko izgāž. Neapmierināti kasieri un pārdevēji man arī garastāvokli nebojā. AIZRĀDĪT un kaut ko PĀRMEST cilvēkam, kurš ballītē nejūtas labi - tas ir pavisam kaut kas cits.

Par draudzeni rakstīts bija, ka tā ir ciemošanās. Kad tu esi atnākusi pie kāda ciemos un sapīkusi tur sēdi, sveša cilvēka mājās, un šaudi apkārt agresīvus skatienus - nekāda cieņpilnā attieksme tā nav. Un jā, par šādu uzvedību var arī aizrādīt, ja cilvēks bērnībā nav iemācījies. Ļoti labi, ka tavā dzīvē un darbā visi ir laipni, bet tas nemaina faktu, ka šādas lietas pasaulē notiek pa pilnam, daudziem cilvēkiem tas rada problēmas, un normāli katrā ziņā nav.

Lula @ 24.03.2023 12:25

Man šķiet, ka Tu sāc jaukt kopā dažādas, nesaistītas situācijas, tikai lai kaut kā aizstāvētu savu viedokli, mēs jau te ejam galējībās. Saprotu, ka nevēlējies uzklausīt konstruktīvu viedokli un ieklausīties. Var jau droši palikt pie sava, domāju, ka nav vajadzības visu kaut kā tagad mēģināt pagriezt.

Es atbildu uz konkrētiem komentāriem, šajā gadījumā "dusmas un slikts garastāvoklis ir normālas emocijas par kurām nevajadzētu justies vainīgam". Ko es sagrozu? Visu laiku ir runa par vienu un to pašu.

greece @ 24.03.2023 12:23

Jādejo apkārt ir tieši tiem, kas nespēj kontrolēt savas emocijas. Jo tieši ap šiem cilvēkiem jāstaigā uz pirkstu galiem. Kā tu "liksi mierā", piemēram, priekšnieku, kurš uz tevi dirš, jo viņu viņa priekšnieks regulāri pazemo un viņš tad dusmas izlādē uz saviem padotajiem? Kā liksi mierā kolēģi, kurai viss besī, bet tev ar viņu ir katru dienu jāsadarbojas? Kā liksi mierā ilggadēju klientu, kurš psiho par visu no a līdz z, bet tev ir darba pienākums ar viņu kontaktēties? Neadekvāta uzvedība ir un paliek neadekvāta uzvedība. Vispār fantastika, ka cieņpilnu attieksmi pret citiem cilvēkiem tu sauc par "dejošanu viņiem apkārt".

Tu runā par "priekšniekiem, kas uz tevi brēc" es runāju par "meiteni, kas visu vakaru ballitē sēž ar sliktu garastāvokli". Cik tālu tas attiecas uz īgniem kolēģiem - manā darba specifikā es viņus saprotu un nekāda izgāšana uz citiem tur nenotiek. Nav bijis darīšanas ar priekšniekiem, kas kaut ko izgāž. Neapmierināti kasieri un pārdevēji man arī garastāvokli nebojā. AIZRĀDĪT un kaut ko PĀRMEST cilvēkam, kurš ballītē nejūtas labi - tas ir pavisam kaut kas cits.

greece @ 24.03.2023 12:23

Jādejo apkārt ir tieši tiem, kas nespēj kontrolēt savas emocijas. Jo tieši ap šiem cilvēkiem jāstaigā uz pirkstu galiem. Kā tu "liksi mierā", piemēram, priekšnieku, kurš uz tevi dirš, jo viņu viņa priekšnieks regulāri pazemo un viņš tad dusmas izlādē uz saviem padotajiem? Kā liksi mierā kolēģi, kurai viss besī, bet tev ar viņu ir katru dienu jāsadarbojas? Kā liksi mierā ilggadēju klientu, kurš psiho par visu no a līdz z, bet tev ir darba pienākums ar viņu kontaktēties? Neadekvāta uzvedība ir un paliek neadekvāta uzvedība. Vispār fantastika, ka cieņpilnu attieksmi pret citiem cilvēkiem tu sauc par "dejošanu viņiem apkārt".

Man šķiet, ka Tu sāc jaukt kopā dažādas, nesaistītas situācijas, tikai lai kaut kā aizstāvētu savu viedokli, mēs jau te ejam galējībās. Saprotu, ka nevēlējies uzklausīt konstruktīvu viedokli un ieklausīties. Var jau droši palikt pie sava, domāju, ka nav vajadzības visu kaut kā tagad mēģināt pagriezt.