Pirms neilga laiciņa ievācāmies četri cilvēki dzīvoklī - es ar savu draugu un mana labākā draudzene ar savu draugi. Visi savā starpā esam pazīstami, labi draugi. Sākumā mana labākā draudzene bija forša meitene, bet ar viņu ir grūti uzturēt labu kontaktu. Man tas kaut kā ir izdevies. Kad ievācāmies, pirmo nedēļu viss bija kārtībā. Atļaušos pieminēt, ka mans draugs maksā par visu (ēdiens, dzīvoklis, komunālie) un draudzene ar savu puisi ievācās, jo viņai mājās iet grūti. Tad nu tā, viss bija labi sākumā, bet tagad, kad mēnesis ir pagājis, iet jau daudz grūtāk. Es jūtos kā mājkalpotāja - drēbes mazgāju, ēst taisu, dzīvokli slauku, tīru, par dzīvnieciņiem rūpējos es, bet draudzene neko nedara. Sēž no rīta līdz vakaram dīvānā, skatās TV. Ir vairākas reizes lūgts palīdzēt kādos mājasdarbos. Pirmās 5 minūtes viss kārtībā, pēc tam jau sākas atrunas “Es piekusu, es vēlāk savākšu” un tā tās lietas arī netiek vāktas. Pa šo mēnesi, viņa ir 1 reizi ielikusi mazgāties drēbes, 0 reizes uztaisījusi paēst pārējiem, 1 reizi izslaucījusi SAVU istabu. Pēc sevis arī nenovāc - uz kafijas galdiņa katru dienu tiek atstāti ēdienu papīrīši, trauki, dīvāns drupačās, pat nepiepūlās izslēgt TV, kad beidz skatīties. Visu aiz viņas savāc viņas puisis, kurš ir ļoti jauks. Bet ar to tas trakums nebeidzās. Manam draugam katru bieži ir jautājumi par naudu, tiek prasītas pirkt lietas, kas galīgi nav vajadzīgas. Manam draugam tas arī sāk apnikt, bet viņš arī ir viens no jaukajiem tipiem, kas nemāk pateikt neko pretī skarbāku. Protams, ka viņš nepakļaujās viņas iegribām un tad sākās lielie strīdi. Zinot to, ka mans draugs par visu maksā, viņa atļaujās viņam vēl braukt augumā par lietām, kas neiet pēc viņas prāta. Nopirka ne to gaļu? Sākās braukšana augumā “es šito gaļu neēdu, kāpēc nepaņēmi citu?”. Un tā uz riņķi. Mums abiem tas jau sāk apnikt, mēs esam teikuši viskautko viņai, lūguši izdarīt kaut pašus vienkāršākos mājasdarbus, bet pat tos nevar, visu prasa izdarīt viņas vietā savam draugam. No dzīvokļa mest ārā negribās, jo viņai iet grūti ar vecākiem. Mēs ar savu draugu pat ikdienā nevaram iziet ārā no savas istabas uz viesistabu, jo viņa tur sēž pie TV, met noraidošus acu skatienus virsū, utt. Tas ir ļoti bēdīgi, ka mēs mūsu dzīvoklī nejūtamies gaidīti. Izmisums. Katru dienu domājam, ko ar viņu darīt, bet nenāk nekas prātā, kā piespiest darīt mājasdarbus vai kaut drusciņ piemest komunālajiem, jo tērē elektrību un ūdeni uz nebēdu…
6
