Atteikt

Ai, es kā kuro reizi. Dažreiz izdomāju baltos melus un atsaku bez problēmām, ja negribas. Citreiz arī pasaku, piekususi, varbūt citu reizi.

Starp citu agrāk arī visur pieteicos. Bet var iemācīties, ignorēt, nepieteikties, pateikt, ka nav laika. 😁 Vienkārši apzināti domāt - man to nevajag. Lai izdodas!

Ja tevi māc šaubas teikt JĀ vai NĒ, tad ir grūti dzīvot.
Tiklīdz iemācīties pateikt NĒ, būs vieglāka dzīvošana.
Ja no laika gala ir bijis ar to problēmas, pateikt NĒ var iemācīties lēnām, soli pa solim. Un tas ir jādara sevis paša labā.
Ja nevari pateikt NĒ aci pret aci, sūti īsziņu vai epastu. Tev pat nekas nav jāpaskaidro, vari vienkārši pateikt, ka šoreiz nesanāks, vari samelot, ka ir citi plāni.
Ir jāprot pateikt NĒ!
Tev nevajag uzskatīt, ka tava NĒ atbilde ir kaut kas slikts, tā ir tāda pat atbilde kā JĀ, tikai tam seko citas darbības.
Ja tev paliek neērti atteikt, tā nav draudzene, tev tādus cilvēkus tavā dzīvē nevajag.
Un vismazāk tev vajag izdabāt saviem kolēģiem, kamēr viņi laiskosies gultā, tu brauksi pirkt dāvanu. Ja tu šo tēmu pacel, acīmredzt tu to dari pret savu gribu.
Nesāc sevi šaustīt, ka cilvēki tevi uzskatīs par sliktu, ja sāksi teikt NĒ. Vai tev ir svarīgi ko domā par tevi visi cilvēki? Galvenais, ka tu pati zini kāda esi un to zin arī tavi tuvākie cilvēki.

Tie darbi, ko uzskaitīji, neliekas nekas traks, neizskatās, ka kāds tevi ļaunprātīgi izmanto. Bet, ja tu nejūti sevī prieku palīdzēt, tad kāds ir tavs patiesais iemesls neatteikt? Tu iemaini vainas sajūtu pret diskomfortu. Tad ir jāstrādā vai nu ar šo diskomfortu, mēģinot mainīt sevi kā personību, vai arī ar vainas sajūtu, padarot laimīgāku tagadējo tevi. Tu "neuzmet" lūdzēju (kaut gan uzmešana skaitās tikai tad, ja tu apsoli, bet neizdari. Ja vienkārši atsakies, tā nav uzmešana), tu uzmet pati sevi, darot to, kas tev traucē un nesagādā prieku.

C00L Dzipsy @ 08.01.2022 00:46

Ja tevi māc šaubas teikt JĀ vai NĒ, tad ir grūti dzīvot.
Tiklīdz iemācīties pateikt NĒ, būs vieglāka dzīvošana.
Ja no laika gala ir bijis ar to problēmas, pateikt NĒ var iemācīties lēnām, soli pa solim. Un tas ir jādara sevis paša labā.
Ja nevari pateikt NĒ aci pret aci, sūti īsziņu vai epastu. Tev pat nekas nav jāpaskaidro, vari vienkārši pateikt, ka šoreiz nesanāks, vari samelot, ka ir citi plāni.
Ir jāprot pateikt NĒ!
Tev nevajag uzskatīt, ka tava NĒ atbilde ir kaut kas slikts, tā ir tāda pat atbilde kā JĀ, tikai tam seko citas darbības.
Ja tev paliek neērti atteikt, tā nav draudzene, tev tādus cilvēkus tavā dzīvē nevajag.
Un vismazāk tev vajag izdabāt saviem kolēģiem, kamēr viņi laiskosies gultā, tu brauksi pirkt dāvanu. Ja tu šo tēmu pacel, acīmredzt tu to dari pret savu gribu.
Nesāc sevi šaustīt, ka cilvēki tevi uzskatīs par sliktu, ja sāksi teikt NĒ. Vai tev ir svarīgi ko domā par tevi visi cilvēki? Galvenais, ka tu pati zini kāda esi un to zin arī tavi tuvākie cilvēki.

Reti piekrītu C00L Dzipsy, bet šoreiz 100% trāpīts.
Tu pati sev esi svarīgākā. Jā, ir grūti, nepatīkami, bet, ja tu ciet, vai tas ir tā vērts?
Pilnīgi saprotu šo sajūtu. Bet, kad tevi visi nodzen un pierod, ka tev var pieprasīt, ko vēlas, tad atrodi spēku tikt ar to galā. Sākumam, ja vieglāk, tad izdomā baltos melus.

Es bez problemam varu atteikt.
Kareiz es tada nebiju. 😄 Es neuzskatu, ka ir jamekle attaisnojumi, ja var vienkarsi pateikt 'Ne. Soreiz nesanaks' vai, ka tev ir citi plani. Nav jasniedz nekadi siki paskaidrojumi.
Sis man nedaudz atgadina NL. Kadai no bosenem ir jauna kvalifikacija vai vel kaut kas, parejam uzreiz jaskrien japerk davanas utt. Uzreiz dzive apstajas un viss grozas ap to cilveku.
Vienmer izverte, vai tev ir velesanas un laiks..ja ne, tad sorry. Tad tevi nepadaris par sliktaku cilveku.

Tikai nesen iemācījos, cik svarīgi ir vispirms padomāt par sevi, savām vēlmēm, un tikai tad par pārējiem.
Varbūt ne sarežģītās, ļoti nozīmīgās situācijās ar tuviniekiem, drīzāk ikdienas sadzīvē ar kolēģiem utt.
Arī ja sākumā būs bail, vai kāds neapvainosies, pēc tam būs tiiiik laba sajūta, šajās situācijās neizbesīsies, un attiecības ar pārējiem tikai uzlabosies, jo nebūsi nokaitināta.

Dažkārt nonāku situācijas, kad domāju, kāpēc nepateicu nē. Bet nu jau paliek labāk.
Vismaz darba vidē esmu iemācījusies pateikt stingru nē uz darbiem kurus man nepatīk darīt. Iepriekš kad kāds saslima vai vienkārši nevēlējās uzņemties darbu, tad es nemācēju pateikt nē un visus "sūdus" darīju es. Ceturtdien bija pirmā reize, kad tiešām pateicu stingru nē, es negribu. Vadība skatījās uz mani dīvaini, bet nevar piespiest mani. Būs jāmeklē cits kuram kāpt uz galvas. Vienkārši sapratu ka darbs nav manā galvenā prioritāte, lai dēļ tā bojātu nervus.
Ja kāds no ģimenes pajautā kaut ko, tad gan ir grūtāk teikt nē. Pie tā vēl man jāpiestrādā. Dažkārt ir sirdsapziņas pārmetumi, bet jāatceras ka pirmajā vietā esi tu pati un tikai tad citi. Skan egoistiski bet tā nu tas ir.

To ir jāmācās.
Kādreiz es vispār atteikt nevarēju. Man skolā klasesbiedri lūdza palīdzēt tiem kontroldarbos, uzrskstīt esejas uc. Pēc tam nopirka kādu sokoladi vai konfekšu kārbu, cits pat vienkārši pateica paldies... un vai tas bija tā verts? Vai man bija verts tērēt savu laiku, lai dabutu konfektes, kas man tspat baigi neiet pie dūšas? Neesmu saldumīle un ja gribētu - nopirktu.
Tad pēc studijām reizēm bijušie klasesbiedri uzradās un kaut ko prasīja palīdzēt...
Vispār cilvēki pierod, ja tu vienmer paīdzi un izmanto. Tapec vajag paust nostāju. Lai zina, ka uz galvas kāpt neļausi.
Atceris, kad pirmo x pateicu, ka nav laika, nevaresu, tad mani mēģināja pierunāt un manipulēt, bet es pateicu stingru nē, nevaru un vai var beigt manipulēt? Cilvēks šis vairs nav neko lūdzis.
Vienkārši es aizdomājos katru reizi par neērtībām, kas man rodas, ja piekrītu palīzēt - sačakarētā diena, zaudets laiks... un par ieguvumiem.... un ja tie ir nekadi, tas jautajums kāpēc man pūlēties? Jā, ie brīži, kas var palidzet, bet ne katru reizi citu vietā.
Atteikt draugiem, ģimenei es vēl mevaru.... bet tā kolēģiem, kursa biedriem - mierīgi

Bet nu visgrūtākais man bija izdomāt kāpēc nevaru. Man parasti un vēl tagad reizem ir neerti teikt - nav laika, citi plāni. Nezinu kāpēc galva doma, ka vajag attaisnoties, paskaidrot sīkāk... to vel jamaxas

Paldies par atbildēm!
Es saprotu, ka prioritāte vajadzetu būt sev, bet tad es aizdomājos, ka man ir tikai studijas un darbs, citiem ģimenes un mazāk laika...un jūtu pienākumu...
Un jutos kaut kā tā it kā būtu nodevēja, ja pasaku - nav laika vai citi plāni... vienmēr liekas, ka vajag plašāk paskaidrot, lai cilvēks nedomā, ka izvairos...
Bet paldies! Jātrenē sevi

Nē, man nav neērti atteikt. Ja nesaprot un turpina mākties virsū, nav neērti arī uz trīs burtiem pasūtīt.

Sveika!
Būtu jāsaprot par draugiem – cik tuvi tie tev ir un cik saprotoši, ja reiz visu laiku atteiksi, tad atceries, ka trešo reizi tev visticamāk vairs nepiedāvās. Lai pēc tam nav jāraud, ka nav draugu, jūties vientuļi utt.
Par draudzeni – ieplāno satikšanos darba dienas vakarā, tad nebūs visu dienu jāpakārto šai tikšanās reizei. Stulbāk būtu tagad atteikt, ja reiz piekriti tikties, jo man besī, ka tā dara. Esmu no tādiem “draugiem” atteikusies, kas piekrīt un tad atsaka.
Dāvana kolēģei – kāpēc tu piekriti, vai šis pienākums bija specifisks, ka to varēji veikt tikai Tu? Vai nevari aizbraukt pakaļ darba laikā vai piezvanīt un palūgt, lai atsūta ar kurjeru vai Omnivu?
Vai jums darbā ir sekretāre/administratore, kam šādu dāvanu izņemšana faktiski atbilstu amata pienākumam (organizēt darba ikdienu utt.)?
Vai Tev kāds ir kādreiz atteicis, kad privāti esi lūgusi kaut ko? Ka jūti tādu pienākumu vinmēr palīdzēt?
Esmu ar gadiem iemācījusies atteikt, jo vienā brīdī tu attopies, ka visi citi neko nevar, nav laika, bet tad it kā esi tikai Tu, kas redz var visu paspēt un samenedžēt laiku. TĀ NAV!
Jā, protams, šad un tad ir situācijas, notikumi par kuriem es vēl tagad pārdzīvoju, ka esmu centusies ar visus sirdi un dvēseli, bet to beigās neviens nemaz nenovērtē un pataisa tevi par to vainīgo. Pēc šādām reizēm gribot negribot nākas pārdomāt savus soļus nākotnei. Un tad ir grūti atrast to trauslo robežu, bet te vairāk ar ģimeni saistīts un veciem cilvēkiem…mazliet sarežģītāka tēma nekā darbs un draugi.
‘’Es saprotu, ka prioritāte vajadzetu būt sev, bet tad es aizdomājos, ka man ir tikai studijas un darbs, citiem ģimenes un mazāk laika...un jūtu pienākumu...”” pēc šīs frāzes izskatās, ka tev SEVI ir jānovērtē un savs laiks!!! Vai tad tev nav ģimene-vecāki, omes, opji utt.? Tas, ka citiem ir bērni, ir tikai viņu atbildība! Un ja var pateikt tikai studijas un darbs – vai tev liekas, ka tas ir maz?
Laiks ir dārgs!
Un nevajag censties attaisnoties ar tizliem teikstiem! :D
Sāc vienkārši mācīties no katras reizes, izanalizē un dzīvo tālāk!

Naktsputns @ 08.01.2022 10:00

Paldies par atbildēm!
Es saprotu, ka prioritāte vajadzetu būt sev, bet tad es aizdomājos, ka man ir tikai studijas un darbs, citiem ģimenes un mazāk laika...un jūtu pienākumu...
Un jutos kaut kā tā it kā būtu nodevēja, ja pasaku - nav laika vai citi plāni... vienmēr liekas, ka vajag plašāk paskaidrot, lai cilvēks nedomā, ka izvairos...
Bet paldies! Jātrenē sevi

precīzi, man agrāk bija tāpat. Līdz paskatījos, ka citi atbild ar vienu diviem vārdiem, nevis ar atbildi pa pus lapu. Pārgāju - "diemžēl, netieku". "Daudz darba". "Nevarēšu". Un, izrādās strādā ideāli. 😀

Autore, piedod, iespraukšos ar savu jautājumu, jo situācijas būtība ir līdzīga.
Ir viens paziņa. It kā lādzīgs cilvēks, bet nekontaktējamies visai bieži. Pirms pāris mēnešiem viņš palūdza aizdot naudu. Summa ne visai liela, palūdza 20 EUR, kurus zvērēja, ka atdos. Tajā brīdī biju diezgan ierobežota līdzekļos, tāpēc pateicu nē, ka varbūt citu reizi, ja vajadzēs. Pirms kāda mēneša viņš atkal palūdza līdzīgu summu. Pajautāju, kāpēc tad viņš nejautā draugiem, radiem, kuri ir tuvāki, jo es esmu tikai paziņa. Viņš atbildēja, ka viens ignorē, citi pasaka, ka vienkārši nē. Tas mani vedināja uz aizdomām, ka kaut kas nav tīrs, ja tik daudzi viņam atsaka aizdot naudu. Pateicu arī nē. Pēc kādas nedēļas atkal uzrakstīja to pašu lūgumu. Noignorēju. Pēc dienas atkal tas pats, atkal es noignorēju. Vakar naktī uzrakstīja to pašu, ka vajadzīga palīdzība, vai varu aizdot naudu. Pēc tam uzrakstīja vairākas ziņas, lai atbildu taču un neklusēju. Neko neatbildēju.
Naudu aizdodu tikai tuvākajiem, kuriem uzticos. Nauda man gluži no gaisa nebirst, tāpēc apejos ar to uzmanīgi. Tas viņa teksts, ka citi atsaka un ignorē viņa lūgumu, vieš aizdomas, ka aizdevuma gadījumā par to naudu var aizmirst. Turklāt mēnesī vairākas reizes uzstājīgi rakstīt, lūgt un tad gandrīz ar dusmām rakstīt, ka viņam neatbildu...
Kā jūs reaģētu? Ignorētu, pateiktu nē, kādu rupjāku vārdu? Vai tomēr palīdzētu?

TimeToDream2 @ 08.01.2022 12:32

Autore, piedod, iespraukšos ar savu jautājumu, jo situācijas būtība ir līdzīga.
Ir viens paziņa. It kā lādzīgs cilvēks, bet nekontaktējamies visai bieži. Pirms pāris mēnešiem viņš palūdza aizdot naudu. Summa ne visai liela, palūdza 20 EUR, kurus zvērēja, ka atdos. Tajā brīdī biju diezgan ierobežota līdzekļos, tāpēc pateicu nē, ka varbūt citu reizi, ja vajadzēs. Pirms kāda mēneša viņš atkal palūdza līdzīgu summu. Pajautāju, kāpēc tad viņš nejautā draugiem, radiem, kuri ir tuvāki, jo es esmu tikai paziņa. Viņš atbildēja, ka viens ignorē, citi pasaka, ka vienkārši nē. Tas mani vedināja uz aizdomām, ka kaut kas nav tīrs, ja tik daudzi viņam atsaka aizdot naudu. Pateicu arī nē. Pēc kādas nedēļas atkal uzrakstīja to pašu lūgumu. Noignorēju. Pēc dienas atkal tas pats, atkal es noignorēju. Vakar naktī uzrakstīja to pašu, ka vajadzīga palīdzība, vai varu aizdot naudu. Pēc tam uzrakstīja vairākas ziņas, lai atbildu taču un neklusēju. Neko neatbildēju.
Naudu aizdodu tikai tuvākajiem, kuriem uzticos. Nauda man gluži no gaisa nebirst, tāpēc apejos ar to uzmanīgi. Tas viņa teksts, ka citi atsaka un ignorē viņa lūgumu, vieš aizdomas, ka aizdevuma gadījumā par to naudu var aizmirst. Turklāt mēnesī vairākas reizes uzstājīgi rakstīt, lūgt un tad gandrīz ar dusmām rakstīt, ka viņam neatbildu...
Kā jūs reaģētu? Ignorētu, pateiktu nē, kādu rupjāku vārdu? Vai tomēr palīdzētu?

Es pat bomžiem uz ielas nedodu naudu, tapēc nē. Nedotu. Ja būtu pārāk uzstājīgs, pieklājīgi pateiktu ka tu nevienam naudu neaizdod un viss.

TimeToDream2 @ 08.01.2022 12:32

Autore, piedod, iespraukšos ar savu jautājumu, jo situācijas būtība ir līdzīga.
Ir viens paziņa. It kā lādzīgs cilvēks, bet nekontaktējamies visai bieži. Pirms pāris mēnešiem viņš palūdza aizdot naudu. Summa ne visai liela, palūdza 20 EUR, kurus zvērēja, ka atdos. Tajā brīdī biju diezgan ierobežota līdzekļos, tāpēc pateicu nē, ka varbūt citu reizi, ja vajadzēs. Pirms kāda mēneša viņš atkal palūdza līdzīgu summu. Pajautāju, kāpēc tad viņš nejautā draugiem, radiem, kuri ir tuvāki, jo es esmu tikai paziņa. Viņš atbildēja, ka viens ignorē, citi pasaka, ka vienkārši nē. Tas mani vedināja uz aizdomām, ka kaut kas nav tīrs, ja tik daudzi viņam atsaka aizdot naudu. Pateicu arī nē. Pēc kādas nedēļas atkal uzrakstīja to pašu lūgumu. Noignorēju. Pēc dienas atkal tas pats, atkal es noignorēju. Vakar naktī uzrakstīja to pašu, ka vajadzīga palīdzība, vai varu aizdot naudu. Pēc tam uzrakstīja vairākas ziņas, lai atbildu taču un neklusēju. Neko neatbildēju.
Naudu aizdodu tikai tuvākajiem, kuriem uzticos. Nauda man gluži no gaisa nebirst, tāpēc apejos ar to uzmanīgi. Tas viņa teksts, ka citi atsaka un ignorē viņa lūgumu, vieš aizdomas, ka aizdevuma gadījumā par to naudu var aizmirst. Turklāt mēnesī vairākas reizes uzstājīgi rakstīt, lūgt un tad gandrīz ar dusmām rakstīt, ka viņam neatbildu...
Kā jūs reaģētu? Ignorētu, pateiktu nē, kādu rupjāku vārdu? Vai tomēr palīdzētu?

Pateiktu nē un ignorētu, visticamāk viņš tā raksta diezgan daudziem cikvēkiem, un ja jautā regulāri, tad diez vai atdos.
Mans vīrs tādā veidā palika bez kādiem 40 eur, draugs tā arī neatdeva, bija no visiem mūsu paziņām arī aizņēmies kaut ko pa druskai

TimeToDream2 @ 08.01.2022 12:32

Autore, piedod, iespraukšos ar savu jautājumu, jo situācijas būtība ir līdzīga.
Ir viens paziņa. It kā lādzīgs cilvēks, bet nekontaktējamies visai bieži. Pirms pāris mēnešiem viņš palūdza aizdot naudu. Summa ne visai liela, palūdza 20 EUR, kurus zvērēja, ka atdos. Tajā brīdī biju diezgan ierobežota līdzekļos, tāpēc pateicu nē, ka varbūt citu reizi, ja vajadzēs. Pirms kāda mēneša viņš atkal palūdza līdzīgu summu. Pajautāju, kāpēc tad viņš nejautā draugiem, radiem, kuri ir tuvāki, jo es esmu tikai paziņa. Viņš atbildēja, ka viens ignorē, citi pasaka, ka vienkārši nē. Tas mani vedināja uz aizdomām, ka kaut kas nav tīrs, ja tik daudzi viņam atsaka aizdot naudu. Pateicu arī nē. Pēc kādas nedēļas atkal uzrakstīja to pašu lūgumu. Noignorēju. Pēc dienas atkal tas pats, atkal es noignorēju. Vakar naktī uzrakstīja to pašu, ka vajadzīga palīdzība, vai varu aizdot naudu. Pēc tam uzrakstīja vairākas ziņas, lai atbildu taču un neklusēju. Neko neatbildēju.
Naudu aizdodu tikai tuvākajiem, kuriem uzticos. Nauda man gluži no gaisa nebirst, tāpēc apejos ar to uzmanīgi. Tas viņa teksts, ka citi atsaka un ignorē viņa lūgumu, vieš aizdomas, ka aizdevuma gadījumā par to naudu var aizmirst. Turklāt mēnesī vairākas reizes uzstājīgi rakstīt, lūgt un tad gandrīz ar dusmām rakstīt, ka viņam neatbildu...
Kā jūs reaģētu? Ignorētu, pateiktu nē, kādu rupjāku vārdu? Vai tomēr palīdzētu?

pasaki, ka tev pašai 5eur kontā, ka nav ko aizdot.

TimeToDream2 @ 08.01.2022 12:32

Autore, piedod, iespraukšos ar savu jautājumu, jo situācijas būtība ir līdzīga.
Ir viens paziņa. It kā lādzīgs cilvēks, bet nekontaktējamies visai bieži. Pirms pāris mēnešiem viņš palūdza aizdot naudu. Summa ne visai liela, palūdza 20 EUR, kurus zvērēja, ka atdos. Tajā brīdī biju diezgan ierobežota līdzekļos, tāpēc pateicu nē, ka varbūt citu reizi, ja vajadzēs. Pirms kāda mēneša viņš atkal palūdza līdzīgu summu. Pajautāju, kāpēc tad viņš nejautā draugiem, radiem, kuri ir tuvāki, jo es esmu tikai paziņa. Viņš atbildēja, ka viens ignorē, citi pasaka, ka vienkārši nē. Tas mani vedināja uz aizdomām, ka kaut kas nav tīrs, ja tik daudzi viņam atsaka aizdot naudu. Pateicu arī nē. Pēc kādas nedēļas atkal uzrakstīja to pašu lūgumu. Noignorēju. Pēc dienas atkal tas pats, atkal es noignorēju. Vakar naktī uzrakstīja to pašu, ka vajadzīga palīdzība, vai varu aizdot naudu. Pēc tam uzrakstīja vairākas ziņas, lai atbildu taču un neklusēju. Neko neatbildēju.
Naudu aizdodu tikai tuvākajiem, kuriem uzticos. Nauda man gluži no gaisa nebirst, tāpēc apejos ar to uzmanīgi. Tas viņa teksts, ka citi atsaka un ignorē viņa lūgumu, vieš aizdomas, ka aizdevuma gadījumā par to naudu var aizmirst. Turklāt mēnesī vairākas reizes uzstājīgi rakstīt, lūgt un tad gandrīz ar dusmām rakstīt, ka viņam neatbildu...
Kā jūs reaģētu? Ignorētu, pateiktu nē, kādu rupjāku vārdu? Vai tomēr palīdzētu?

Jaunībā aizdevu 5 latus "paziņam", tā arī bija mācība uz visu mūžu. :D
Vienkārši nobloķē un neatbildi.

Man arī vairs nav problēma pateikt ''nē''. Kādreiz arī visur akli metos iekšā, piekritu un vēlāk domāju ''bāc, negribas. Kāpēc piekritu!!'' Un tā bija ar daudzām lietām- darbiem, plāniem. Tagad esmu sapratusi un iemācījusies, ka es nevienam neko neesmu parādā un, ja tiešām negribu, nevaru- mierīgi pasaku nē. :)