Inteliģenti, gudri cilvēki

Radler @ 29.06.2021 23:52

Hey!
Šovakar aizdomājos ko uzskatu par gudru, inteleģentu cilvēku. Dabiski gudru tā teikt. Manuprāt, tie ir cilvēki, kuri spēj uzturēt sarunu, interesējas tālāk par savu degungalu, allaž visu izdara labi un vairāk nekā no viņiem prasa, prot kontrolēt emocijas, savaldīt sevi, viņiem ir izteikta kritiskā domāšana un loģika.
Sapratu, ka esmu tādus sava dzīvē satikusi. Allaž - gan skolā, gan universitātē - bija “brīnumbērni” - viņi nesēdēja caurām dienām pie grāmatām, viņiem bija daudz hobiju, sociālā dzīve un tāpat viņi apsteidza centīgos un zubrītājus. Nesaprotu kā? Protams, akadēmiskie panākumi neko daudz nenozīmē, bet tomēr iespaidigi, ka kādam jāpavada cauras naktis, lai nokārtotu eskamenu, bet kādam tās ir pāris stundas un atzīme kabatā...
Atceros man kursā bija meitene, kura strādāt nozarē sāka 1.kursā, prata 5 valodas, mācībās bija augšgalā - par grūtākos prieksmetus kārtoja uz 9, vienmēr pasniedzējiem uzdeva gudrus jautājumus, viņa arī ir interesants cilvēks - varēja parunāt da par jebko(sākot no politikas un beidzot ar nenopietnam lietām), tāpat viņa, kas bija brîvs neatteica aiziet patusēt. Cilveks ar ffenomenālu laika menedžmentu, loģiku, saprašanu. Varbūt tā ir maska, bet viņa notiekti nebija no cilvēkiem, kura zubrās
Kā jūs domājat kā rodas tādi dabiski gudri cilvēki, kuri pūlās daudz mazāk, bet visur nostartēja labāk? Vai tas ir vairāk “gēnu” jautājums, vai tomēr uzskatāt, ka jebkurš var kļūt par “mazo ģēniju?”.
Personigi man valodas galīgi neiet. Es ļoti cenšos. Man nav ari laba loģiskā domāšana, kritiskā domāšana. Studiju laika cīnījos par palikšanu budžetā un mācījos daudz

Viens no Sony dibinātājiem Masaru Ibuka ir uzrakstījis "Pēc 3 jau ir par vēlu". Ja sievietes nākamo paaudzi auzinātu pēc šīs grāmatas, tad tiem bērniem turpmāk dzīvē būtu daudz vieglāk, bet ne visi to ir pelnījuši. Kādam jau ir arī jāstrādā par apkopēju un santehniķi. Būtu nepareizi, ja visi tagad kļūtu par ģēnijiem. Nebūtu cilvēku, kuri pildītu "normālus" pienākumus.

Nezinu neko par gēniem, bet visus šādus man pazīstamos cilvēkus vieno viena lieta - viņi ar kaut ko ''uzlādējas'' ārpus mācību laika (bieži vien tie ir radoši hobiji). Darot ko radošu, paaugstinās laimes hormoni un līdz ar to arī koncentrēšanās spējas. Lomu spēlē arī tas, vai vecāki cīnās par izdzīvošanu maksimā, vai arī viņiem ir pietiekama emocionālā kapacitāte un līdzekļi izglītot bērnu par kultūru, bieži vest interesantos ceļojumos (kas arī ''uzlādē''), izmaksāt dārgus pulciņus utt.

Es esmu akadēmiski talantīga. Man skolā padevās gandrīz visi priekšmeti, tāpēc nezināju, kurā virzienā iet. Kad stājos augstskolā, nokļuvu budžetā pilnīgi dažāda profila studijās - sākot no RTU beidzot ar Kultūras akadēmiju. Saņēmu stipendiju kādu laiku par to, ka biju 1. sarakstā sekmju ziņā. Visu pamatskolu ģenētiski mazāk veiksmīgi cilvēki mani sauca par zubri. Atceros, vēl 1. klasē tekoši lasīju un nodarbībās, kur vajadzēja kaut ko meistarot, citiem tas padevās ar milzīgām grūtībām, bet man ar sīko motoriku nebija nekādu problēmu. Vecāki nekad man nesēdēja blakus, mokot mājasdarbus, es pat nezināju, ka kāds tā dara. Bieži vien mājasdarbus pildīju starpbrīdī, pēdējā mirklī pirms nodošanas, un saņēmu vismaz 8. Pamatskolā daudz lasīju visāda veida literatūru, no bioloģijas enciklopēdijām un "ķīmijas mazajiem" līdz klasiskiem romāniem un Harijam Poteram. Apmeklēju dažnedažādus pulciņus. Piedalījos literatūras un matemātikas olimpiādēs, dažreiz ieguvu augstas vietas valstī. Neviens man neko neuzspieda. Tekoši runāju un rakstu 4 valodās, nedaudz saprotu vēl 2.
Uz jautājumu, kāpēc tā ir, es nevaru atbildēt. Maniem vecākiem nav augstākās un viņi visu mūžu strādā fiziskus darbus. Viņi mani atbalstīja, bet nekad neuzspieda kaut ko mācīties, es visu darīju, jo pati gribēju. Nekādas Montessori un citas super tehnikas, psiholoģijas grāmatas par bērnu audzināšanu tajā laikā nebija. Man pašai tagad arī nav nekādu nozīmīgu sasniegumu, dzīvoju labi, darbs labs, man joprojām ir daudzi hobiji un daudz kas padodas, tas arī viss. Varbūt esmu izniekojusi savu potenciālu, nezinu. Tagad strādāju pie tā saucamajiem "soft skills". Turos pie viedokļa, ka tā ir vienkārši ģenētiskā loterija.

Man vēl nav savu bērnu, bet savās iedomās es nespiedīšu viņiem zubrīties, pat ja viņi būs "stulbi", t.i. viņiem nepadosies kaut kas, manuprāt, elementārs. Savā audzināšanā plānoju palīdzēt attīstīt bērna stiprās puses un pievērst uzmanību savai emocionālajai inteliģencei.
Pats galvenais, manuprāt, lai cilvēks ir laimīgs pats savā dzīvē.

Motherofdragons @ 30.06.2021 09:11

Man vēl nav savu bērnu, bet savās iedomās es nespiedīšu viņiem zubrīties, pat ja viņi būs "stulbi", t.i. viņiem nepadosies kaut kas, manuprāt, elementārs. Savā audzināšanā plānoju palīdzēt attīstīt bērna stiprās puses un pievērst uzmanību savai emocionālajai inteliģencei.
Pats galvenais, manuprāt, lai cilvēks ir laimīgs pats savā dzīvē.

Lūk tā ir pareiza pieeja! Kā jau iepriekš teicu, visi nav pelnījuši, lai viņu izaudzinātu. Lielākā daļa ir jāaudzē, jo kas gan pēc tam labos tavu tualetes podu?

Pēc pieredzes arī droši apgalvoju, ka nekādi dārgie pulciņi, individuālālās nodarbības, kursi ārzemēs, maksas studijas un citi lielie materiālie ieguldījumi "attīstībā" nepadarīs bērnu par ģēniju. To es spriežu pēc dažiem saviem klasesbiedriem, ne pārāk spējīgajiem "bagāto" bērniem. Labākajā gadījumā viņi strādā vecāku uzņēmumā, sliktākajā lieto narkotikas un spēlē azartspēles.
Bet jāatzīst, ka spējīgam bērnam paveras daudzas iespējas, kuras citiem pat par maksu nav pieejamas. Skolu un universitāšu prestižs tiek būvēts un uzturēts uz spējīgajiem, visi viņus vēlas uzņemt pie sevis, daudz vairāk darba un profesionālisma prasa izaudzināt "nespējīgo", ar daudz mazākiem panākumiem.

Manuprāt, Tu aprakstiji cilvēku, kas ir vairāk vai mazāk ideāls, nevis tieši gudrs un inteliģents. Cik lasīts un redzēts, tad gudrākie cilvēki tomēr bieži nav tie viskomunikablākie, jo tie velta vairāk uzmanības domāšanai un ir arī tā, ka tie neredz lietderību tērēt enerģiju sarunām par neko. Lai nu kā komunikācijas spējas bieži nāk no vecākiem un tā kā bērni audzināti mazotnē.
Tam, lai cilvēki izaugtu gudri un inteliģenti tiem ir nepieciešama vispusība. Sports, mūzika, māksla un ar to nāk arī disciplīna.
Atzīmes skolā atkarīgas no tā kādu ieguvumu bērns saskata no atzīmēm. Vai tam visam seko atlīdzība ilgākā vai īsākā periodā. Atsevišķos gadījumos pietiek ar uzslavām no mazotnes vai mantiskiem ieguvumiem. Tādā garā periodā bērni pārsvarā nedomā, it īpaši, ja ir vēl kādas atkarības spēles, telefoni, cigaretes, saldumi utt.
Lielākā daļai cilvēku gan ir iespējams kļūt daudzpusīgiem un attīstiem, citiem no mazotnes, citiem vēlāk dzīvē. Atkarīgs kādas kārtis iekrīt - ģimene, vide, iespējas.

Motherofdragons @ 30.06.2021 09:33

Pēc pieredzes arī droši apgalvoju, ka nekādi dārgie pulciņi, individuālālās nodarbības, kursi ārzemēs, maksas studijas un citi lielie materiālie ieguldījumi "attīstībā" nepadarīs bērnu par ģēniju. To es spriežu pēc dažiem saviem klasesbiedriem, ne pārāk spējīgajiem "bagāto" bērniem. Labākajā gadījumā viņi strādā vecāku uzņēmumā, sliktākajā lieto narkotikas un spēlē azartspēles.
Bet jāatzīst, ka spējīgam bērnam paveras daudzas iespējas, kuras citiem pat par maksu nav pieejamas. Skolu un universitāšu prestižs tiek būvēts un uzturēts uz spējīgajiem, visi viņus vēlas uzņemt pie sevis, daudz vairāk darba un profesionālisma prasa izaudzināt "nespējīgo", ar daudz mazākiem panākumiem.

Atbalstu! Santehniķiem būt!

Inteliģents cilvēks ir cilvēks ar augstu IQ. Tā arī var dabūt labus rezultātus, neko nezubrot.
Sarunas uzturēšanai, visa izdarīšanai labi un vairāk, emociju kontroolei utt. ar to nav sakara - tās jau ir manieres, raksturs u.tml. jautājumi. Patiesībā, ja skatās tieši uz IQ ļoti augsto galu (sākot no ~145), tur jau parādās bieža korelācija gan ar zināmu antisocialitāti (t.i., cilvēki nav ļoti komunikabli) un zemu 'uzcītību' (t.i., viņi tieši nav tendēti vienmēr visu izdarīt ļoti labi un vairāk, ja vien tas neizdodas dabiski/nav viņu personisko interešu loks).
IQ ir ļoti augstā mērā iedzimts no vecākiem un jā, gēnu jautājums. Ir iespējams, ka kaut kādu nejaušību (ģenētisku mutāciju) rezultātā ģimenē ir 1 bērns ar jūtami augstāku/zemāku IQ, nekā visi pārējie, bet tie ir ļoti reti gadījumi. Pārsvarā visa ģimene ir plus mīnus vienāda.

putns @ 30.06.2021 09:56

Inteliģents cilvēks ir cilvēks ar augstu IQ. Tā arī var dabūt labus rezultātus, neko nezubrot.
Sarunas uzturēšanai, visa izdarīšanai labi un vairāk, emociju kontroolei utt. ar to nav sakara - tās jau ir manieres, raksturs u.tml. jautājumi. Patiesībā, ja skatās tieši uz IQ ļoti augsto galu (sākot no ~145), tur jau parādās bieža korelācija gan ar zināmu antisocialitāti (t.i., cilvēki nav ļoti komunikabli) un zemu 'uzcītību' (t.i., viņi tieši nav tendēti vienmēr visu izdarīt ļoti labi un vairāk, ja vien tas neizdodas dabiski/nav viņu personisko interešu loks).
IQ ir ļoti augstā mērā iedzimts no vecākiem un jā, gēnu jautājums. Ir iespējams, ka kaut kādu nejaušību (ģenētisku mutāciju) rezultātā ģimenē ir 1 bērns ar jūtami augstāku/zemāku IQ, nekā visi pārējie, bet tie ir ļoti reti gadījumi. Pārsvarā visa ģimene ir plus mīnus vienāda.

Inteliģenci jau sen kā neskata tikai pēc IQ. Inteliģencei ir 4 veidi: garīgā SQ, ķermeņa BQ, emocionālā EQ un mentālā IQ. Visi inteliģences veidi ir vienlīdz svarīgi, lai cilvēks gūtu panākumus darbā, veidotu labas savstarpējās attiecības ar līdzcilvēkiem. Visus inteliģences veidus ir iespējams attīstīt ar mācīšanos, vēlmi izzināt.

Panākumu gūšanai darbā un attiecību veidošanā tiešām ir vajadzīgas tās ekstra lietas, ko tu raksti, bet attiecību veidošana nav inteliģences mērs, un arī darbā liela ietekme panākumu gūšanai var būt darba vietas politikai (kas mūsdienās kļūst arvien nospiedošāka), attiecībām ar menedžeriem (kas atkal nav inteliģences mērs) u.c. blakus lietām.
Inteliģence ir, vienkārši izsakoties, spēja domāt loģiski. Un to mēra ar testiem, kas mēra spēju risināt loģiskas problēmas, sistematizēt u.tml., nevis veidot attiecības.

Cilvēks ar augstu SQ un EQ gūs lielākus panākumus dzīvē, nekā cilvēks tikai ar augstu IQ (ja vien viņš nav tiešām unikāls ģēnijs, kuru visi pacieš), tas ir fakts.

Cilvēks ar augstu SQ un EQ gūs lielākus panākumus dzīvē, nekā cilvēks tikai ar augstu IQ (ja vien viņš nav tiešām unikāls ģēnijs, kuru visi pacieš), tas ir fakts.

Jā, tā ir patiesība, raksturam u.tml. lietām arī ir ietekme uz panākumiem. Mūsdienās darba intervijās bieži tiek vērtēts, cik cilvēks ir komunikabls, cik draudzīgs, kā iekļausies komandā u.tml. Tādēļ komunikabli cilvēki ar zemākiem IQ var izkonkurēt antisociālākus kadrus ar augstākiem IQ, pat ļoti augstākiem. Tas gan nemaina faktu, ka objektīvi otrais ir inteliģentāks, pat ja HR vairāk patīk pirmais.

Cilvēks, kuram ir tikai pliks IQ, kuram nav nedz emocionālā puse, nedz garīgā puse, tautas valodā sakot - grāmatu tārps, kurš lielāko dzīves daļu pavada viens. Tādiem ir grūti socializēties, grūti iekļauties sabiedrībā, darbinieku kompānijās un nekādus lielos panākumus īsti nevar gūt, jo viņš nesaprot apkārtējos cilvēkus un apkārtējie cilvēki nesaprot viņu. Cilvēku ar pliku augstu IQ es nesauktu par inteliģentu cilvēku.

putns @ 30.06.2021 10:27

Jā, tā ir patiesība, raksturam u.tml. lietām arī ir ietekme uz panākumiem. Mūsdienās darba intervijās bieži tiek vērtēts, cik cilvēks ir komunikabls, cik draudzīgs, kā iekļausies komandā u.tml. Tādēļ komunikabli cilvēki ar zemākiem IQ var izkonkurēt antisociālākus kadrus ar augstākiem IQ, pat ļoti augstākiem. Tas gan nemaina faktu, ka objektīvi otrais ir inteliģentāks, pat ja HR vairāk patīk pirmais.

Redz ko google saka par inteliģences definīciju - prāta un jūtu attīstības līmenis; kultūras un izglītības līmenis; problēmu racionālas risināšanas spēju līmenis. Tā ir kompleksa domāšanas un spriešanas spēja, kas balstās uz intelektu kā šīs spējas potenciālu. Inteliģence parasti tiek attīstīta izglītības procesā, tomēr inteliģences apgūšanā liela nozīme arī pašizglītībai un pašaudzināšanai, un tās var izpausties arī neatkarīgi no skolās apgūtās izglītības pakāpes. Inteliģences jēdziens tiek saistīts ar saprātīgas domāšanas spējām, vērīgumu, izpratīgumu, iztēli, kultūras vērtību un ideālu respektēšanu, spēju piemēroties konkrētiem apstākļiem un situācijām un sekmīgi darboties jebkurā sociālajā vidē un kultūrā.

Cilvēks, kuram ir tikai pliks IQ, kuram nav nedz emocionālā puse, nedz garīgā puse, tautas valodā sakot - grāmatu tārps, kurš lielāko dzīves daļu pavada viens. Tādiem ir grūti .. iekļauties sabiedrībā, darbinieku kompānijās un nekādus lielos panākumus īsti nevar gūt

Jā, bet tā lielā mērā ir mūsdienu sabiedrības un darba vietu radīta problēma. Vēsturiski daudzi zinātnieki ar būtiskiem atklājumiem (piemēram) bija visai neciešami cilvēki. Mūsdienās ļoti liela nozīme ir spējai vienmēr glaudīt menedžeri pa spalvai, atbalstīt visas korporatīvās stulbības, bet ja strādā universitātē (kas bija lielas daļas šo zinātnieku gadījums), tad ievērot striktu politkorektumu pētījumos, necelt nekādus kontroversālus jautājumus u.tml., līdz ar to tādiem cilvēkiem ir dramatiski samazinātas iespējas realizēt savu potenciālu darba vietā. Tāpēc daudzi arī uzskata, ka 21.gs. ir ''viduvējību gadsimts''.

Redz ko google saka

Tā ir tāda 'ko tauta saprot ar vārdu 'inteliģence'' definīcija, kurai nav nekādas nozīmes.

Vēsturiski daudzi zinātnieki ar būtiskiem atklājumiem (piemēram) bija visai neciešami cilvēki. Mūsdienās ļoti liela nozīme ir spējai vienmēr glaudīt menedžeri pa spalvai, atbalstīt visas korporatīvās stulbības, bet ja strādā universitātē (kas bija lielas daļas šo zinātnieku gadījums), tad ievērot striktu politkorektumu pētījumos, necelt nekādus kontroversālus jautājumus u.tml., līdz ar to tādiem cilvēkiem ir dramatiski samazinātas iespējas realizēt savu potenciālu darba vietā. Tāpēc daudzi arī uzskata, ka 21.gs. ir ''viduvējību gadsimts''.

Manuprāt, tādus cilvēkus - zinātniekus, dēvē par ģēnijiem nevis inteliģentiem cilvēkiem. Galu galā ģēniji ir tie kuri maina cilvēces attīstības vēsturi un maina tiem nākotni.

Gandrīz jebkuru bērnu var izaudzināt un izskolot par gudru speciālistu vai pat ģēniju.
Ja ar bērnu, sākot no 1 gada notiktu individuālas attīstības nodarbības ar gudriem un spējīgiem bērnu psihologiem un pedagogiem, kas ik dienas darbotos, pareizi, ieinteresējoši un bez pārslodzes, tad pie 20 gadiem šis cilvēks sasniegtu ļoti augstu IQ.
Diemžēl sabiedrībā tas nav reāli paveicams un rezultāts ir tāds kā ir.
Kapitālismā katrs it kā saņem atalgojumu attiecībā pēc darba atbildīguma, ieņemamā amata un spējām.
Pareizi būtu ja atalgojums nebūtu atkarīgs no tā kādu darbu veic. Jo, daudzi iet mācīties nozares kurās var labi pelnīt, nevis kuras būtu sirdslieta.

Manuprāt te lomu spēlē, tā teikt gan nature, gan nurture.
Cik esmu ievērojis, šādiem autores aprakstītajiem cilvēkiem parasti arī vecāki ir bijuši virs vidusmēra. Un arī augšanas apstākļi (tīri ģimenē) ir bijuši attīstību veicinoši jau no agras bērnības.

Cool Dzipsy, ģēniji ir visspilgtākais piemērs, bet augstākminēto var attiecināt uz IQ sākot no 130, kas ir 2 standarta deviācijas virs vidējā un var nest sabiedrībai būtisku pienesumu. Zemākos IQ (110-120 ar asti) ir augsta tendence uz to, ko autore aprakstīja - uzcītību, komunikabilitāti u.tml., vai citiem vārdiem - konformismu. Un šie IQ parasti dominē HR departamentos un līdzīgās struktūrās, kas nosaka kompānijas/universitātes kultūru, pieņem cilvēkus darbā, lemj kuru atlaist, izsūta dažādas brīdinājumu vēstules darbiniekiem utt.

Gandrīz jebkuru bērnu var izaudzināt un izskolot par gudru speciālistu vai pat ģēniju.

Jā, un katru bērnu ar labu treneri var uztaisīt par olimpieti.
Tas nav iespējams. Cilvēkiem ir bioloģiski limiti. Absolūti lielākā daļa - mantoti no vecākiem.