Hey!
Šovakar aizdomājos ko uzskatu par gudru, inteleģentu cilvēku. Dabiski gudru tā teikt. Manuprāt, tie ir cilvēki, kuri spēj uzturēt sarunu, interesējas tālāk par savu degungalu, allaž visu izdara labi un vairāk nekā no viņiem prasa, prot kontrolēt emocijas, savaldīt sevi, viņiem ir izteikta kritiskā domāšana un loģika.
Sapratu, ka esmu tādus sava dzīvē satikusi. Allaž - gan skolā, gan universitātē - bija “brīnumbērni” - viņi nesēdēja caurām dienām pie grāmatām, viņiem bija daudz hobiju, sociālā dzīve un tāpat viņi apsteidza centīgos un zubrītājus. Nesaprotu kā? Protams, akadēmiskie panākumi neko daudz nenozīmē, bet tomēr iespaidigi, ka kādam jāpavada cauras naktis, lai nokārtotu eskamenu, bet kādam tās ir pāris stundas un atzīme kabatā...
Atceros man kursā bija meitene, kura strādāt nozarē sāka 1.kursā, prata 5 valodas, mācībās bija augšgalā - par grūtākos prieksmetus kārtoja uz 9, vienmēr pasniedzējiem uzdeva gudrus jautājumus, viņa arī ir interesants cilvēks - varēja parunāt da par jebko(sākot no politikas un beidzot ar nenopietnam lietām), tāpat viņa, kas bija brîvs neatteica aiziet patusēt. Cilveks ar ffenomenālu laika menedžmentu, loģiku, saprašanu. Varbūt tā ir maska, bet viņa notiekti nebija no cilvēkiem, kura zubrās
Kā jūs domājat kā rodas tādi dabiski gudri cilvēki, kuri pūlās daudz mazāk, bet visur nostartēja labāk? Vai tas ir vairāk “gēnu” jautājums, vai tomēr uzskatāt, ka jebkurš var kļūt par “mazo ģēniju?”.
Personigi man valodas galīgi neiet. Es ļoti cenšos. Man nav ari laba loģiskā domāšana, kritiskā domāšana. Studiju laika cīnījos par palikšanu budžetā un mācījos daudz