Sveikas, mīļās dāmas.
Nezinu, kur vēl varētu griesties, tādēļ rakstu šeit cerībā, ka kāda no Jums ir bijusi līdzīgā situācijā.
Viss sākās 2, 5 gadus atpakal, kad sagāju nopietnās attiecībās ar šī brīža puisi. Man bija 16 un tad es galīgi vēl nebiju sevi atradusi. Viņam tad jau bija 22 un sevi atradis viņš daļēji bija, tikai nedaudz nogājis nogājis no ceļa ar ļoti nepareizu izpratni par naudu (laišanu vējā, bet lielu patiku pret to). Viņš bija mana pirmā mīlestība un pazinām viens otru jau no bērnības, tāpēc pēc 4 gadiem atkal satiekoties, tolaik tā tika uztverta bez maz vai likteņa zīme. Es tiešām iemīlējos. Ilgu laiku man bija rozā briļu periods, ļoti pārvērtējot cilvēku un tā pasniedzot viņu savai ģimenei. Bet tad es biju ļoti neveslīga. Histēriķe, pilna ar savām bērnības traumām, un mēs ļoti daudz un neveselīgi strīdējāmies. 16 gadīgai man likās normāli krist panikā, zvanīt vienos naktī vecākiem, lai no mazpilsētas uz Rīgu brauc mani savākt, dažādi pašnāvības mēģinājumi, vienvārdsakot, es netiku ar sevi galā. Tas lielā mērā ir saistīts ar manu tēvu, kurš bērnībā pret mani bija ļoti neiecītīgs un agresīvs un pieņemu, ka uzsākot šīs attiecības, es savā vīrietī meklēju tēvu. Un atradot ( neveseligie strīdi, roku pacelšana, pazemošana), es atriebos sniedzot to pašu. Pirmo attiecību gadu mēs tiešām bijām kā kaķis ar peli, kaut dzīvojām jau kopā. Un es paralēli, konstanti čīkstēju saviem vecākiem. Pirmo reizi, kad ar vecākiem viņu iepazīstināju, neslēpšu, ka viņš sevi pasniedza pilnīgi citā gaismā nekā bija patiesībā. Visvairāk jau tieši finansiālā stavokļā ziņā un tajā, cik ļoti "nodrošināts" un "spējīgs uz labu nākotni" viņš ir. Tad apstākļu dēļ, viņam nācās padzīvot kādu laiku pie maniem vecākiem un, protams, visi šie strīdi notika manu vecāku priekšā. Kuru žēlo mani vecāki? Protams, ka mani. Sākotnēji jau viņi vairāk pat žēloja manu puisi, jo viņš kā tajā brīdī pieaugušāks cilvēks, mācēja izskaidrot visu situāciju, kurā es vienmēr biju vainīga. Viņš spēja atdzīt, ka ir arī viņa vaina, bet tieši šīs visas manas neveslīgās izpausmes bija tās, kuras traucēja. ĻOTI traucēja. Bet vislielākā mana puiša problēma bija tāda, ka viņš vispār neprata appieties ar naudu. Līdz ar to, es, kā man tajā brīdī šķita, laba meitene, biju gatava sniegt viņam savu niecīgo finansiālu atbalstu- aizdevu naudu, ķīlāju lietas, bija pat brīdis, kad uz manu vārdu tika izveidots SIA, kur sakrājās pamatīgs nodokļu parāds. Protams, ka ko līdz man kaut kas nepatika tas viss tika viņam pārmests, izčīkstēts vecākiem un izraudāts. Bet attiecības pārtrauktas netika, jo lielā mērā viņš to pieļaut negribēja un negrib vēl joprojām. Man toties sāp sirds par visiem kredītiem un parādiem, kuri man ir mērāmi vairākos tūkstošos euro un es savos 20 gados, kaut strādāju, nespētu viena tos atmaksāt. Tā mēs pārvācāmies uz 1 istabu dzīvokli Rīgā. Tieši sākās COVID laiks un visu aizslēdza ciet. Sāku strādāt un mācīties mājās, kamēr viņš mājās bija tikai vakarā. Diezgan ātri atnāca atpakaļ visas manas psiholoģiskās problēmas, bieži biju neapmierināta par neko, sēžot mājās, nespēju apzināties, ka otrs pa to laiku nesēž mājās. Diezgan grūti ir aprakstīt tās sajūtas, bet es tās raksturotu kā sajūtu, ka otrs man ir kaut ko parāda. Ka labi būs tikai tad, ja viņš sniegs. Es sevi pati pataisīju pilnīga atkarīgu no viņa. Atkal atsākas strīdi. Neveslīgi strīdi. abi gājām pa gaisu. Man kā meitenei protams, roku pacelšana un aizvainojumi nelikās normāli un nespēju tos pieņemt nekādā veidā, kaut pati bieži biju tā, kura to sāka darīt, vai nebeidza. Līdz ar to atkal sāku liet žulti uz viņu un stāstīt visu saviem vecākiem, labākajai draudzenei. tā nu mēs izškīrāmies uz mēnesi, es tiešām daudz, ko paspēju saprast pa šo laiku un viņš arī, un kārtīgi izrunājoties, saprotot, ka nekas nenotiks uzreiz mēs attiecības atjaunojām. Šobrīd esam tādā posmā, kad ļoti cenšamies un strādājam pie attiecībām. (Kādreiz man nešķita, ka pie attiecībām vispār būtu jāstrādā). Un es tiešām redzu, kā viņš cenšas un kā viņš aug un, kā mainās lietas, kuras kādreiz šķita nemaināmas. Protams, vēl joprojām strīdamies, bet tagad es to daru daudz adekvātāk, vairs neiesaistot citas personas. Tiesa, viņam gan vēl pie tā ir jāpastrādā. Viņam ir ļoti sarežģīts raksturs, kas arī lielā mērā ir saistīts ar bērnības traumām un domāju, ka paies vēl laiks līdz viņš ar tām tiks galā. Bet pa visu šo laiku manu vecāku viedoklis par viņu ir kļuvis tāds, ka viņš ir bez maz vai briesmonis. Šobrīd es pat slēpju no visiem, izņemot mammas, ka mēs vispār vēl joprojām esam kopā, jo visa mana gimene ir noskaņoti pret viņu - Viņš man dara pāri, izmanto, ņem no manis tikai naudu un vispār nav adekvāts cilvēks. Bet es vairs tā neuzskatu. Mamma gandrīz katrā sarunā runā par to, ka man no viņa ir jāškiras, domā plānus, kā pa kluso man no viņa izšķirties, žēlo mani pa lietām par kurām es nedomāju, ka mani būtu jāželo, konkrēti saka tādus tekstus kā "Tu esi tādā sūdu bedrē" "Man tevis ļoti žēl" "Paskaties kādu viņš tevi ir pataisījis, kad tu attapsies". Un es goda vārds, pat par to neiedomātos, ja es no viņas to nedzirdētu. Un, protams, ka mani tas ietekmē, tas ietekmē manu skatījumu uz attiecībām, kaut garastāvokli. Jāsaka, ka mani vecāki nav ļoti inteliģenti cilvēki, ar izteiktu padomju laika domāšanu un ļoti negatīvi. Es ļoti atšķiros no savas ģimenes vispār domāšanas veidā un reizēm es jūtu, ka man ir grūti un nepatīkami ar viņiem komunicēt. Bet es taču nevaru pārtraukt attiecības ar savu ģimeni. Otrs variants ir pārtraukt attiecības ar savu puisi, bet arī to es nevēlos, jo mēŗki mums ir vienādi, dzīves redzējums līdzīgs (Pastaigāju pa randiņiem mūsu pauzes posmā un nevienu kaut uz pusi tik gudru, neatradu) un viņš tiešām cenšas un rūpējas par mani. Mums ir jāiemācās tikai strīdēties un viņam savaldīt savu nešpetno raksturu.
Bet mans jautājums Jums - kā, lai šeit atrod kompromisu? Man tuvojās dzimšanas diena, kura paredzēta ģimenes lokā (bez puiša), bet mans puisis ļoti vēlējās mani aizvest un atvest no šī pasākuma (citādi man būtu jāpaliek pa nakti latgalē). Mana ģimene to uzzinot, sāka teikt, ka tad visu atceļ, ka zin, kas būs, kā man neesot kauna u.t.t. Man tas sāp. Es nevaru ieskaidrot viņiem, ka daudz, kas ir mainījies.
Es šobrīd šo rakstu ļoti sakāpinātās emocijās, tādēļ atvainojos, ja esmu izplūdusi nevietā. Vienkārši, ko darīt ja ģimene ienīst tavu puisi un bieži skalo tev smadzenes nevietā? Ko darīt, ja Tev ar ģimeni vispār nesakrīt domāšana un ir ļoti grūti parunāt , jo tu viscaur jūti jau iepriekš minēto negatīvismu. Protams, ka es būtu gatava šķirties, ja viss sāks palikt tikai sliktāk, bet es gribu, lai tas ir mans lēmums nevis viņu.
375
