Darbs un Tu.

Daru savu darbu ar interesi. Kamēr nenotiek kaut kādi sū#i tikmēr ir ok.

Strādāju medicīnā ( rehabilitācijas jomas speciāliste), jomā, kurā mācījos RSU, uz darbu eju ar gandarījumu. Sevi “nenodzenu”, jo strādāju nepilnu slodzi, arī nakts darbs man nav. Visumā vairāk pozitīvu sajūtu, nekā negatīvu. Patīk, ka manā darbā nav visu laiku viens un tas pats, pacienti ir ļoooooti dažādi, tie mainās, zināšanas visu laiku jāpilnveido un, to daru ar prieku, jo man ļooooti interesē aktualitātes medicīnā ( drīzumā, piemēram, būs Covid veltīta konference, ļoti gaidu, ko pastāstīs tur). Darbs “kaulus nelauž” un esmu patiesi lamīgs cilvēks, jo patīk tas, ko daru! 🙂

Man svarīgākais ir darba laiks, pienākumi, alga ir otršķirīga, bet, protams, par minimālo jau nestrādātu.
Paldies Covid, kas manus darba apstākļus ir jūtami uzlabojis un tagad uz darbu eju tīri vai ar patiku. Jo tagad ir vairāk brīvā laiku, nav jāvelk laiks, jāatsēž bezjēdzīgas stundas, padaru un braucu mājās. Rezultātā izdaru daudz vairāk, jo laika vilkšana nenormāli nogurdināja.
Es nevaru iedomāties savu sapņu darbu, nav tādas lietas, kas mani aizrautu no A-Z.

Strādāju jomā par ko studēju. Darbs patīk, jo gan forši kolēģi un priekšnieks, gan tas, ka nav tipiska 9-17 darba diena - pati varu plānot laiku, galvenais jāizdara, kas jāizdara. Alga arī ir ok un pamazām palielinās turpinot sevi pierādīt.
Citreiz jau liekas, ka gribētos kaut ko pamainīt vai garās brīvdienas, bet pat, kad kādu svētdienu pavadu nobumbulējot dīvānā, saprotu, ka nedēļa mēdz nogurdināt un ir jau ok mans darbs!

Es dievinu savu darbu. Eju ar patiesu prieku. Galvenais ir labi kolēģi, laba priekšniecība un patīkams darbs.

Kā kuru dienu, pa lielam braucu bez emocijām, ir ok jo saprotu, ka pelnu pat ļoti labu algu. Ir vieglākas dienas ir grūtākas, viss normās. Ja man kāds kādreiz teiktu , ka strādāšu šajā jomā, nekad neticētu. ?

Minelūše @ 26.08.2020 10:27

Man nekādas savas sfēras nav, esmu strādājusi dažādās sfērās. Nē, uz darbu nekad neeju ar prieku un nevaru iedomāties darbu, kas man patiktu. Pati par sevi esmu ļoti slinks cilvēks un man ļoti nepatīk strādāt. Ja man nevajadzētu naudu, es nevienu dienu nestrādātu.
Alga man ir pats galvenais, ja tā ir normāla, ar visu pārējo varu samierināties. Priekš manis darbs ir darbs, tā nav nekāda izprieca, ne svētki, ne aicinājums. Vienkārša dzīves puse, kas vajadzīga, lai izdzīvotu. Priecājos, ka man vispār ir darbs, kad tik daudzi ir bezdarbnieki.

Es Tev varu ļoti piekrist. Precīzs komentārs, pateici tieši tā, kā arī es domāju un kā tas ir.

cowboy girl @ 26.08.2020 08:41

drīzāk eju ar prieku. vienīgi besī celšanās no rīta.
darbs ir sfērā, kuru gribu jau no bērnības. speciāli mācījusies neesmu, pietiek man te ar savu vidējo izglītību. grafiks arī savā ziņā patīk, trīs strādā un trīs brīvas, vienīgais nepatīk šādā grafikā, ka dažreiz nākas atlikt piemēram sestdienu plānus vai tusiņus.
alga ir svarīga protams, bet manā darbā man viņa ir pietiekami laba. nestrādātu citā nozarē dēļ labākas algas, galvenais tomēr lai darbs patīk.

Acīs iekrita grafiks. Drīkst jautāt, kur strādā?

Ofisa darbiniece. Pagaidām nestrādāju sapņu profesijā, tomēr ir ērti tur, kur esmu. Kolēģi un vide ir desmit no desmit! Novēlu visiem tā. Turpmākā gada laikā gan plānoju griezties riņķī un pāriet uz savu profesiju.

Pēc garstavokla, dažreiz eju ar riebumu,dažreiz ar lielu lielu patiku un labu garīgo,nepatīk vienīgi,ka darbā jābūt jau 7:30,bet to nevar mainīt.
Strādāju savā sfērā-virtuvē!

Nestrādāju tur, kur gūstu prieku. Man ir vidējā izglītība, tā kā specialitātes nav. Noteicošais ir nauda. Vēlāk varēšu vēl progresēt.

Standby @ 26.08.2020 14:38

Diemžēl līdzīgi Minelūše. Esmu slinka, strādāju, jo zem tilta negribu dzīvot.

iemācies taupīt. Daudzi sūdzās, ka nevēlās strādāt, bet pērk zīmola kurpes, somas un auto no salona, iPhone katru gadu. Bez tā visa var būt laimīgs.

Diemžēl līdzīgi Minelūše. Esmu slinka, strādāju, jo zem tilta negribu dzīvot.

ļoti neitrāli, darbs ir darbs. Nespētu pret to izjust nekādas emocijas, pat ja gribētu. Kamēr kolektīvs ir ciešams, darbs neprasa neadekvātu stresa līmeni uzturēt, un atalgojums apmierina, darbs ir ikdienas sastāvdaļa.

Man līdzīgi kā Minelūše un KKourtney. Darbs vienmēr ir bijis kā naudas avots. Pašlaik arī paralēli studēju, tāpēc nevaru būt diez ko izvēlīga darba ziņā. Līdz ko pabeigšu skolu, mēģināšu darboties citā jomā, tomēr nav ne jausmas ko vēlos darīt.

Šobrīd dēļ covid esmu viens no upuriem darba zaudēšanas ziņā, tagad cītīgi meklēju jaunas darba vietas, taču nekad neesmu gājusi uz darbu ar prieku.
bija gan viens brīdis, kad atradu savu sapņu darbu, viss bija ideāli, līdz viņi izdomāja nakts maiņas un mani atlaida, jo nedrīkstu pa naktīm diemžēl strādāt.
tagad meklējot līdzīgas vakances, liekas, ka uz mani pat virsū neskatās.
pārējās darba vietās vienmēr gāju kā uz elli, goda vārds, it īpaši pārdevējas amatam, vispār čau. man riebās, es negribēju, nebija garastāvokļa, jo zinu vienkārši, ka tas nav mans un eju tur tikai dēļ naudas.
šobrīd apsveru iespēju pamest Latviju, diemžēl.

Strādāju sfērā kurā man ir izglītība. Pēdējā laikā (saistībā ar Covid) uz darbu dodos ar besi, jo priekšniecība liek darīt lietas, kas nav manos tiešajos darba pienākumos un man par to papildus nemaksā. Līdz Covid uz darbu devos pozitīvi noskaņota, jo man ir lieliskas kolēģes un kopsummā patīk darbs ko daru. Pat īsti tas, ka darba ir daudz un sanāk strādāt arī kādā sestdienā / svētdienā man netraucē.
Piekritīšu Kiskismau, ka ja man alga būtu galvenā tad nestrādātu tur, kur strādāju. Man darbā ļoti patīkami ir brīži, kad redzu, ka to, ko esmu teikusi/mācījusi/rādījusi skolēniem, viņi prot pielietot. Redzu savus darba augļus tā teikt. Liels bonuss protams ir darba grafiks (stundas līdz 14.00 un pēc tam plāno pats savu atlikušo dienas daļu) un atvaļinājums divu mēnešu garumā.

Labrīt! Es teiktu, ka pusi uz pusi - ir dienas, kad ar prieku un ir dienas, kad nē. Strādāju ar cilvēkiem un mans darba laiks ir atkarīgs no cilvēkiem, kuri rakstās te iekšā, te ārā, jo mainās plāni. Cilvēkiem palīdzēt patīk. :) Tas man ne īpaši patīk, jo darbā jābūt tāpat. Parasti darbs beidzas vēlu, līdz ar to sanāk vēlu būt mājās un nedēļas beigās jūtams sagurums, šobrīd vispār sajūta, ka prasās atvaļinājumu :D

Man nekādas savas sfēras nav, esmu strādājusi dažādās sfērās. Nē, uz darbu nekad neeju ar prieku un nevaru iedomāties darbu, kas man patiktu. Pati par sevi esmu ļoti slinks cilvēks un man ļoti nepatīk strādāt. Ja man nevajadzētu naudu, es nevienu dienu nestrādātu.
Alga man ir pats galvenais, ja tā ir normāla, ar visu pārējo varu samierināties. Priekš manis darbs ir darbs, tā nav nekāda izprieca, ne svētki, ne aicinājums. Vienkārša dzīves puse, kas vajadzīga, lai izdzīvotu. Priecājos, ka man vispār ir darbs, kad tik daudzi ir bezdarbnieki.

Labrīt! Atkarīgs no garastāvokļa, notikumiem un pat laikapstākļiem, bet strādāju savā sfērā (medicīna), bet pa lielam man patīk tas, ko daru un algas dienā gandarījuma sajūta, ka saņem naudu par to, ka palīdzi cilvēkiem un apbalvo sevi ar kko foršu pēc tām negulētajām naktīm, jo strādāju 24h maiņas. Noteikti visu mūžu šāds darba modelis man nepatiktu, un vecākai kļūstot gribu iztikt bez naktsmaiņām.