Jeļas Kotjikam varbūt tas ir fetišs, tās pieblīdušās sejas ar mērkaķa pakaļu lūpu vietā un silikons pienu dodošas govs tesmeņa lielumā. Tad nu cenšas.
Tas viss man būtu saprotams, ja tiešām jālabo iedzimti vai traumu radīti defekti, priekšlaicīga novecošana utt. Taču to visu grūzt organismā tāpat vien? Lai jau veicas tukšajai galvai nodzīvot līdz sirmam vecumam bez onko vai kaut kādām citām problēmām.
Un Kotjika filozofija te redzama no paša sākuma - lielā dāvana Poršs uz firmas vārda, tāpat kā pirmajai sievai “uzdāvināja” auto uz sevis paša vārda, lai jebkurā laikā var noņemt. Jeļa vaimanāja, ka Fiļam nebijis gana labs kontakts ar viņas dēliem. Taču Fiļs tos puikas pilnībā uzturēja, vadāja ceļojumos utt. Kokjiks savukārt Jeļu uzaicina vienu pašu uz Dubaju drāzties vai uz kādu dzeršanas ballīti, turklāt novērtēts tiek tieši mauciska apğērbs un izskats. Viņa kaut kā nesaprot, ka steidzami vajag savus ienākumus. Pat ja Kotjiku piespiedīs apprecēties, šķiroties dabūs tieši nulli. Nu neesam mēs Štatos 50tajos gados, kur šķirtās sievas dabūja pusi “ bagātības”. Un, nē, tā nav lielā mīla, kad aiz rozā brillēm vairs neredz. Kotjiks spēlējas ar silikona lelli, kamēr apniks. Savukārt lelle domā, ka viņa nav lelle, bet īstā un vienīgā. Tas, ka puiķelis savulaik pametis 2 mazus bērnus zīdaiņa vecumā no dažādām sievietēm, nav gana sarkans karogs?