Reeceejpele Oooohoo es jau tā sasmējos par joku, bet ka kādai to vēl pasaka svešinieks veikalā ?
Man ir tieši tas pats, kas autorei. Kad pamatskolā jau biju 175, tad jutos gara un vēl domāju, ka esmu liela (lasīt: resna) un staigāju saliektu muguru (sveika spondioloze). Varbūt mani kritizēs, bet meitenei tāpat kā man noteikti pusaudžu vecumā nav bijuši sirsnīgi dialogi ar mammu. Tas, ka stāsta citiem un citi atrunā arī liecina par to, ka autore lielākoties ir saņēmusi kritiku. Manā gadījumā mamma vienmēr teica: A tev to vajag? (viņa uzskatīja to par nevajadzīgu) un es sev arī bieži neatradu spēcīgu argumentu un to, ko it kā tikko gribēju, noliku atpakaļ, māsa savukārt savu panāca strīdoties. Ir tikai viens risinājums: Piekās uz to, ko saka citi! Tavā vecumā sports var dot lielāku pārliecību par sevi, mīlēt sevi. Motivācija nāks un ies un rezultāti būs redzami tikai ilgtermiņā, bet galvenais uzstādīt mērķi un iet tam pretī visu laiku... tā kā dzenis pa vienam sitienam izurbj caurumu kokā vai tā, kā bite, kas no zieda uz ziedu vāc ziedu nektāru...