Aizbrauksi?

Ļoti normāli iztiku. Baigo tukšumu neizjutu, galu galā, neba visa dzīve ap otro pusi grozās. Jā, protams, ilgojos, bet nu, baigā traģēdija nebija - viņa prombūtne bija kopīgs lēmums, attiecīgi, man bija skaidrs kas, kāda mērķa pēc un cik ilgi.

Es arī īpašu trūkumu neizjutu. Kaut gan tas attālums izjauca mūsu attiecības :-D

Ar ko aizpildījāt to laiku, ko pavadījāt kopā, bey tagad esat viena? ;-)

Jaunapgūtas aizraušanās vai ar jaunu entuziasmu pieslieties veciem hobijiem?;)

Tieši šobrīd atrodos situācijā, kad draugs pārsvarā dzīvo citā valstī. Tukšums savā ziņā ir jūtams (piemēram, gulēt vienai nav tik jauki :-D), tomēr stipri tas netraucē. Daru to pašu, ko iepriekš, bet ar nelielām korekcijām: darbā pavadu nedaudz vairāk laika, vairāk laika pavadu ar draugiem, biežāk aizbraucu ciemos pie vecākiem, turpinu nodarboties ar hobijiem, cītīgāk studēju un par dzīvi kopumā nesūdzos. Gluži kā 57days gadījumā, tas bija kopīgs lēmums ar noteiktu periodu. Kā arī prombūtnes periodi nav tik ilgi (līdz 2 nedēļām).

Es laikam nemāku dzīvot kopā.:-D Ar tagādējo draugu vispār NEKAD neesam dzīvojuši kopā ilgāk par dažām nedēļām,kamēr vienam vai otram atvaļinājums.:-D Man nav tādā tukšuma sajūtas, vai baigā pietrūkšana.Pa nedēļu nav laika, brīvdienās tāpat tiekamies. Brīvdienās man ir grūti, jo esmu pieradusi gulēt zvaigznītē , viena pa VISU gultu, man reāki traucē gulēt, ja guļ blakus.:-D Es sevi laikam nevaru iedomāties dzīvojam kopā ar kādu, jo tad sava dzīves ritms kaut kādā ziņā ir jāpieregulē otram.