Vājība

Pārāk daudz uzticos cilvēkiem, gribas redzēt apkārt godīgos.
Arī overthinking, visu pārdomāju 3x, kaut kādas sarunas galvā pārcilāju, notikumus, kurus pat izmainīt nevaru, no darba nespēju atslēgties, domāju, ka vajag to un to izdarīt, izplānoju, kā to izdarīšu...

Mana vājība ir naivums un vēlme cilvēkos redzēt to labāko, arī tad ja ir acīmredzami, ka sliktais ir vairāk nekā labais,un tas ne pie kā laba nenovedīs :-/(t):-D

Un vēl, ātri piedodu cilvēkiem,kas nodarījuši pāri,bet aizvainojumu vēl gadiem turu pie sevis. Kas no iekšpuses dikti grauž,kaut arī kontaktējos ar šiem cilvēkiem, itkā nekas nebūtu bijis.(t)

Cilvēki, kas visu tur sevī- aizvainojumu, sāpes- parasti ir ar lieko svaru.

:D Kas par murgu?

Vājības jāmēģina pagriezt plusa virzienā, izveidot no tā ieguvumu. :)

Pēdējā laika novērojumi liecina, ka es uzticos cilvēkiem pārāk daudz, līdz ar to reizumis sanākt ciest. Bet nesauktu ne to, ne citu pieminētās lieta par vājībām. Tās ir tikai īpašības vai prasmes, ko censties ar laiku uzlabot!
Vot, tāda sievišķīgā ''vājība" būtu skaisti vīrieši - nespēju beigt publiskā telpā novērot viņus un vispār cilvēkus kā tādus utt. Tas laikam nav tas, ko autore domāja tēmas pieteikumā, bet whatever.

Man liela problēma ir neizlēmīgums. Ar to ļoti cenšos tikt galā, jo reizēm pašai jau tracina, ka nevaru izvēlēties. Un jā, arī jau minētā overthinking mēdz piemeklēt.

Viena no izteiktākajām vājībām ir naivums un cilvēku attaisnošana, cenšoties rast viņu sliktajām darbībām attaisnojumu, kaut acīmredzami tāda nemaz nav vai tas ir no pirksta izzīsts. Bieži vien neapzināti sevi tādos gadījumos nostādu upura lomā.
Tāpat arī nespēja atteikt palīdzību vai ko tamlīdzīgu, līdz ar to pati patērēju nevajadzīgi enerģiju, kuru varētu iztērēt lietderīgāk, tikai tāpēc, lai kādam izpalīdzētu, kaut bieži vien pretī nesaņemu pat vienkārśi "paldies".
Ikdienā bieži vien kautrīgums, nespēja pilnībā atvērties pat pazīstamu cilvēku kompānijā. Līdz ar to arī ne vienmēr izsaku savu viedokli par sev interesantu tēmu, palaižu garām iespēju iegūt jaunus paziņas un, kamēr citi runājas, es tikmēr lielākoties klusēju un klausos, jo iekšienē mūžīgi sēž tas nepārliecinātībaa velniņš.
Un arī satraukšanās par sīkumiem, drāmas uzburšana ne no kā, kā arī panikas celšana par kaut kādu sīku lietu vai arī tāpēc, ka sadomājos sazin ko, izfantazēju turpmāko sliktāko scenāriju, kas varētu notikt, tad uztraucos par to un moku sevi, kaut beigās lielākoties izrādās, ka visi satraukumi bija veltīgi. No operas "pati izdomāja, pati apvainojās".
Tāpat pārlieku lielais perfekcionisms, kas ikdienā bieži vien tikai traucē un paņem tik daudz enerģijas nevajadzīgās lietās.
Un pārlieku liela pieķerśanās cilvēkiem, kas mēdz beigties bēdīgi.
Jā, man ir daudz vājību. :-D

Esmu konkrēts overthinker, un besī tas laukā!

Nespēju pateikt “nē”. Nav gan tā, ka nekad un nevienam - viss atkarīgs no situācijas. Pārsvarā tas notiek, kad tieku negaidīti pārsteigta ar kādu lūgumu/prasību. (t)
Otra vājība - uzstāšanās publikas priekšā. Tā kā man ir muzikālā izglītība - atrašanās uz skatuves bija visai ierasta parādība. Lai gan nekad nav notikuši nekādi atmiņas zudumi, kaut kas nelāgi saputrots vai kāda cita veida izgāšanās - uzstāties publikas priekšā vnk ļoti nepatīk. Labāk klusi tupu kaut kur tumšā kaktiņā un lai mani neviens neaiztiek... :-|

Ap

:)

Vēl vājībiņas? :-)